Spriežot par nenovēršamo referendumu, ZZS valde analizēja divus variantus. Viens variants bija jau virsrakstā minētais. Otrs – par referendumu nelikties ne zinis, lēšot, ka 750 tūkstošus parakstu, kas nepieciešami, lai krievu valodu atzītu par otru valsts valodu, praktiski nav iespējams savākt.
Valde tomēr secināja, ka referenduma ignorēšana varētu tikt uzskatīta kā samierināšanās, kā padošanās, kā signāls, ka mums, latviešiem, ir vienalga, kādā valodā runāsim. Tā to varētu uztvert ne tikai krievi, bet arī Eiropas Savienības institūcijas, kurās krievu lobijs ir daudz agresīvāks un ietekmīgāks nekā Latvijas lobijs.
Lai atceramies, kā mūs respektēja krievu kopiena un visa pasaule astoņdesmito gadu beigās, kad Tautas Frontes aicināti, simts tūkstoši, pat divsimt tūkstoši pulcējāmies Daugavmalā, kad no Viļņas līdz Tallinai cauri visai Latvijai, rokās sadevušies, veidojām Baltijas ceļu! Kā toreiz svešās mēles bailīgi ievilkās savu dzīvokļu sienās! Kā toreiz viņi bija gatavi samierināties ar visu un pieciest visu, lai tikai varētu palikt Latvijā. Un lai nu skatāmies, kā atjaunojusies viņu pašapziņa un nekaunība tajos divdesmit gados, kad ar savu valdību par santīmiem strīdēdamies, nacionālo jautājumu esam atstājuši novārtā.
Mums jāapzinās, ka Lindermanis, Kravcovs un viņiem līdzīgie nedzird un nevēlas sadzirdēt ne emocionālus, ne loģiskus argumentus. Viņi respektē tikai pārspēku. Tikai pārspēka priekšā viņi kļūst mīksti, mīlīgi un iztapīgi. Tieši tādēļ mēs nevaram samierināties ar pieticīgu uzvaru referendumā, ne arī paļauties, ka gan jau viss notiks arī bez mums. Šajā referendumā mums jāuzvar tik pārliecinoši, lai to sadzirdētu visā pasaulē. Skaitlim, ar kuru mēs uzvaram, jābūt prātā paliekošam – kā sava veida Ginesa rekordam. Tieši tādēļ ZZS saka: viens miljons balsu savas valodas un savas nacionālās pašcieņas aizstāvēšanai būtu vislabākā atbilde.