lzs.lv


(Piebilde LA 22. jūnijā publicētajam Vika (Viktora Kalniņa) rakstam
“…. Kālab vajadzēja māžoties, pārņemot pirmskara republikas laika Zemnieku savienības nosaukumu? Lai pievilinātu latviešu elektorāta sentimentālo un nostalģēto daļu. Kā citādi lai skaidro šo personāžu iekrampēšanos attiecīgajos posteņos, ja ne ar uzdevumu gatavot augsni [PSRS?] restaurācijai.”

Ja Viks ir viltīgs un darbojas ar mērķi Latvijas Zemnieku savienību diskreditēt tad nebūtu gudri  “Latvijas avīzē” publicēto viņa rakstu vispār pieminēt. Taču cienījamais dzejnieks ir vīrs gandrīz manos gados, un nekad nav ar lētām politiskām intrigām nodarbojies.  Tātad, laikam gan rakstījis, būdams kaut kur saklausītu  pekstiņu iespaidā.  

 Par  Latviešu/Latvijas Zemnieku savienības izveidošanu un par tās atjaunošanu kopā ar publicistu Ēriku Hānbergu esam sarakstījuši pabiezu grāmatu “Ne tikai vagas vilcēji”.  Bet tā kā dzejnieki laikam nemīl lasīt vēstures grāmatas, dažus faktus nāksies atgādināt.

 Atjaunot veco, paša Kārļa Ulmaņa dibināto Latviešu Zemnieku savienību  1989. gada sākumā ierosināja divpadsmit tās bijušie biedri. Šo priekšlikumu viņi iesniedza Latvijas Tautas frontes Lauksaimniecības komisijai.  Man, toreizējam Radio lauksaimniecības nodaļas žurnālistam, uzticēja  dibināšanas LZS kongresa sagatavošanas komisijas priekšsēdētāja pienākumus un pēc tam kongresā ievēlēja par  atjaunotās LZS priekšsēdētāju. Neviens no atjaunošanas ierosinātājiem nebija komunistiskās partijas biedrs, un arī es šajā partijā nekad nebiju sastāvējis. LZS statūtos ierakstījām, ka mūsu savienībā  uzņemam cilvēkus, kuri vismaz divus pēdējos gadus nav bijuši kādas citas politiskās partijas biedri.

Pat visniknākie mūsu nelabvēļi līdz šim nebija  izmurgojuši  tik ļaunu sazvērestības teoriju, ka Zemnieku savienību esam atjaunojuši, lai ar tās palīdzību kaut kad vēlāk atjaunotu Latvijā padomju varu vai lai atkal pakļautu Latviju Maskavai. Mēs sapņojām atjaunot tādu Latviju, kāda tā bija pirms Otrā pasaules kara: daiļu, nacionālu un spēcīgu.

    Sagatavošanas komisijā pēc ilgām pārrunām radās lēmums  agrākā nosaukuma “Latviešu zemnieku savienība”  vietā likt “Latvijas Zemnieku savienību”,  jo Latvijas laukos taču dzīvojot ne tikai latvieši, bet arī poļi, krievi, lietuvieši, igauņi.  Pēc tam gan nevienu biedra kandidātu nekad par viņa nacionālo izcelsmi neesam izprašņājuši, un cittautieši mūsu vidū laikam gan ir uz pirkstiem saskaitāmi. Latvijas Zemnieku savienība bija un joprojām ir absolūti latviska partija. Jāatzīst gan, ka esam bijuši pārāk kautrīgi un nekad savu latviskumu kā politisko kārti neesam pa gaisu vicinājuši. Esam izveidojuši trīs pieminekļus savam dibinātājam Kārli  Ulmanim, bet arī šo faktu politikā nemēdzam izmantot, un K. Ulmaņa pieminekli kā starta punktu 11. novembra lāpu gājienam jau daudzus gadus izmanto Nacionālā apvienība. 

 Te jāpiebilst, ka mūsu atjaunoto LZS atzina un tai piebiedrojās arī emigrācijā  – ASV, Zviedrija, Kanādā, Austrālijā un Lielbritānijā-  dzīvojošie zemsavieši un viņu pēcteči, un daži no viņiem – Visvaris Klīve, Ādams Kalniņš un Kārlis Druva – bija ievēlēti 5. un 6. Saeimā.

Viks izmantojis ZZS  konkurentu visbiežāk pieminēto bubuli, ka ZZS  varētu veidot valdošo koalīciju kopā ar prokrievisko “Saskaņu”. Uz to varu atbildēt, ka pat ja LZS pašreizējā  vadība tādu lēmumu pieņemtu, tas nozīmētu tūlītēju šīs partija galu.  LZS ierindas biedri tādu sānlēcienu nepiedotu.  

Pilnībā norobežoties no kādas partijas – tā gan manuprāt  ir situācija, kādu vecās Eiropas valstis nepazīst. Demokrātiskā valstī ir dažādas partijas, kuras katra pārstāv kādu līdzīgu uzskatu un līdzīgu interešu grupējumu. Visi iedzīvotāju pārmetumi, visa nepatika un naids allaž tiek varas partijām, savukārt opozīcijā atstātās berzē rokas un sauc: “Ja mēs būtu pie teikšanas, tad gan tik briesmīgi neietu! Tad gan sāktos zelta laiki! Utt”.   Tāpēc normāli ir arī opozīcijā atstātos klaigātājus un zākātājus laiku pa laikam palaist pie varas un ļaut demonstrēt savu patieso varēšanu vai, visticamāk gan – to pašu  maz-varēšanu. Diemžēl “Saskaņa”, noslēdzot līgumu ar Putina partiju un atbalstot valodu referendumu, šo normālo piekļūšanu pie varas ir pati sev nolaupījusi. Un šinī ziņā Vikam ir taisnība: nekāda pārdēvēšanās par sociālistisko partiju un nekāda līguma atsaukšana vairs “Saskaņai” neko nevar līdzēt. Visticamāk, ka , flirtējot ar latviešu elektorātu, tai pat nāksies zaudēt daļu krievu vēlētāju balsu – tās aizies  no jauna izveidotajai Ždanokas partijai. 

Par ZZS balsojumiem kopā ar “Saskaņu”.  Te nu man jāatzīst, ka Saeima pati ir ielīdusi nelāgā cilpā. Jo katra parlamenta galvenais uzdevums  gan ir gluži saimniecisku jautājumu risināšana. Atvēlēt vai neatvēlēt lielākus līdzekļus lauku ceļu būvei? Slēgt vai neslēgt kādu skolu? Samazināt vai nesamazināt novadu skaitu? Tāpat arī – balsot par prezidenta kandidātu Endziņu vai par Zatleru?   Par  Zatleru vai par Bērziņu? Par Vējoni vai par Levitu? Par  vai pret KNAB priekšnieku Jēkabu Straumi?  

Vēl kuriozāk, ja opozīcija nāk klajā ar  neapstrīdami lietderīgu priekšlikumu. Diemžēl koalīcijas vienošanās skan, ka nevienu opozīcijas iesniegtu dokumentu vai priekšlikumu atbalstīt nedrīkst. Tad nu nākas kasīt labo ausi ar kreiso roku: opozīcijas priekšlikumu noraidīt, bet vietā likt gandrīz burts burtā tādu pašu, tikai nu jau savējo parakstītu. Jā, šinī ziņā Vikam atkal ir taisnība: ir dažas reizes, kad Saskaņas un ZZS deputātu balsojumi tiešām ir sakrituši.

Visbeidzot par izplatīto mītu, ka Saeima ievēlētie bijušie komunisti varētu kalpot Krievijas interesēm. Bet Krievija jau vismaz 20 gadus nav nedz komunistiska, nedz sociālistiska valsts. Tā ir valsts, kurā pilnībā valda pirmatnējais plēsonīgais  kapitālisms, kur visa vara ir oligarhu rokās, kur PSKP  ideoloģijas  vietā atkal likti pareizticīgās  baznīcas baušļi, (ko gan praktiskajā dzīvē neviens neievēro). Putina mērķis ir bijušās cara impērijas atjaunošana un tās mazākumtautu pilnīga rusifikācija. Un kādēļ gan lai šo mērķi būtu ieinteresēti atbalstīt bijušie Latvijas kompartijas funkcionāri?

Tādēļ liksim nu reiz mierā savus bijušos komunistus, ko savulaik apsaukājām par sarkanajiem redīsiem (jo sarkana lielākajai daļai no tiem bija tikai miza),  un sargāsim savu Latviju no pašreizējās Putina Krievijas draugiem. Un šinī ziņā vēlētāji uz LZS var paļauties vismaz tikpat droši kā uz Nacionālo apvienību.

Aivars Berķis, publicists,
LR AP un 5. Saeimas deputāts.