Pirmo reizi šādu atziņu izlasīju pirms kādiem divdesmit gadiem. Raksts bija ievietots “Rīgas Balsī”, raksta autors salīdzināja Latviju ar vecajām Eiropas valstīm, kur iedzīvotāju blīvums desmit reizes lielāks nekā Latvijā, un spoži pierādīja, ka viena kilometra ceļa uzturēšana un viens kilometrs elektrolīniju vienam holandietim izmaksā desmit reizes mazāk nekā Latvijas iedzīvotājam. Attiecīgi lētāki arī pasta pakalpojumi, radio un televīzijas programmu apraides. Jo blīvāka apdzīvotība, jo viss izmaksā lētāk. Raksta morāle: vajag apcirst izstaipītās komunikācijas, un tad varēsim dzīvot tik pat pārtikuši, kā holandieši.
Nupat, lasot 26. aprīļa NRA ievietoto Arņa Kluiņa rakstu “Laba māja – nojaukta māja?” redzu, ka vecā ideja atkal izcelta no aizmirstības, tikai tagad tā tiek dēvēta par “reģionālo konsolidāciju”. Gudrā nosaukuma autors ir ASV, Klarka Universitātē ekonomikas doktora grādu guvušais Rīgas ekonomikas augstskolas profesors Vjačeslavs Dombrovskis. Sarunā ar NRA žurnālistu viņš atgādinājis, ka Latvijas iedzīvotājiem tagad jāuztur infrastruktūra, kas tika intensīvi veidota pagājušā gadsimta 70./80. gados, kad Latvijas iedzīvotāju skaits tiecās uz trijiem miljoniem. Tagad palikuši varbūt divi miljoni iedzīvotāju, kuru iespējas maksāt par trijiem tuvojas beigām.
Profesors, protams, nesaka, ka Latvija nevar uzturēt lauciniekus – tāds muļķis viņš nav. Viņš runā tikai par to, ka vairs nav iespējams uzturēt kādreizējo infrastruktūru. Bet katram taču skaidrs, ka infrastruktūra radīta un pastāv cilvēku dēļ. Tāpēc profesors piedāvā pat konkrētu risinājumu. Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijā, runājot par izmaiņām veselības aprūpes sistēmā, Vjačeslavs Dombrovskis ieteicis finansēt medicīnu uz to ietaupījumu rēķina, kādus došot attālu dzīvojošu cilvēku mājokļu atpirkšana virs to tagadējās tirgus cenas (kas tur jau tuva nullei), lai ļautu viņiem iegādāties citu mājokli pilsētās, turklāt, jo tuvāk medicīnas iestādei, jo labāk. Viņu ietaupījumi par ceļu pie ārsta un tāpat neatliekamās palīdzības mediķu, ugunsdzēsēju u.tml. dienestu ietaupījumi, kad vairs nebūs jābrauc uz nomaļām apdzīvotām vietām, drīz atpelnīšot valsts izdevumus par cilvēku pārvietošanu. (Vai arī par jauna mājokļa uzdāvināšanu? Jo par vecā mājokļa cenu to, protams, nebūs iespējams nopirkt. A.B.)
Vjačeslavs Dombrovskis ir ļoti atzinīgi vērtēts plaša spektra tautsaimniecības speciālists, un arī es netaisos viņu vērtēt par zemu. Varbūt viņam ir taisnība? Tādā gadījumā gan man būtu jāatzīst, ka kļūdījies esmu es, un ka visa mana lauku žurnālista un politiķa darbība ir bijusi aplama. Un kas nu kādam par mani, bet tādā gadījumā mums kopā ir jāatzīst, ka nepareiza ir bijusi arī visa Latvijas Zemnieku savienības politika. Jo mēs esam tie, kuri mēģinājām un mēģinām cilvēkus noturēt laukos, tā vietā, lai jau pirms divdesmit gadiem atklāti un vīrišķīgi viņiem pateiktu acīs: taisieties ātrāk projām uz pilsētu un veltīgi neizšķiediet savus spēkus un savus ietaupījumus un piedevām visas sabiedrības līdzekļus!
Dombrovskis gan ir kļūdījies, sakot, ka Latvijas iedzīvotājiem tagad jāuztur infrastruktūra, kas tika intensīvi veidota pagājušā gadsimta 70./80. gados. Patiesībā notika otrādi: tieši 70./80. gados notika intensīva infrastruktūras “racionalizēšana”, viensētās dzīvojošos kolhozniekus un sovhozniekus sadzenot ciematos. Viensētu ēku remontam nedeva būvmateriālus. Viensētas nojauca, laukus meliorējot. Vienlaikus, protams, iznīcināja arī elektrības līnijas un iebraucamos ceļus. Ēku vērtību daļēji kompensēja, cerībā, ka viensētu iemītnieki par šo naudu nopirks dzīvokli ciematā, bet daudzi šo cerību neattaisnoja un jau tajā laikā pārcēlās tieši uz Rīgu. Toreiz Latvijas lauki ik gadu zaudēja ap 5 tūkstošus cilvēku.
Bet aizsākums lauku iztukšošanai bija vēl senāks. Visbagātākās lauku saimniecības 1947. gadā izpostīja ar nesamaksājamiem nodokļiem un saimniekus jeb kulakus par nodokļu nemaksāšanu ielika cietumos. 1949. gadā uz Sibīriju izsūtīja vēl 10 tūkstošus lauksaimnieku ģimeņu. Vienlaikus sākās atlikušo laucinieku sadzīšana kolhozos un pirmais viensētu likvidēšanas vilnis, ēkas primitīvi ar traktoriem cenšoties pārvilkt un saimniecību centriem. Pārvilka, lai būtu tādas pašas sādžas, kā Krievijā. Pārvilka, lai vieglāk tiktu galā ar nacionālajiem partizāniem.
Man ļoti žēl agrākajos gadsimtos iekopto lauku. Padomju varas gados gan nodrenēja 1,6 miljonus hektāru, bet citi 1,14 miljoni apauga ar krūmiem un pamazām pārvērtās mežā. Bet vēl daudz vairāk man ir žēl toreiz zaudēto cilvēku – no savas mājvietas izkustināti, viņi vēlās un turpina velties kā akmens no kalna – uz ciematu, uz mazpilsētu, uz Rīgu, un nu jau mūsu laikos – pat no Rīgas vēl tālāk uz Īriju, Angliju, Vāciju. Zūdot cilvēkiem, mēs divdesmit neatkarības gados esam zaudējuši varbūt 200 tūkstošus cilvēku un esam atdevuši krūmiem, latvāņiem un usnēm vēl gandrīz 0,9 miljonus hektāru.
Atņemot lauku cilvēkam zemi un māju, radās proletārieši, kuriem vairs nav privātīpašuma važu pie kājām un visa pasaule vaļā. Lauki iztukšojas tāpēc, ka tur nav vietējo uzņēmēju, nav darba devēju. Politiķu vaina, vai, pareizāk sakot, nelaime ir – ka viņi nav spējuši panākt uzņēmējdarbības atdzimšanu laukos. Mēs esam aizgājuši pa vieglākās pretestības ceļu – esam atļāvuši uzņēmējdarbībai koncentrēties pilsētās un pirmkārt Rīgā pie jau gatavas infrastruktūras, pārmānot līdzi arī cilvēkus un “aplaimojot” viņus ar dārgu dzīvošanu šauros divistabu dzīvokļos, kuros nevar atļauties bērnus, “aplaimojot” ar nīkšanu sastrēgumos un ar piesārņotu gaisu. (Nekas! Toties dakteri tuvumā!)
Es saprotu, ka par mūsu vēsturi Vjačeslavam Dombrovskim nav daļa. Viņš konstatē faktu un iesaka risinājumu saviem vienaudžiem. Ekonomikā nav vietas emocijām. Jaunie jau ir aizbraukuši uz ārzemēm, vecīšus pārcelsim uz Rīgas pansionātiem. Profesora vīzija: ka budžeta konsolidācijai būs neizbēgami jāpāriet “reģionālajā konsolidācijā” faktiski jau notiek. Mazās laiku skolas jau likvidējām, lauku medicīnas iestāžu skaitu jau esam pamatīgi samazinājuši. Līdz ar to arī daudzi bijušie kolhozu centri un ciematiņi jau ir zaudēti. Procesam turpinoties, nāksies konsolidēt arī novadu centrus, jo arī to uzturēšana mums būs kļuvusi par dārgu. Būs normāla pilsēta Rīga ar diviem miljoniem iedzīvotāju un ar vislētāko infrastruktūru.
Diemžēl šajā skaistajā vīzijā īsti neiederas konstatējums, ka bez visu Latviju aptveroša ceļu tīkla iztikt tik un tā nebūs iespējams, jo jādomā, ka laukos joprojām paliks lielsaimniecības, kas piegādās Lielrīgai pienu un gaļu. Savukārt šo lielsaimniecību agronomiem tāpat vajadzēs nokļūt līdz tālajiem tīrumiem. Pat ja izvācam visus laukos dzīvojošos, un ja arī atlikušos tīrumus atdodam mežam, tik un tā nevarēsim iztikt bez ceļiem, pa kuriem izvest kokmateriālus. Tāpat strādnieki uz cirsmām būs jāved no Rīgas. Gluži bez elektrības, bez televīzijas, bez interneta pieslēgumiem viņi brīvajā laikā vis negribēs dzīvot, un uz tik nedaudziem cilvēkiem pārrēķinot, tā būs vēl nesalīdzināmi dārgāka infrastruktūra.
Skaistajā vīzijā neiederas arī nepatīkamā ačgārnība, ka praktiski dzīvot laukos joprojām iznāk lētāk, nekā dzīvot Rīgā ar tās racionālo infrastruktūru. Ar skaidru prātu raugoties, viss gan ir loģiski: pārtika un kurināmais pilsētniekam jāpiegādā no simt kilometru attāluma, bet viensētā dzīvojošam – no simt metru attāluma. (Jā, taisnība, šie simts metri gan jānoiet pašam, krāsns jākurina pašam un kartupeļi jāaudzē pašam. Pārcelieties uz pilsētu, un tā laipni atvieglos gan jūsu darba soļus, gan makus. Teātris būs turpat aiz stūra, bet jūs to neskatīsieties, jo nebūs par ko. Jums nepietiks vietas bērna gultiņai, un visu savu mīlestību jūs veltīsiet kaķim, jo tas gandrīz neprasa vietu un visļaunākajā gadījumā pats pagalmā samangos vēdera tiesai).
Man šķiet, ka mēs, politiķi, pašreiz esam notiekošā procesa gūstekņi. Mēs to nespējam vadīt un nespējam saskatīt arī orientierus. “Mīļais, nesteidzies! Kam jānotiek, notiksies. Jo nākotni paredzēt mums nav lemts, nav lemts!” – tā kādreiz dziedājām. Kamēr proletariāts traucas uz Rīgu, smalkās ģimenes bēg ārā no Rīgas – un Baltezeru, Mārupi, Garkalni. Veiksmīgi strādājošie saplākšņu ražotāji jau ir izvākuši savas ražotnes no Rīgas centra un tās pārbāzējuši uz Bolderāju un vēl daudz tālāk – uz Rēzeknes pievārti. Kam jānotiek, notiksies! Slimnieki bieži vien izveseļojas arī par spīti dakteru pūlēm.
Jau pieminētajā NRA rakstā citēti arī man ļoti simpātiskās Danas Reiznieces vārdi: “Apdzīvotības blīvums ļoti strauji mainās, un mums jāsāk domāt, vai pildīt RS prasības, ka visa valsts teritorija jāpārklāj ne vien ar ceļiem, bet arī ar, piemēram, platjoslas interneta pieslēgumiem katrā punktā X, par kuru jau skaidrs, ka tur neviens nedzīvo vai pavisam drīz vairs nedzīvos.” Uz to varu atbildēt: “Dana! Ja pieslēguma iespēju nebūs, tad pavisam noteikti nedzīvos! Veči dzīvotu, bet jaunie vairs nedzīvos.”
Kad Dievs radīja zemi, viņš to pārklāja ar avotu tīklu.
– “Kādēļ tu to dari?” – vaicāja velns.
– “Lai būtu ūdens cilvēkiem un kustoņiem, ja viņi kādreiz līdz šejienei atnāks,” – atteica Dievs.