“Latvijas Avīzē” viesojās Saeimas ZZS frakcijas priekšsēdētājs AUGUSTS BRIGMANIS. Šodien Valsts prezidents pabeidz otro konsultāciju raundu ar parlamenta partijām – un tieši ZZS delegācija pie viņa ieradīsies kā noslēdzošā. Redakcijā ar Brigmaņa kungu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Jūs esat tādi tuvāki prezidentam. Būsiet kaut ko jau sarunājuši?
– Esam viņam darījuši zināmu savu viedokli, kas nav slēpts arī sabiedrībai.
– Stāstiet, ko sabiedrībā nezinām, piemēram, kāpēc jums nepatīk Pabrika kungs?
– Nav tā, ka negribam Pabriku. Mums nav nekas iebilstams pret viņu. Paši mudinājām “Vienotību” virzīt premjera kandidātu, bet jautājums ir, vai mums Pabrika kunga dēļ tīšuprāt jānonāk konfliktā ar prezidentu. Nezinu, kas Bērziņa kungam ir pret šo kandidātu, un būtu labi, ja viņš to pateiktu, taču pirmos trīs “Vienotības” piedāvātos vīrus prezidents it kā noraidīja. Varbūt iemesls bija tieši šis triju piedāvājums. Varbūt virzītu vienu Pabriku, un stāsts ritētu uz priekšu. Bet ar tādu attieksmi no partijas puses – prezidents arī ir cilvēks ar pašcieņu…
– Viņš teica, ka jūtas aizvainots?
– Nē, neteica. Teica par savu pārliecību, ka “Vienotībai” jāvirza Āboltiņa, un viņš uzskata, ka “Vienotībai” ir spēcīgāki kandidāti. Mēs no savas puses piepalīdzējām, ieteicām Reira kungu, esmu gatavs sarakstam pievienot Straujumas kundzi, Matīsa kungu. Manuprāt, tie arī derētu, ja Solvita Āboltiņa atsakās no premjeres goda.
– Kāpēc vispār domājat, ka “Vienotībai” jādod priekšroka?
– Tāpēc, ka viņi Saeimā reāli kontrolē ap 40 deputātu balsu. Tās nav tikai frakcijas balsis, bet arī neitrālo un Reformpartijas deputātu balsis. Reformisti ziņo, ka sliecoties nākamreiz uz Saeimu startēt kopā ar “Vienotību”, liela drūzmēšanās uz šīs partijas sliekšņa vērojama arī no t. s. neatkarīgo deputātu puses, līdz ar to viņi pauž lojalitāti “Vienotībai”, un tā savukārt paņems tos, kuri vairāk iepatiksies. Tāpēc cilvēks, kurš varētu kļūt par valdības vadītāju, jāmeklē Saeimas lielākajā pārstāvniecībā. Ja tas nebūs Pabriks, tad kāds cits, bet vienalga vadošās partijas izraudzīts.
– Partijām uzdodu vienu jautājumu – ja Dombrovska kungs skaidroja, ka nākamai valdībai vajadzētu būt ar stiprāku politisko aizmuguri, kas mainīsies? Valdībā iekļaus tās pašas sastāvdaļas, kas bija. Kāpēc zemnieki tur gatavi piedalīties?
– Šai “monētai” ir divas puses. Pieņemsim, ka nepiekrītam iet koalīcijā. Sekos atsauksmes – viņiem patīk sēdēt mīkstos opozīcijas krēslos, kritizēt, no malas skatīties, kā citi nokaujas ar problēmām. Redz, viņi negrib iet palīgā, kad valstij klājas slikti. Viņi grib tikai ieciklēties uz konkrētiem ministru amatiem, vērpt stelles, tikt pie labumiem – tā ir otra monētas puse. Mēs varam neklausīties šādos runātājos, taču galvenais arguments par iešanu valdībā ir mūsu vēlētāju piekodinājums to darīt. Neba viņi balsojuši par ZZS, lai mēs atsēdētu uz opozīcijas beņķiem. Tādas vēstis pienāk no zemēm, no pašvaldībām, no visurienes, kur ir mūsu atbalsta bāze. Pretruna ir – kā varam iet valdībā, ja nebalsojām par 2014. gada budžetu, ar ko vajadzēs strādāt? Tāpēc jau ierunājos par Reiru. Viņš kā Budžeta komisijas priekšsēdētājs ar putām uz lūpām aizstāvējis šo budžetu, viņam vislabāk būtu realizēt dokumentu dzīvē. Ja Reira nav, tad gribam runāt ar Pabriku vai kādu citu. Kā būs ar Zolitūdes problēmu un seku risinājumu, kā tiks galā ar “Liepājas metalurga” sarežģījumiem, kā nokārtos “Air Baltic” risinājumu, kas sagaidāms ar pavasarī nolikto elektrības tarifu “atbrīvošanu”, kā rēķināsies ar sociālajiem partneriem, kas notiks izglītībā… Tas ir gandrīz nepārskatāms problēmu loks, ko Dombrovskis atstājis mantojumā. Aplausi ir skaļi, sak, malacis, vienīgais uzņēmās atbildību, viss kārtībā – bet kādam būs jādara tagad, kad Dombrovskis ir prom.
– Nav jāstāv malā – jūs būtu teikuši, lai Andris Bērziņš dod savu, varošu, spēcīgu premjera kandidātu.
– Tas ir kā nūja ar diviem galiem. Nav teikts, ka it visā jāpiekrīt, ko grib prezidents. Tāpēc saku – ja Pabriku noraida, vēlamies dzirdēt argumentāciju. Vai aizsardzības ministram trūkst zināšanu un profesionalitātes, vai reputācijai ir publiski nezināmi plankumi? Bet ļoti akli aplausi, ja Bērziņš nosauks savu kandidātu, nebūsim naivi, bez sarunas ar šo cilvēku nesekos. Es jau iezīmēju “Vienotības” cilvēkus, pret kuriem nekas nav iebilstams, ieskaitot Pabriku, bet negribam kļūt par ķīlniekiem starp vadošo partiju un prezidentu, ja tāds celsies.
E. Līcītis: – Tātad esat devuši jāvārdu koalīcijai. Vai ir nosacījumi, kuru dēļ varat atcelt jāvārdu? Piemēram, nepieņemams premjera kandidāts, “slikti” portfeļi, neizdevīgi spēles noteikumi?
– Mēs jau runājām, ka nepieņemama ir ecēšanās koalīcijas iekšienē. Ja tā sākas, jau zīmējot valdībai ejamā ceļa karti, ja neizdodas vienoties un pēc konsensusa principa pieņemt deklarēto padarāmo darbu sarakstu, ja viena partija uzspiedīs viedokli kā prioritāti un pucēs sev spalvas uz citu rēķina – tad tiešām nav jēgas tādā valdībā iet. Uz šāda fona astoņus mēnešus pirms vēlēšanām darbs nevar ritēt.
V. Krustiņš: – Tad taisiet koalīciju nevis no labējiem centristiem, bet no tiem spēkiem, kas spēj vienoties.
– Ļoti loģisks risinājums. Koalīcijā būs 65 vai vairāk deputāti, un es jau saprotu, ka “Vienotība” izmantos savu pārsvaru, lai tiem, kas viņiem piesliesies, piešķirtu atbalstu, kamēr ne tik pakļāvīgiem – atteiks. Formas pēc citreiz vienus atbalstīs, citreiz otrus. Jo kāpēc “Vienotība” aicina valdībā ZZS? Lai noliktu pie vietas NA. Tā vismaz viņi grib. Taču mums ar nacionālistiem ļoti daudzos jautājumos ir vienots viedoklis, kas izpaudīsies arī balsojumos.
– Un vai ar “Saskaņas centru” nevar rast vienu valodu? Nesaukšu vārdā augstās personas, bet domāju, ka viņas neiebilstu pret savienību ar “SC”?
– Brigmanis nebūs tas, kas ievedīs “Saskaņas centru” valdībā. Tas ir kā bankā!
– Kāpēc? Viņiem ir slikta slimība?
– Tāpēc, ka man ir tāda pārliecība. No ZZS puses netiek izslēgta sadarbošanās ar “SC” Saeimā – tajā izpratnē, ka mums mēdz saskanēt viedokļi par vienu otru likumprojektu, bet jau šajā līmenī esam nonākuši līdz kurioziem, ka cauri tiek tie likumprojekti, par kuriem sakrīt “SC” un NA domas. Beidzamajos gadījumos tā noticis ne reizi vien.
E. Līcītis: – Šodien noslēgsiet partiju virkni, ar kurām prezidents pa otram lāgam konsultējies. Ar ko ejat uz Melngalvju namu?
– Ar lielu mākslu paklausīties, ko citi saka, un paklusēt, kad tas ir pareizāk. Prezidents būs “otrā apļa” finišā, droši vien ar redzējumu par tālāk darāmo. Sauks Pabriku? Teiks citu vārdu? Turpinās konsultēties? Tas viss viņa rokās.
V. Krustiņš: – ZZS taču arī esot cienījami premjera amata kandidāti. Kāpēc viņus nenosaucāt?
– Tā atkal tā māksla nesaukt nelaikā. Jā, atšķirībā no citiem jau “nominējām” trīs apvienības cilvēkus Dūklavu, Auguli, Vējoni, ka kāds no viņiem būs mūsu premjera amata kandidāts 12. Saeimas vēlēšanās. Jums atklāšu, ka šis “viens no viņiem” jau ir zināms. Trīs sanāca kopā un izsprieda, kurš būtu piemērotākais no viņiem. Vārdu drīz uzzināsiet.
E. Līcītis: – Cik saprotu, jūs arī esat pret “tehnisku” vai “nepolitisku” valdību šajā brīdī?
– Uz tādu mēs arī deleģētu savus cilvēkus – to pašu Dūklavu vai Vējoni. Protams, ka ministra vietā jāsēž pieredzējušam profesionālim, kas pieņem izsvērtus lēmumus un ir pēc iespējas mazāk atkarīgs no politisku vai ekonomisku interešu uzvilnījumiem. Taču vai ir lietderīgi amatos salikt cilvēkus, kas ne tuvu nav stāvējuši darbam valsts aparātā? Viņiem pašiem tas būs grūti, un ja vēl pakalpojumus lūdz tikai uz astoņiem mēnešiem – kāds nepolitisks profesionālis tam piekritīs. Pēc praktiķiem pieprasījums radies tāpēc, ka partijas pārāk bieži kļūdījušās, nosūtot amatā politiķi, kam nav ne mazākās saprašanas par ministrijas darbu.