Tas noticis pirms simt gadiem, palu ūdeņu pārpludinātās Ievednes krastā. Mana vecmamma, pagalmu slaucīdama, pēkšņi saklausījusi tālu, tikko dzirdamu palīgā saucienu. Kāds mazs bērniņš tur saucis viņas vārdu. Cik vien jaudas, viņa skrējusi uz upes pusi un ieraudzījusi savu mazo dēliņu, savu Voldiņu līdz kaklam ierautu straumē, un tikai mazie pirkstiņi vēl krampjaini turējušies straumē ielīkušas ievas sīkstajos zaros. Vēl minūte, vēl divas nokavētas minūtes, un mazais puisītis būtu parauts zem skrejošajiem ledus gabaliem. Un tad jau nebūtu vesela atzara no lielā Berķu Ciltskoka kuram sākumu esmu apzinājis kopš 1740. gada. Nebūtu Berķu Volda vienpadsmit maz – mazbērnu un to maz-mazbērnu bērnu, kuru vēl nav, bet uz kuriem mēs visi ļoti ceram, un kurus nepacietīgi gaidām.
Taisnības labad te man vajadzētu pieminēt arī ļoti plašo Āboliņu dzimtu, no kuras cēlusies mana māte. Vajadzētu minēt arī tās dzimtas, ar kurām esam saradojušies precību rezultātā. Bet tad jau vairs viss radu loks šajā vēstulē nebūtu ietilpināms.
Mēs, Berķu Volda pēcteči, esam dažādi, un lielajā dzīvē mums ir dažādi klājies, un nevienam dzīves gājums nav bijis kaisīts ar rozēm. Mēs arī neesam nekādi eņģeļi. Bet ne par vienu no saviem bērniem, ne par vienu no mazbērniem un ne par vienu no maz-mazbērniem Voldemāram Berķim līdz šim nebūtu iemesla kaunēties. Visi ir atraduši dzīvē savu vietu, visi strādā un ir tik aizņemti, ka retu reizi izdodas visiem kopā apsēsties pie viena galda. Esmu laimīgs, ka vismaz pērnruden, septembrī, manā 78-tajā dzimšanas dienā, daļa no Volda dzimtas bijām kopā.
Mazākā pulciņā bijām kopā, kad stādījām bērzus manas vedeklas tēva aizaugušajos tīrumos. Bija grūti, bet izturējām.
Pavasarī bija jauka tikšanās ar manas nelaiķes sievas Skaidrītes Amerikas radiem. Atzīmējot rakstnieka Kārļa Ķezbera simt gadu jubileju, bija jauki sarīkojumi Tukuma rajonā, Tumē. Tā atkal ir lieliska radu saime, ko žēl pazaudēt. Gan Mārīte un Dace apsolīja uz ilgāku laiku paciemoties pie mums nākamajā vasarā.
Vecums nav brālis: divas reizes uz pāris dienām arī man nācās paviesoties slimnīcā. Secinājums: beidzot jāiemācās pareizi ēst un prātīgāk uzvesties. Man jābūt bezgala pateicīgam manai meitai Ievai, kura mani appuišo un aprūpē, un noņem no maniem pleciem daudzas ikdienas rūpes. Ne mirkli nejūtos vientulīgs, jo viņa vienmēr ir kopā ar mani. Diemžēl nelaime jau nekad nenākot viena: vecuma kaites sāka vajāt arī manu veco Pasātiņu. Biju cerējis, ka sarūsēšu ātrāk par viņu, bet tomēr notika otrādi. Nācās šķirties. Noprecēju Justīni (tāpēc, ka numura pirmie divi burti ir JU), piektās paaudzes Golfiņu, un nācās pārliecināties, cik grūti klājas vecam vīram, kurš salaulājies ar desmitās klases ģimnāzisti. Vecais pasātiņš bija vienkāršs kā tējas trumulis, bet šai visu laiku uz ekrāna parādās dīvainas zīmes, skan pīkstieni, un tad nu lūko, ko atkal neesi pa prātam izdarījis! (Piemēram, reiz izrādījās, ka neesmu pietiekami cieši aizcirtis durvis. Kādā citā reizē viens pēc otra nobrauca lejā visi durvju stikli; lietus līst, bet ciet aizdarīt nevaru, jo nekādu kloķu pie durvīm vairs nav. Labi, ka tieši tobrīd pretī nāca pulciņš bērnu dārza audzēkņu – tie tūlīt pamācīja, kur kādas podziņas spiežamas.)
Ķibeles visu laiku piemeklē arī datoru – te nestrādā pele, te atkal izrādās, ka internets iemanījies tikt pie kādas grūti ārstējamas venēriskas slimības. Mazdēliem mani glābt vairs nav laika. Ir draugs – speciālists, tas iepriekšējās vietā ielādē modernāku programmu, kas gan ir gudra un laba, bet atkal izrādās kārtējā Justīne, ar ko jāmācās saprasties un sadzīvot.
Spēka izsīkuma, slinkuma, slimību un jau pieminēto tehnisko ķibeļu dēļ neko izcilu šajā gadā neesmu paveicis. Pērnziem aizlāpīju kaķa izplēstos caurumus istabas tapetēs. Pavasarī iztīrīju skursteni un visu krāšņu cukas Pabažu būdā, abi ar meitu Ievu pārlīmējām tapetes, pārkrāsojām logus un durvis, un otrā stāva balkonam pierīkoju reliņus. Pēdējais faktors īpaši svarīgs: abi mani mazdēli jau sen draudzējas ar jaunām jaukām būtnēm, bet- par bērniņiem nerunā. Tad sapratu: kurš gan laidīs pasaulē mazulīšus, ja tie var nokrist no vectēva balkona! Tagad tur pat kaķis netiek cauri, un uzskatu, ka šī problēma ir atrisināta.
Meitai un mazdēliem piepalīdzot, papildināju arī malkas krājumus. Upe un bebri gan bija dabūjuši gar zemi 35 kokus, bet savācām tikai kādus piecus, jo vēl vairāk uzvilkt kraujā nebija spēka!
Dārza dāvanas gan savācām: atkal ir pilns pagrabs ar ievārījumiem un marinējumiem, ieliku arī piecus balonus ar vīnu. Četri turpina burt burbulīšus Rīgas dzīvoklī, bet piekto sasitu, celdams ārā no mašīnas. Viss salons pēc tam vēl divus mēnešus smaržoja pēc Madeiras, un visi inspektori, kas mani apturēja, tūlīt lika pūst stobriņā.
Rakstījis esmu maz. Gada sākumā pabeidzu blēņu albumu par Jura Biķa mežtehniku kursa studiju laiku piedzīvojumiem un arī par šo kursu lielajā dzīvē. Iznāca pamatīgs sējums ar vairāk nekā 300 lappusēm un kādiem 200 attēliem. Jurim tie 60 nodrukātie eksemplāri iznāca dārgi, mēs savam kursam neko tādu nevarētu atļauties.
Uzrakstīju trīs rakstus Mednieku gadagrāmatai 2015, un trīs citus rakstus Meža gadagrāmatai 2015. Zinātņu vēstīm sagatavoju 28 lappušu garu traktātu par Ērika Hānberga lomu Latvijas lauku kultūrpolitikas veidošanā. Latgales žurnālam „A-12” uzrakstīju pētījumu par to, kas pašreiz notiek mums atņemtajā Abrenes rajonā. Uzrakstīju arī aprakstu par māksliniecēm Večellu Varslavāni un Frančesku Kirki, par literatūras muzeja fondu turētāju Annu Eglienu un par rakstnieci Ingu Ābeli – par viņas uzrakstīto romānu „Klūgu mūks”. Tie visi ir ļoti interesanti cilvēki, fantastiski cilvēki, un man bija prieks par viņiem rakstīt. Tas Latgales žurnāls vispār ir augstvērtīgs, un man ir žēl, ka to Rīgā pat nevar nopirkt.
Vasarā bija trīs interesantas ekskursijas bijušajiem Augstākās Padomes deputātiem. Vispirms iepazinām Jelgavu – kopš maniem studiju laikiem tā ir neiedomājami pārmainījusies. Vispirms jau sala starp Driksu un Lielupi, uz kuru ved gājēju tilts un ir iekārtota lieliska peldētava un sauļošanās vietas. Pavasara eksāmenu sesijas Lauksaimniecības universitātes studentiem turpmāk droši vien notiks šajā pludmalē.
Bet It īpaši iespaidīgs ir rūpniecības rajons, kur strādā zemnieku kooperatīvais piena kombināts, kanalizācijas cauruļu rūpnīca, kas ražo galvenokārt eksportam, autobusu rūpnīca, kas gan bija domāta galvenokārt autobusu ražošanai Maskavai, bet tagad ražo Jelgavai un citām Latvijas pilsētām, un meklē noietu Eiropā. Ir arī Dzelzceļa vagonu rūpnīca – arī ar krievu kapitāla līdzdalību, un daži par to lūko celt brēku. Bet tas krievu kapitāls te ir ienācis, pateicoties latviešu izcelsmes miljonāram Pjotram Avenam, kuru laikam māc nostaļģiskas jūtas pret senču dzimteni.
Otra ekskursija bija pa Stūra māju. Tur deputāts Ints Cālītis par daudz ko varēja pastāstīt vairāk nekā gides, jo viņš tur pirmo reizi bija nonācis jau 16 gadu vecumā.
Trešā ekskursija bija uz Daugavpili, uz Rotko muzeju. Par Rotko mākslu var priecāties – kā viena gudra tauta spēj savu tautieti padarīt par pasaules mēroga slavenību. Bet pats cietoksnis gan ir izcils – otra tieši tāda nav visā Eiropā.
Atgriežoties no Daugavpils, autobusā uztvērām pirmās ziņas par Malaizijas lidmašīnas notriekšanu Ukrainā – vispirms bandītu gaviļpilno paziņojumu, ka viņiem to izdevies izdarīt. Pēc tam lādēšanos un brīnīšanos – kā te varējusi iemaldīties pasažieru lidmašīna… Kad citi teica, ka nu gan krievi ir ielīduši lamatās, no kurām nebūs iespējams izkulties ar veselu ādu, es atbildēju: „Tagad tikai mēs sāksim dzirdēt, kā krievi māk melot!” Un, re, ka man taisnība! Meli turpinās un nupat atsākušies ar jaunu sparu un vēl neredzētu vērienu!
Mūsu Mežsaimnieku kursam bija nu jau gadskārtējais salidojums Cernikavā pie Alfrēda Katkeviča. Jauks, sirsnīgs salidojums: jo mazāk paliekam, jo mīļāki viens otram kļūstam. Bet šinī brīdī, kad lasīsiet šo vētuli, turēsim visi īkšķus par Alfrēda veselību! Viņam pašreiz ļoti nepieciešams mūsu apvienotais spēks un apžēlošanas lūgums visaugstākajam!
Mums bija arī vairāki interesanti mūsu studentu biedrības „Fraternitas Rusticana” pasākumi. Dauderu muzejā piedalījāmies Ulmaņlaiku gardumu nogaršošanā, ko bija organizējušas : Daugavietes” .
Pēc tam noorganizējām Latvijas Institūta direktores Karīnas Pētersones lekciju: kāds ir ārzemnieku tradicionālais priekšstats par Latviju un kā mēs varētu to mainīt. Pēc tam, protams, bija uzcienāšanās un mana mājas vīna degustēšana. Lielajā pavasara talkā rustikāņi bija palīgā Latvijas Mazpulkiem – talkojām Saulesdārzā. Maijā apmeklējām Rūjienu, bijām pie rustikāņu goda seniora un LZS dibinātāja Artura Alberinga kapu pieminekļa, bijām arī Rūjienas muzejā. Mūsu komeršs vasarā bija Raunā, un saistīts ar Raunas pilsdrupu apskati, ar gājienu uz Raunas Staburagu, ar Veidenbauma „Kalāču” apmeklējumu. Pēc tam, protams, līksmības teltī „līdz rītam, kamēr krītam.”
Protams, atkal bija gadskārtējā Kārļa Ulmaņa piemiņas diena Pikšās – kāds pustūkstotis atkal tur bija, Bija tradicionālā Ulmaņa stipendijas pasniegšana un runas, un ekspozīciju apskate, un beigās tradicionālā armijas biezputra. Tas pasākums nu jau tā iegājies, ka parastā publika tur ierastos, pat ja neviens neko neorganizētu.
18. Novembrī bija tradicionālais korporāciju gājiens uz Brāļu kapiem, pēc tam pie savu senioru kapiem, pēc tam ziedu nolikšana pie Ulmaņa pieminekļa Rīgā. Vērtīgs pasākums bija arī pieminekļa atklāšana Kārlim Ulmanim Valkā – tas nu viņam jau trešais piemineklis Latvijā, un visiem kupli ziedojusi gan LZS, gan šoreiz arī „Fraternitas Rusticana” (jo Kārlis Ulmanis bija viens no tās pirmajiem Goda Senioriem).
Šoruden sakarā ar Ukrainas notikumiem noorganizējām brigādes ģenerāļa Kārļa Krēsliņa lekciju par modernā kara vešanas īpatnībām, par Ukrainas kara aizkulisēm utt. Bijām arī šinī reizē ielūguši viesus no citām korporācijām, it īpaši tām, ko veido dāmas. Mums tuvākās draudzenes ir Latvietes. Nākamā lekcija un diskusija būs par Tautas vēlētu prezidentu – jā, vai nē. Arī tur būs daudz uzaicinātu viesu. Šoreiz – arī no Saeimas. Bija skaista Rustikāņu Ziemassvētku balle – Dāmu komitejas priekšsēdētāja bija izšuvusi un visiem uzdāvināja skaistus spilventiņus ar cirķeļa zīmējumu, ko parasti liekam uz cepures.
Bet vēl daudz skaistāka bija Latvijas Zemnieku savienības Ziemassvētku balle. Visa lielā Zemkopības ministrijas zāle bija pārpildīta – bija ieradušies zemsavieši no visiem Latvijas novadiem, bija arī lielisks deju orķestris. Kā zinādams, biju paņēmis līdzi balles kurpes ar ādas zoli, un neizlaidu gandrīz nevienu deju. Līdzpaņemtā konjaka pudele tā arī palika puspilna.
Bet pats galvenais, ka bija tā omulība, draudzība un savējo sajūta, kas jau krietnu laiku raksturīga visiem LZS kongresiem un ballēm. Mēs nekašķējamies. Mēs arī negānāmies par citiem – lai viņi dara to paši.
Man ir gandarījums par ZZS stabilo vietu valdībā. Aizsardzības ministri Latvijā vienmēr bijuši cienīti (galvenokārt gan tāpēc, ka līdz šim iedzīvotāji no viņiem neko negaidīja), bet tagad, kad situācija Latvijai kļuvusi bīstama, Raimonds Vējonis lieliski iekļāvies NATO kopējā saspēlē un ir ļoti populārs ministrs.
Ļoti stabils ir Zemkopības ministrs Jānis Dūklavs – viņam ir gan zināšanas, gan stāja, un neviens nelien ar viņu kašķēties.
Populārs ir arī Labklājības ministrs Uldis Augulis – arī viņam nu jau ir gara pieredze gan šajā jomā, gan vispār valdībā strādājot.
Labi turas arī no Zaļo partijas ieliktais ministrs Guntis Beļevičs. Viņš ir pašpārliecināts un neļauj žurnālistiem sevi iedzīt stūrī. Protams, medicīna gan ir īpaši sāpīga sfēra, naudas tai nekad nav pieticis, un viegli viņam tur neklāsies
Bet vislielākā mūsu veiksme ir ekonomikas ministre Dana Reizniece – Ozola. Ideāla no visiem viedokļiem. Tikai 33 gadus veca. Četru bērniņu māmiņa. Šaha lielmeistare. Apdomīga, nosvērta, organizēta! Vēl nevienam žurnālistam nav izdevies viņu samulsināt. Viņai ir velnišķīga atmiņa. Un arī izcila prasme šo atmiņu izmantot. Ja kāds kaut ko prasa, viņa bez kļūdīšanās paver pareizo lādīti un izceļ no tās tieši prasīto mantiņu: lūdzu! Viņai nekad nav bijis jāizlāpās ar frāzēm un tukšu muldēšanu. Ļoti ceru, ka Dana būs nākamā Latvijas premjerministre. Tāpat domāju, ka viņa kļūs par tādu pašu „valstsvīru”, kāda Lielbritānijā savā laikā bija karaliene Viktorija, un pēc tam Tečere, un par kādu pašreiz Vācijā veidojas Angela Merkele.
Pašreiz īpaši sekoju Krievijas televīzijām. Gan tām, kas cenšas būt patiesas un veido analītiskus raidījumus, gan tām, kas veido vienu melu šovu pēc otra, gan arī tām, kas cenšas stiprināt krievu patriotismu.
Pēdējā laikā arvien biežāk tiek rādīti jaunu lidmašīnu, jaunu tanku, jaunu ieroču izmēģinājumi. Nupat Putins brīdināja, ka Krievija kritiskās reizēs neatteiksies no
atomieroču pielietošanas. Un no otras puses savukārt redzams, kā brūk kopā Krievijas ekonomikā, kā krīt rubļa kurss pret eiro un dolāru, kā Krievijas kapitāls bēg uz ārzemēm.
Putins ir iekļuvis slazdā, no kura viņam laikam vairs neizdosies izkļūt. Karā viņš Ukrainu uzvarēt nevar – ukraiņu naids aug augumā, Krievijas armija var ieņemt teritoriju, bet tā nespēs to noturēt. Savukārt karš ar Ukrainu pašreiz ir vienīgais, kāpēc Krievi gatavi paciest visas ekonomiskās nepatikšanas, produktu trūkumu, Jo cer, ka atkal tiks atjaunota varenā impērija. Ja Putins no tā atsacīsies, tad būs beigas arī viņa popularitātei un krievu pacietībai.
No nacionālās apdraudētības viedokļa 2014. gads var izrādīties Latvijas veiksmes gads.
Ja krievi būtu nolēmuši impērijas atjaunošanu sākt ar Baltijas valstīm, tas varbūt viņiem izdotos, kaut arī mūs sargāja NATO 5. pants. Bet, vēl pirms gada NATO valstīm ļoti negribējās karot. Gan jau atrastu iemeslu, lai nav jāiejaucas. Teiktu: jūs jau paši esat vainīgi, paši neprotat ar Latvijā dzīvojošajiem krieviem sadzīvot…
Tagad, pēc Ukrainas notikumiem, nekas tāds vairs nav iedomājams. Kaut arī krievu lidmašīnas vai katru otro dienu iešaujas mūsu gaisa telpā un krievu karakuģi reido mūsu krastu tuvumā.
Viena versija ir: ka beidzas 1945. gadā sabiedroto valstu starpā nolīgtais 70 gadu termiņš, līdz kuram Austrumprūsija – Kēnigsbergas apgabals – ticis nodots PSRS pārvaldīšanā. Tagad, pēc PSRS sabrukuma šis anklāvs izskatās pavisam nenormāls veidojums un būtu atdodams vai nu Vācijai, jeb arī Lietuvai vai Polijai. To nu Krievija nekādā gadījumā negribētu pieļaut. Tāpēc arī tik demonstratīvi un draudīgi kursē no Pēterburgas uz Kenigsbergu un atpakaļ.
Otra teritorija, kas Krievijai būtu jāatdod Japāņiem – tās ir Kuriļu salas. Par kurām nekāds līgums tā arī nav parakstīts.
Trešā teritorija ir Somiem atņemtā Karēlija un Viborga. Ceturtā – mums atņemtā Abrene un Igaunijai atņemtais Pečoru rajons. Vēl tālāk – Piedņestras apgabals Moldāvijā. Gruzijai atņemtā Abhāzija.
Ļoti lielu teritoriju Krievija ir atņēmusi Kazahstanai. ..
Un kur nu vēl tikai pirms gada okupētā Krima, ko neviena pasaules valsts nav atzinusi. Tiklīdz Krievijas varenība sāks brukt, visi kaimiņi steigs atprasīt viņiem ar varu atņemtās zemes. Tas laikam gan ir galvenais iemesls, kāpēc Putins pacēlis gaisā atomrungu un ir sācis ar to draudēt. Jo ne jau nu NATO viņam bruks virsū, bet paša gūstekņi centīsies aizbēgt.
Šķiet, pašreiz vairs nav šaubu, ka Frīdmena pareģojums piepildīsies un Krievija kā impērija sabruks jau līdz 2020. gadam. Bet kādu postu tā šajā sabrukšanas laikā paspēs nodarīt kaimiņiem – tas ir liels un bīstams jautājums.
Lasu Frīdmenu. Lasu un pārlasu Suvorova „Ledlauzi” un citas daudzās viņa grāmatas. Krievija nemainās. Tur var valdīt Staļins un tur var valdīt Putins vai Pēteris Pirmais – Krievijas būtība ir agresija. Krievijas tautai ir nepieciešama Nirnberga, kādai izgāja cauri Vācija. Krievijas iedzīvotājiem ir vajadzīgs saprast, ka viņi visi ir līdzdalīgi Staļina un Putina un visu pārējo izdarītajos noziegumos, jo viņi pieļāva, ka viņus vada tāds Ļeņins, un tāds Staļins un tāds Putins. Bet līdz tam laikam, kamēr tāda izpratne radīsies, mēs vienmēr dzīvosim zobena ēnā. Bet – mums taču jau ir tik ilga pieredze un rūdījums.
Bet pietiks par politiku. Kaut arī spēka kļūst mazāk, turpinu braukt medībās. Redzu slikti, dzirdu slikti, bet oža vēl ir laba: šauju uz to krūmu, kurā jūtu kuili smirdam.
Pašam gan šoruden guvuma nav, bet vienmēr jau kāds cits ko nošauj. Esam tikuši pie aļņa desām un pie brieža desām, esmu arī kādu mazumiņu iemarinējis un ielicis saldētavā. Medības kļuvušas operatīvas – uz otru dienu nemēdzam palikt. Tā kā jaunajai Justīnei ir nesalīdzināmi labākas ugunis, nekā vecajam Pasātiņam, atkal riskēju braukt arī naktī. Apgūstu arvien jaunas medījumu sagatavošanas metodes. Pagājušajā ziemā tā bija brieža gurna iespeķošana – kad sasaldētā gurnā ar elektrisko urbi saurbj caurumus un tos pielādē ar speķi, ķiplokiem un garšvielām. Šoruden izgudroju pretlīdzekli pret kotlešu izjukšanu: tagad es to kotlešu mīklu saleju piparkūku cepumu formās un grozu uz pannas kotleti kopā ar formu. Brīnums, kā jau sen to nebiju iedomājies. Tā, ka – manas meitas Ievas ziņā – zupas un citi ikdienas ēdieni, bet manā – medījumu speciālnumuri.
Šajā svētku noskaņojumā arī beigšu. Atcerēsimies, ka mūsu atrašanās šajā pasaulē ir brīnums. Tūkstošu tūkstoši dzimtu ir pazudušas no rakstu annālēm un no cilvēku atmiņas. Daudzi simti tautu ir pazudušas, to valodas pagaisušas un aizmirstas. Bet mēs joprojām te esam. Mans tētis ar saviem mazajiem bērna pirkstiņiem spēja noturēt mūsu Berķu dzimtas atzaru. Mums jāspēj būt tikpat sīkstiem un stipriem, jo ar katru nepiedzimušu vai nelaikā dzimušu bērniņu beidzas vesela dzimta!
Latvija ir brīnumskaista zeme un tajā ir bezgala daudz pamestu vai vēl neapgūtu paradīzes stūrīšu. Ieķersimies katrs savas dzimtenes ievās un nelaidīsim tās ārā no pirkstiem!
Tāds ir mans, Aivara Berķa vēlējums 2015.gadam!