Apmeklējot SIA “Mikelāni Bekons”, vēlreiz pārliecinājos, ka cūkkopībai Latvijā ir nākotne. Tā nav tikai viena saimniecība vai viens veiksmīgs uzņēmuma stāsts, bet piemērs tam, ka sarežģītos apstākļos arī ir iespējams attīstīt modernu, konkurētspējīgu un uz nākotni vērstu nozari, kurā strādājošie vienlaikus domā gan par ražošanas efektivitāti, gan dzīvnieku labturību, gan biodrošību, gan attiecībām ar apkārtējo sabiedrību.
Cūkkopības produkcijas izlaide pēdējos desmit gados samazinājusies par 8%, un nozares īpatsvars kopējā lauksaimniecības struktūrā ir tikai 4%. Tāpat – saimniecību skaits sarucis par 83%, bet cūku skaits – par 8%. Šie skaitļi rāda, ka šobrīd nozare ir zem nopietna ekonomiska spiediena.
Pēdējos gados cūkkopību ietekmējuši vairāki nopietni faktori: Krievijas karš Ukrainā, ekonomiskie satricinājumi, enerģijas un barības cenu kāpums, Covid–19 pandēmija, Āfrikas cūku mēris, pieaugošās biodrošības izmaksas, kā arī konkurence ar citu valstu ražotājiem, darbaspēka trūkums un patēriņa paradumu maiņa. Papildus tam nozares attīstības iespējas nereti bremzē arī administratīvie procesi, tostarp A kategorijas atļauju saņemšana. Ja gribam attīstību, tad mums jāsaprot, ka saprātīga uzraudzība ir vajadzīga, bet pārmērīga birokrātija kavē.
Vienlaikus es redzu arī pozitīvas tendences. Attīstās cūkgaļas eksports un sivēnu eksports, kas attiecīgi pieaudzis par 532% un 65%. Latvijā audzēto sivēnu tirdzniecība Polijas tirgū šobrīd ir ekonomiski izdevīga, un tas parāda, ka mūsu ražotāji spēj strādāt konkurētspējīgi. Taču te risināms cits svarīgs jautājums: vai mēs gribam palikt par izejvielu eksportētājiem, vai tomēr vēlamies radīt lielāku pievienoto vērtību tepat Latvijā?
Diemžēl pārāk bieži mēs eksportējam izejvielas, piemēram, pienu, teļus, graudus un sivēnus, bet gala vērtība rodas citur. Arī cūkkopībā tas ir redzams. Latvijas patēriņa struktūrā tikai 27% veido pašu ražotais, bet 73% ir imports. Savukārt no visa apēsta cūkgaļas apjoma Latvijā tikai 17% ir vietējie cūkgaļas produkti. Tas nozīmē, ka latvieši, kuri tradicionāli ir cūkgaļas patērētāji, savu tirgu lielā mērā ir atdevuši importam.
Tieši tāpēc uzskatu, ka nozarei ir liels izaugsmes potenciāls. Mums jāatgūst vietējais tirgus un jāstiprina visa pievienotās vērtības ķēde — no graudkopības un lopba rības līdz audzēšanai, pārstrādei un tirdzniecībai.
Vizītē redzētais vēlreiz atgādināja, ka cūkkopībā nav viena atsevišķa galvenā jautājuma. Tā ir sistēma, kurā viss ir saistīts: biodrošība, dzīvnieku labturība, ēdināšana, darba organizācija, vide, sabiedrības uzticēšanās un ekonomiskā dzīvotspēja.
Ļoti vērtīgi bija uzklausīt arī kompleksa vadītājas Diānas pieredzi. Viņa uzņēmumā strādā 16 gadus — sākusi kā praktikante. Tas ir stāsts ne tikai par profesionālu izaugsmi, bet arī par cilvēku nozīmi lauksaimniecībā. Nozare nevar augt bez zinošiem, uzticamiem un pieredzējušiem darbiniekiem. Tie ši cilvēki ir tie, kuri nodrošina, ka modernās tehnoloģijas un investīcijas pārtop rezultātā.
Nozarei šodien skaidri redzamas arī divas “jūtīgas” problēmas: pirmā ir ietekme uz vidi, otrā – attiecības ar iedzīvotājiem. Ja cūkkopji grib attīstīties, tiem jāspēj parādīt, ka var strādāt atbildīgi, ar cieņu pret apkārtējo vidi un vietējo sabiedrību. Tas nozīmē gudru kūtsmēslu apsaimniekošanu, loģisku zemes izmantošanu, pārdomātu transporta plūsmu un atklātu sarunu ar cilvēkiem. Sabiedrības informētība joprojām nav pietiekama, un tas bieži rada spriedzi tur, kur to varētu mazināt ar skaidru komunikāciju un labu praksi.
Tajā pašā laikā jāuzsver valsts atbalsta instrumentu nozīmi nozares kvalitātes un produktivitātes celšanai. Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 166 no kopējā 21 550 000 eiro atbalsta ciltsdarbam 2026. gadā vaislas sivēnmātēm paredzēti 7 702 515 eiro. Šāds atbalsts ir svarīgs, taču tam jākļūst par daļu no plašāka attīstības redzējuma.
Tāpēc Zemkopības ministrija, gatavojot Rīcības plānu Lauksaimniecības izaugsmei 2026.–2036. gadam, aicina nozares pārstāvjus izstrādāt savu stratēģiju. Manuprāt, tuvākais uzdevums ir panākt, lai Latvija ar vietējo ražošanu spētu nodrošināt vismaz pusi no sava cūkgaļas patēriņa. Ilgtermiņā jāplāno vēl ambiciozāk, jo ir skaidrs: latvieši ir cūkgaļas ēdāji, tāpēc nav attaisnojami, ka šo tirgu tik lielā mērā aizņem imports.
Latvijas cūkkopībai ir vajadzīga nevis samierināšanās ar lejupslīdi, bet skaidra attīstības politika. Ir jāstiprina sadarbība visā nozarē, jāmazina nepa matoti šķēršļi, jāveicina investīcijas, jāceļ produktivitāte un jāatgūst vietējais tirgus. Potenciāls mums ir. Tagad svarīgi to pārvērst rezultātā.