Ar Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) frakcijas priekšsēdētāju Augustu Brigmani sarunājas Māris Zanders.
Fragments no intervijas:
Jūs Latvijas politikā esat salīdzinoši ilgi, tātad varat salīdzināt. Vai ir bijis posms, kad iekšpolitika ir tik ļoti personalizēta? Respektīvi, ka visa godīgā publika sēž un gaida, ko izlems, teiksim tā, daži cilvēki?
Es domāju, ka tā līdz šim nav bijis. Es atnācu 2002. gadā, kad “zaļo zemnieku” savienība uzreiz iekļuva Saeimā, tad arī atnāca Jaunais laiks, daļas no tiem cilvēkiem vairs nav aktīvajā politikā, bet tas ir cits jautājums. Bet, jā, nav tā bijis, ka viss būtu grozījies ap vienu asi. Ir bijušas spilgtas personības – sākot ar pašu “zaļo zemnieku” Ūdri, beidzot ar Šķēli, Ulmani, galu galā, Repši un Godmani. Bet tā nav bijis, ka izšķiroši ir, ko viens cilvēks izdomās.
Bet tad loģisks ir nākamais jautājums. Kāpēc šāda situācija radusies?
Viena lieta ir tas, ko es domāju, cita – ko var rakstīt avīzē (smejas). Es domāju, ka problēma ir iekodēta pašā Vienotībā, jo tā izveidojās, it kā apvienojot ļoti dažādus uzstādījumus, dažādas ambīcijas. Savukārt Āboltiņas kundzei tas psiholoģiski ir ļoti smagi – viņa ir stāvējusi un kritusi par to, ka būs Vienotība, kas atbilst savam nosaukumam. Un tagad atzīt, ka visa tā pasaule, ko tu esi ap sevi būvējis, ar kuru esi sevi identificējis, sabrūk… Kā tā? Kā tā var būt, ka es vairs nevaru to visu savākt kopā?
Bet tas, ka relatīvi lielā – paturot prātā, kas ir liels Latvijas apstākļos – partijā ir dažādas interešu grupas, nav nekas unikāls Latvijai.
Mēs, protams, varam atgriezties pie parunām – “kur divi latvieši, tur trīs partijas” un tādā garā. Bet varbūt jārunā ir par to, ka ik cilvēkam viņa dzīvē ir jāiziet dažādi etapi. Man pašam arī tā ir bijis. Jo man arī ir prasīts, kāpēc es neeju par premjeru… Un tad es saku: nosauciet man kaut vienu partiju, kurai gadījumā, ja partijas priekšsēdētājs un premjers ir viens un tas pats cilvēks, tas nav slikti beidzies? Nav tādas. Latvijas ceļš, Saimnieks, Tautas partija – bija, un nav. Savukārt es esmu uzskatījis, ka mans pienākums ir rūpēties par partijas kā struktūras nākotni. No otras puses, citās partijās individuālās ambīcijas, iespējams, ir likušas un liek asāk strādāt ar elkoņiem.
Par pašu ZZS. Var saprast jūsu nogaidīšanas loģiku, bet ir arī tāda grūti aprakstāma lieta, ka var “pārsēdēt”, ka ir intuīcija, ka partijas piesardzīgums var pašiem atspēlēties.
Man arī ir tādas bažas, Māri. Tu nevari to pauzi taisīt bezgala ilgi. Es esmu tā spārna – šobrīd – ZZS piekritējs, kuri uzskata, ka mums bija jāizvirza savs premjera amata kandidāts un jāiet uz priekšu. Bet es ar šo viedokli, kā saka, paliku mazākumā.
Lembergs vienā no preses konferencēm teica, ka, ja ZZS premjers būtu vājš, tā būtu “nāve” ZZS. Ir loģika, bet kas jums liek panākt, ka par premjeru kļūst vājš ZZS pārstāvis?
Redzat, mūsu iekšienē ir dažādi viedokļi. Vieni saka: sagaidām X brīdi, kad mēs esam lieli un spēcīgi…Bet kas ir X brīdis?
Manuprāt, tas ir pašlaik. Bet ir arī ļoti spēcīgs pretarguments… Bija pilnīgi skaidrs, ka Vējonis mūsu kandidātu nenosauks. Un, to zinot… Tātad pieņemsim, ka Vienotība izvirza Solvitu Āboltiņu, zemnieki izvirza Dūklavu (zemkopības ministrs – M. Z.). Vējonis noraida abus.
Un?
Mēs esam, lietojot datorspēļu terminoloģiju, savu dzīvību sadedzinājuši.Kādā nozīmē? Dūklavam, šķiet, ar nervu sistēmu problēmu nav, diez vai viņš bēdās sabruktu.
Nesabruktu, bet gan viņš, gan arī Kučinskis (Saeimas deputāts – M. Z.) neslēpa, ka viņi negrib būt sistas kārtis, jampampiņi. Tātad iestājas katra individuālā cilvēka faktors. Un tu nevari viņiem neko uzspiest. Mana pārliecība bija, ka mums izdotos savākt nepieciešamo balsu skaitu, bet tas bija mans viedoklis – konkrētajiem diviem kungiem tas bija citāds.
Cita tēma. Kāpēc jūs kopīgiem spēkiem apceļat Vējoni? Ikvienam ir skaidrs, ka nekādu baigo iniciatīvu viņš izrādīt tāpat nevar, jo gala vārds ir partijām, bet jūs – gan ZZS, gan Vienotība – publiskajā telpā apgalvojat, ka viss esot atkarīgs no prezidenta.
Es negribētu dažas lietas publiski iztirzāt.
Vējonis taču vienā brīdī skaidri pateica, ka arī citas partijas – tātad arī ZZS – var piedāvāt savus premjera amata kandidātus. Ko tad jūs iebuksējāt?
Viņš teica, ka var “piedāvāt”. Niansi jūtat?
Tātad var teikt, ka prezidents arī nodarbojas ar PR.
Jā. Es pats arī, godīgi sakot, drusku paliku muļķa lomā, jo es uzturēju šo domu, ka mums jāvirza savs premjera amata kandidāts.
Visu interviju lasiet trešdienas, 6.janvāra, avīzē Diena!