Žurnāla “Mājas Viesis” intervija ar Ministru prezidentu Māri Kučinski
Par zemo uzticības līmeni Saeimai un valdībai, ko atkal uzrādījusi jaunākā iedzīvotāju aptauja, premjers Māris Kučinskis neraizējas. Tieši otrādi – izskatās smaidīgāks kā vēl nekad. Dzīve būs labāka, viņš saka. Kas Kučinskim ļauj tā domāt?
Premjera kabinetā puķu pilnas vāzes. Tikko nosvinēta 56 gadu jubileja, tiesa, lielākā dzimšanas dienas daļa pagājusi gaisā, lidmašīnā, atgriežoties no 16 valstu vadītāju samita Budapeštā. Toties vakars noritējis ģimenes lokā – ar sievu un dēlu. Šādus brīžus varot novērtēt daudz labāk, gandrīz divus gadus esot Ministru prezidenta amatā.
Katrs pats sev esot lielākais kritiķis – kā jūs sevi vērtētu premjera darbā?
Šorīt pēc intervijas atkal saņēmu īsziņu no viena man pazīstama cilvēka – meita viņam prasījusi, kāpēc premjers nekad nesmaida. Zināmā mērā tas ir kaut kāds trūkums.
Manī droši vien ir gan iekšējā, gan ārējā stabilitāte, un tā arī mēģinu vadīt valsti – lai būtu zināma stabilitāte, bez pārsteidzīgiem lēmumiem un lēkāšanas no viena grāvja otrā. Bieži vien jāaizstāv nepopulāri lēmumi, bet zinu, ka tas ir nepieciešams, un nevaru iet pa spalvai. Jautājums, kurš valdībā nosaka darbakārtību – vai tu pats vai tā tiek uzspiesta no visām pusēm, un tu lokies vējam līdzi. Es to nedaru.
Tad jau startēsit kā Ministru prezidenta kandidāts uz 13. Saeimas vēlēšanām, un Zaļo un zemnieku savienībai (ZZS) premjera pretendents beidzot nebūs smagos kriminālnoziegumos apsūdzētais Lembergs?
Es jau esmu ZZS premjers, un jautājums, ko jūs uzdodat, īsti apspriests netiek, domājot, ka mani varētu nolikt vietiņā un atkal parādīsies kāds cits pretendents. Esam zināmā mērā pierādījuši: tas bija tikai mīts, ka ZZS nav varas partija un spēj tikai piespēlēt citiem. Mēs varam vadīt valsti un esam gatavi to darīt.
Vai arī sadarbībā ar “Saskaņu”?
Esam apmierināti ar pastāvošo koalīciju. Protams, ik pa brīdim rodas bažas, vai visi no partneriem vēlēšanās spēs pārvarēt piecu procentu barjeru un kas nāks viņu vietā. Riski ir, taču jautājums par “Saskaņu” netiek izskatīts. Joprojām esmu optimistisks un domāju, ka mēs varētu saņemt lielāku atbalstu un pietiks ar vienu partneri.
Kas jums dod tādas cerības?
Es to jūtu. Pirmais gads pagāja ārkārtīgi grūti – nodokļu reformas jautājums bija pirmā valdības krīze, kas bieži vien atgādināja drāmu, un likās, ka mēs tūlīt varam beigties, jo uz spēles tika likts faktiski viss. Un tomēr redzam, ka pakāpeniski parādās rezultāti un vairs nav jārunā solījumu līmenī. Zinu lietas, kas jāizdara nākamgad, – tā ir visa pārvaldība, tajā skaitā naudas plūsma veselības aprūpes sistēmā, kā arī vairāki citi ar ekonomiku saistīti jautājumi. Pats galvenais – nevis nodarboties ar populismu, bet sekot savam rīcības plānam, izveidojot rīcībspējīgu komandu, kur katrs zina, ka viņam jādara savi darbi, nevis jāzīmējas ekrānos. Nākamgad prognozēju labus ekonomiskās izaugsmes rādītājus – esmu pārliecināts, ka no janvāra to sajutīs katrs cilvēks, runājot gan par pensiju pieaugumu, gan rindu samazināšanos pie ārstiem, gan lielākām iespējām nopelnīt labākas algas.
Dzīve būs labāka?
Dzīve būs labāka, jo esam ļoti smagi sējuši un mainījuši daudzus stereotipus un sistēmas, kuras brīdī, kad sākām darbu, atradās krīzes situācijā – KNAB, VID, veselības aprūpe, kas bija tuvu pie finiša kā valsts aprūpe, maksātnespējas process, par ko bļāva pilnīgi visi uzņēmēji. Šobrīd uzņēmēju lielākā daļa ir sākuši mums noticēt, ka mēs kaut ko varam izdarīt.
Un tad nāk skandāls ar obligātā iepirkuma komponentes (OIK) atļaujām elektroenerģijas ražošanā, ar kurām, iespējams, izkrāpti milzu līdzekļi.
Šajā skandālā vairāk saskatu pozitīvo nekā negatīvo un esmu pateicīgs žurnālistiem – izteicu komplimentus raidījuma veidotājiem, jo tā patiešām ir analītika, nevis tikai ziņu virsraksti. Reizē ar to novēršam negācijas un veidojam sistēmu, lai nākotnē tas nebūtu iespējams. Pieņemu, ka vainīgie tiks sodīti, procesu neviens nekavē, tieši otrādi – katru reizi ekonomikas ministram pavaicāju, kā veicas izmeklēšana, kas jau notiek tiesībsargājošajā sistēmā. Ceru, ka samazināsim OIK dabiski, un vienam otram, kas to ir saņēmis, varēs arī noņemt. Tā ir bijusi ļoti liela bezatbildība zem lozunga – tikai ne uz Krievijas gāzes adatas, dzīvosim zaļi, tikai ar savējo enerģiju, bet ekonomiskā puse palikusi otrā plāksnē. Prasīju uzņēmējiem, kāpēc brīdī, kad bezatbildīgi tika dalītas zaļās enerģijas kvotas, neteica savu vārdu. Redzējām taču, cik efektīgi viņi darbojās apspriešanā par nodokļu sistēmu, mikrouzņēmumiem – Saeimas pagalms bija pilns.
Kāpēc tad viņi neprotestēja?
Esot protestējuši, bet viņus nav sadzirdējuši.
Tāpat kā ilgus gadus – mediķus un skolotājus… Veselības aprūpe saņēmusi krietnu finanšu pieaugumu, taču joprojām tas ir nav pietiekams.
Modernizējot nozari, iekārtām kļūstot dārgākām, līdzekļus vajadzēs vēl vairāk. Arī tādās valstīs, kuru veselības aprūpes naudas apjoms ir nesalīdzināmi lielāks par mūsējo – Vācijā katrs cilvēks par to iemaksā 330 eiro mēnesī – pacientiem nākas gaidīt rindās. Manam vecākajam dēlam, kurš Vācijā strādā fizikas institūtā, lai no ģimenes ārsta nokļūtu pie speciālista, bija jāgaida divas nedēļas. Viņš izlēma lidot uz Rīgu, kur tūlīt bija pieejama izmeklēšana privātā medicīnas iestādē par samērīgu samaksu.
Mūsu uzdevums, lai nākamgad veselības aprūpei piešķirtais naudas daudzums tiktu saprātīgi un efektīvi izmantots, tāpēc ar Nacionālo veselības dienestu tiks izveidota finanšu pārvaldība ar uzraudzības padomi, kas kontrolēs, kā tiek slēgti līgumi un norit procesi. Pieaugumu rēķinām līdz četriem procentiem no IKP 2020. gadā – ja Saeima to ieraksta likumā, tad visa darbība jāveic tā, lai tas notiktu. Galvenais, lai aug ekonomika.
Zemo algu dēļ medicīnā daudzi speciālisti devušies uz ārzemēm.
Veselības aprūpē situācija ar speciālistiem ir diezgan traģiska. Rīgā dakterus vēl var noturēt, jo viņi var strādāt vairākos paralēlos darbos, taču reģionos, kur šādu iespēju nav, šobrīd tas ir gandrīz vai galvenais jautājums. Samērā efektīvi strādā lielās pašvaldības, kuras saviem ārstiem speciālistiem piedāvā dienesta dzīvokļus.
Daļa no veselības aprūpes budžeta naudas aiziet algu pieaugumam. Ja iedzīvotāju kļūst mazāk, jābūt efektīvai saimniecībai, citādi algu pieaugums nevar būt pietiekams.
Vairāk būtu jāpopularizē veselīga dzīvošana, kas palīdzētu cilvēkiem nenonākt līdz slimnīcai. Zināms taču, ka liela daļa iedzīvotāju par daudz ēd, par maz kustas, aizraujas ar atkarībām, kas ne tikai bojā viņu veselību, bet arī valstij izmaksā milzu naudu.
No Eiropas Savienības struktūrfondiem šim mērķim paredzēti ļoti daudzi miljoni, taču man ir aizdomas, ka tie ne sevišķi efektīvi tiek arī novirzīti pašvaldībām. Iespējams, jāpārvērtē, lai ieguldījumi būtu krietni lietderīgāki.
Un kā jūs pats personīgi rūpējaties par savu veselību, vai esat atmetis smēķēšanu?
Smēķēšanu liekam nost – 40 gadus smēķēju, zinu, ka tas ir ļoti slikti un tā ir mana atkarība. Tomēr es cenšos sevi uzturēt formā, un tas nemaz nav tik grūti vai dārgi. Veselīgai dzīvei vajag divas lietas – pareizi ēst un sportot. Ģimenē esam pamainījuši ēdienkarti – iztiekam bez saldumiem, kūkām, vispār tie būtu jāatmet katram normālam cilvēkam.
Uz svētkiem pa kādai kūciņai var?
Bet ne biežāk. Jāatmet visas krējuma mērces, tauciņi, kas peld pa virsu, vai kārtīgi izcepināti ēdieni sviestā.
Šajā amatā man ir nācis klāt sports un kustības, citādi tādu slodzi nevarētu izturēt. Vienu dienu nedēļā obligāti esmu sporta zālē un vēl vienu vai divas, kā izdodas, ar sievu nūjojam desmit kilometrus gar jūru. Tas ir brīvdienu pasākums.
Pa kuru jūrmalu?
Svētdienās mūs var satikt Saulkrastos. Kad laika apstākļu dēļ nevaram nūjot, esam sākuši spēlēt skvošu. Man jālepojas, ka sieva palīdz, jo vienam būtu grūtāk saņemties. Kā tad viens pats nūjosi un ar sevi runāsies? Un tik viegli var atrast iemeslus, kāpēc neiet uz sporta zāli vai nūjot, ir tik cilvēcīgi pateikt, ka esmu noguris vai darba daudz, slikta pašsajūta.
Vai jūsu miesassargi arī nūjo pa pludmali?
Viņi atrodas netālu no mums un ātrā gaitā soļo gar jūru. Starp citu, kalpo man kā paraugs, kā sevi uzturēt formā. Kur vien viņi parādās, meitenes noelšas.
Pašsajūta pēc sportošanas taču ir krietni labāka?
O, es to saucu par laimes hormoniem! Nesaku, ka eju uz sporta zāli vai nūjot, bet – pēc laimes hormoniem. Pēc tam cilvēks jūtas tik labi – viss vakars iegūts!
Droši vien zināt Somijas piemēru, kad augsto mirstības rādītāju no sirds un asinsvadu slimībām valsts uzveica ar veselīgu pārtikas un dzīvesveida programmu. Latvijā arī tāda derētu, citādi maksāsim par slimībām nebeidzami.
Un, ja nebūsi skrējis vai atbilstoši savam vecumam vismaz reizi dienā kārtīgi izstaigājies, ģimenes ārsts tevi neapkalpos…
Pieminējāt savu dēlu, kurš dzīvo un strādā ārzemēs. Kāda sajūta, ka pie mums, kad tik daudzi devušies projām, vēl brauc vervēt šampinjonu lasītājus?
Mana pirmā asociācija – kāpēc šampinjonus paši nevarētu audzēt?
Lai varētu ar tīru sirdi vērsties pie mūsu cilvēkiem Īrijā, Lielbritānijā, kas lielākoties aizbrauca no vietām, kur Latvijā nebija darba, tomēr ir un paliek viena patiesība – darba vietas, atalgojums un, lai iegūtu stabilitāti, vajag arī kur dzīvot.
Latvijā daudzviet trūkst darbaroku, jautājums, vai tautiešus svešumā sasniedz šī informācija.
Nesasniedz. Par daudz ko nesasniedz. Tur ir ko darīt. Ja runā par nākamā gada iecerēm, kur normālam darbam traucēklis numur viens ir vēlēšanas, jo partiju cilvēki aicina atturēties no straujām kustībām, kas varētu mest ēnu, kļūst piesardzīgi un populistiski… ekonomikā galvenais uzsvars ir darbaspēks. Uzskatu, ka zaļā gaisma jādod ārvalstu augsta līmeņa profesionāļiem jomās, kur trūkst speciālistu, piemēram, informāciju tehnoloģijās (IT) pieprasījums ir milzīgs. Abām rokām atbalstu augstākās izglītības eksportu un cenšos par to runāt savās ārzemju vizītēs Indijā, Ungārijā, darīšu to Japānā.
Esmu negatīvi noskaņots pret lēto darbaspēku, ņemot vērā, ka mums ir divas rezerves – uz ārzemēm izbraukušie un vietējie cilvēki, kuriem nepieciešama pārkvalifikācija. Šobrīd profesionālās izglītības centros atvērām programmu metinātājiem, IT speciālistiem, būvniekiem, bet tai nav sevišķa pieprasījuma, lai gan ir garantētas darba vietas visos reģionos.
Ko darīt?
Žēloties sociālajos tīklos, ka valsts neko nedara.
Tikko intervēju Jutu Strīķi, kas pārmet, ka vairāk dzird, kā KNAB jaunais vadītājs radio pateicas valdībai un ģenerālprokuroram, bet par reālām lietām informācijas nav.
Uzskatu, ka Juta Strīķe un Juris Jurašs savas iespējas KNAB palaida garām.
Ja būtu aktīvs KNAB, kas seko līdzi administratīvo resursu izmantošanai Rīgas pašvaldības vēlēšanās, iespējams, galvaspilsētā būtu cits vēlēšanu iznākums. Vai jums kā pārraugam šķiet, ka KNAB kļūst spēcīgāks?
KNAB ir izmainījušās vairākas lietas – nav iekšējo konfliktu, dota iespēja strādāt pilnīgi visiem, izveidots analītiskais dienests. Tiem, kas domā, ka viņus neviens neķer, no savas puses kā pārraugs varu teikt – esiet uzmanīgi, viss tiek pieskatīts, tikai netiks taisīti šovi, kad vēl nav sagatavota lieta, bet jau tiek noplūdināta informācija plašsaziņas līdzekļiem – re, kur tāds blēdis. Neslēpšu, ka viens no sarunu tematiem ar KNAB vadītāju ir šāds: vienā otrā vietā var preventīvi norādīt, ka kaut kas briest, – tā ir Lietuvas pieredze. Kad cilvēki jūt, ka viņi tiek pieskatīti, iespējams, kļūst piesardzīgi.
Jums ir pārliecība, ka KNAB ir īstais priekšnieks un darbs tur notiek?
Man ir ne tikai pārliecība, es to zinu.
Oligarhu jautājums Latvijā joprojām aktuāls. Jums pašam politikā tā sanācis, ka no viena pie otra – Tautas partijā bijāt plecu pie pleca ar Šķēli, tagad – ZZS Lemberga ēnā.
Kad Zatlers mūs visus atlaida (domāta 10. Saeimas atlaišana 2011. gadā. – I. P.), jaunus brīnumus solot, tā bija izšķiršanās – palikt politikā vai ne, un šis aspekts tika izvērtēts. Vai tāpēc ka esmu bijis viņu tuvumā, pareizākais būtu nokaunēties, ievilkt asti un pazust? Patiesībā tā dēļ jau netiku pielaists pie pirmajām rindām. Man ir svarīgi saglabāt savus principus. Uzdevu sev jautājumu, un katram to vajadzētu politikā darīt, – vai izšķirošā brīdī vari pateikt nē, vai tev sāk parādīties cilvēki, kuriem tu nevari atteikt. Mana atbilde bija – spēju jebkuram pateikt nē.
Un ja pie jums ar savām interesēm atnāk Šķēle vai Lembergs?
Varu teikt to pašu. Ja cilvēks politikā kādā amatā nespēj atteikt, tad viņam tur vairāk nav vietas – tā ir mēraukla, ko sev turu arī šobrīd.
Tas ir arī stāsts par attīrīšanos. Satversmes tiesas priekšsēdētāja Ineta Ziemele uzsver, ka jāprasa starptautiska Latvijas okupācijas fakta izvērtēšana. Viņa saka, tāda trauma nav paslaukāma zem tepiķīša – sabiedrībai ir jāattīrās.
Šis ir viens no obligātajiem katra valstsvīra vēstījumiem, lai neaizmirstu, kur palika puse no mūsu valsts simt gadiem un kādas ir sekas. Pats to daru nepārtraukti sarunās ar ārzemju kolēģiem. Ik pa brīdim jau sanāk sadurties ar “mēs, vecā Eiropa, un jūs tur”, tad vienmēr ir jāatgādina, kāpēc mēs tur bijām. Jāatzīst, ka Baltijas valstīm tas diezgan veiksmīgi izdodas.
Bet skaitīt okupācijas laikā pazaudētos latus un cerēt, ka tos kāds atdos…
Taču svarīgi to zināt, turklāt vēsturnieks Gatis Krūmiņš ir izpētījis, kurš kuram parādā.
Gatis Krūmiņš vispār ir fantastisks Vidzemes Augstskolas rektors un cilvēks. Cilvēkus, ar kuriem tiekos, ierindoju – ir cīņu biedrs vai nav. Viņš pieder pie pirmajiem. Tie ir tādi, kam deg acis par Latvijas nākotni.
To arī vēlējos jums jautāt – kā ierēdņa darbā nepazaudēt šo degsmi?
Gada beigās visi kādu apbalvo, es biju uz šādu pasākumu “Smiltenes pienā”. Zināt, kuriem uzņēmumiem ir panākumi? Tiem, kuri savus darbiniekus sauc nevis par padotajiem, bet – mana komanda, mēs. Komandas sajūta vajadzīga arī valsts darbā, jo Latviju varam veidot tikai visi kopā. Traucē, ja politiķis saka – es jau neko, tā sliktā ierēdniecība savārīja ziepes.
Man prieks, kā personālu spējusi motivēt VID vadītāja Ilze Cīrule. Pēc grūtā pirmā pusgada, kad brīžiem likās, ka viņa var salūzt, tagad uzņēmēji pat sākuši par VID teikt labus vārdus. Valsts kasē ir perfekts menedžments, viņi jebkurā biržā varētu strādāt. Tātad var, bet ļoti gudri jādarbojas vadītājam – ja tas ir cilvēks ar zemiem standartiem, kā es saku, otrās vai trešās līgas spēlētājs, nekad viņš augstāk nepacelsies.
Gandrīz vai katrs gatavo dāvanu Latvijas simtgadei. Jums nosūtīta vēstule, kuru parakstījuši vairāk nekā četri tūkstoši cilvēku, ar jautājumu: “Kučinska kungs, vai tiešām Jūsu dāvana Latvijai simtgadē būs jaunas kailcirtes mūsu mežos?” Runa par grozījumiem Ministru kabineta noteikumos “Par koku ciršanu mežā”, kas paredz vēl intensīvāku meža izmantošanu – kailcirtes jaunās platībās piekrastē un tievāku koku ciršanu kailcirtēs visā Latvijā.
Vai tik traki ir, ka pēkšņi izcirtīs visus mežus?
Cilvēku satraukuma pamatā ir arī grozījumu autoru nespēja tos izskaidrot sabiedrībai un steiga.
Visi jautājumi sabiedrībai ir jāizskaidro, un steigā to nevajadzētu darīt, bet ar šo neesmu tik rūpīgi iepazinies, tāpēc nevarēšu komentēt. Ja runā par valsts organizācijām, ar ko varam lepoties, tad “Latvijas valsts meži” ar savu pieeju apsaimniekošanā jautājumus par to, ka meži tiek nesaprātīgi izcirsti, ir noņēmuši no dienaskārtības.
Šie grozījumi vairāk rāda, ka viņiem sāk pietrūkt, ko cirst.
Kāda tad būs jūsu dāvana Latvijai simtgadē?
Uzdāvināšu mūsu valstij daudz labu darbu.