Referendums beidzies. Varam atviegloti uzelpot, jo vismaz balsošanas dienā neesam sakāvušies. Zaļo un zemnieku savienības valde un frakcijas deputāti var būt gandarīti, ka jau kopš sākuma no diviem iespējamajiem variantiem izvēlējās pareizāko: aicināja iedzīvotājus piedalīties un nodrošināt miljonu balsu PRET otru valsts valodu, nevis referendumu ignorēt. Miljons tiešām arī ieradās, pat mazliet vairāk. PRET gan nobalsoja tikai 822 tūkstoši, bet arī tas labi: trīs ceturtdaļas no balsotājiem tomēr izrādījās ieradušies, lai aizstāvētu latviešu valodu.
Faktiski šis referendums bija kā tāda ļoti dārga socioloģiskā aptauja. Taču tā ļāva uzzināt arī vairākas labas vēstis.
1. Latviešiem joprojām ļoti rūp neatkarīgas, nacionālas Latvijas liktenis un viņi ir gatavi to aizstāvēt. (Vismaz aiziet vai aizbraukt līdz vēlēšanu iecirknim).
2. Uz ārzemēm aizbraukušie vēl nav Latvijai zuduši.
3. Latviešu valodas pozīcijas divdesmit neatkarības gados ir kļuvušas stiprākas.
Pirms 20 gadiem tā sauktie krievvalodīgie pārliecinoši dominēja sešās lielākajās Latvijas pilsētās: Daugavpilī, Rēzeknē, Rīgā, Jelgavā, Liepājā un Ventspilī. Nu viņi dominē tikai divās Latgales pilsētās. No Liepājas viņi ir devušies tālākos laimes meklējumos masveidīgāk nekā latvieši. Ventspilī un Jelgavā dzīves un sadzīves līmenis ir tik labs, ka viņi negrib to zaudēt. Zīmīgi, ka visas trīs šīs pilsētas vada ZZS cilvēku vadītās Domes, un šim apstāklim, tātad, ir bijusi būtiska loma.
Sāp sirds par Latgali. Taču pēc manas pārliecības tieši Latgalē neatkarības gadi latviešu valodu ir visvairāk nostiprinājuši. Kad krievu laikos uz Latgali braucu kā žurnālists, dažreiz bija grūti atrast, kādu, kas piekristu uzstāties latviski. Bija kolhozu priekšsēdētāji, kuri kaunējās no sava latgaliskā akcenta (kaut gan runājot krieviski, viņi no tā tāpat netika vaļā), bija tādi, kas gribēja runāt krieviski, jo tā viņiem šķita prestižāk. Bet Krāslavas rajonā, kur biju ieradies intervēt Jāni Jāņa dēlu un kur kolhoza priekšsēdētājs bija Jānis Pētera dēls, izrādījās, ka ne viens, ne otrs vairs latviski nespēj pateikt ne teikuma. (Te gan tūlīt jāpiebilst, ka Latgale valodu ziņā ir raiba kā villaine, kurā īsti krieviskas vecticībnieku kopienas dzīvo blakus īstām latgaļu viensētām, kurās latgaļu valodiņa ir dzidra kā olūta yudins). Latgale mums četrsimt gadus ir bijusi kā vairogs un kā filtrs, kas sargāja no pārpoļošanas un pārkrievošanas pārējos Latvijas novadus, un nacionālisma jūtas tur droši vien ir daudz spēcīgākas, nekā Kurzemes vai Vidzemes laukos, kur dzīvojošās krievu ģimenes sen jau latviskojušās un latviešu valodu nekad nav apdraudējušas.
ZZS nav šaubu, ka pašreiz latviešu valodas un ekonomikas (vai otrādi – ekonomikas un valodas) tālākai nostiprināšanai nepieciešami ārkārtēji pasākumi, kuri nebūs viegli un varbūt nebūs pat populāri.
Piemēram, var uzcelt retranslācijas torņus, var izdalīt katrai pierobežas ģimenei dekoderus digitālo TV programmu uztveršanai, bet nevar ar varu piespiest ģimeni turpmāk skatīties Latvijas televīzijas programmas un klausīties kādu no Latvijas radio programmām. To viņi darīs tikai tad, ja ik dienu veidosim programmas par pierobežas novadu cilvēkiem.
Pirmskara Latvijas nacionālā politika bija: Latgales ierēdniecību un inteliģenci stiprināt ar Kurzemes, Vidzemes un Zemgales skolās veidotiem speciālistiem. Par to, lai viņi piekristu braukt uz Latgali, noteica vilinošas piemaksas, apelēja arī pie patriotiskām jūtām. Bet es nezinu, vai pašreizējie likumi atļauj šādas piemaksas, un neņemos arī prognozēt, kā no citiem reģioniem atsūtītos cilvēkus uztvers paši latgalieši.
ZZS pašreiz ir atstumta no šo jautājumu praktiskas risināšanas, taču negrib ar to samierināties. ZZS valde nolēma sagatavot pieprasījumu valdībai, lai uzzinātu, kādus pasākumus iecerēts veikt Latgalē samilzušo problēmu atrisināšanai. Valdē izskanēja arī viedoklis, ka valodu referendums ir sekas aizvadītā gada notikumiem – 10. Saeimas atlaišanai un neprasmīgajai jaunās valdošās koalīcijas veidošanai. Iepriekšējās valdības laikā tādas problēmas nebija, jo Zaļo un Zemnieku savienība bija toreizējās koalīcijas stabilizētāja, ar savu apdomāto politiku tā slāpēja ekstrēmus soļus. Pašreizējā Dombrovska valdībā un pašreizējā valdošajā koalīcijā tāda stabilizējoša spēka vairs nav, dominē ZRP pieredzes trūkums un Nacionālās apvienības ekstrēmisms.