lzs.lv


Pirmdienas pēcpusdienā visus lielākos informatīvos portālus rotāja galvenā ziņa: „Dombrovskis sola, ka uzņemtā valdības kursa rezultātus sajutīs ikviens”. Šis varonīgais, gandrīz vai bijību izraisošais paziņojums nācis brīdī, kad premjers savā postenī gatavojas godpilnai četru darba gadu jubilejai. Jāsaka, ka arī līdz šim ikviens no mums ir izjutis valdības kursu, tomēr perspektīva just to arī turpmāk, izraisa pretrunīgas emocijas. Arī šāda patosa pilna tonalitāte reiz jau kur dzirdēta. Vai tik tas nebija premjers Kalvītis, kurš bravurīgi solīja: „Es esmu garants Latvijas stabilitātei un drošībai!” Šodien līdzīgi sācis runāt arī Dombrovskis. Tomēr mēs arī labi atceramies ar ko beidzās solītie septiņi „treknie” gadi… Bet kādi tad ir bijuši lielie darbi premjera valdīšanas laikā un kāds tad ir kurss, kuru viņš grib turpināt?

Pirmais varoņdarbs bija konsolidācija, kuru valdības gaiteņos biežāk gan lepni dēvēja par „nelielu” jostas savilkšanu valsts nākotnes vārdā. Latvijas iedzīvotājiem šis laiks palicis atmiņā ar algu un pabalstu samazināšanu, lauku skolu un slimnīcu slēgšanu, bezdarba pieaugumu. Kādas bija sekas? Paskatieties, kas notiek laukos! Ne tikai atsevišķas viensētas ir iznīkušas, bet veseli ciemi ar visiem cilvēkiem ir pazuduši! Tieši jostu savilkšanas dēļ sākās otrais emigrācijas vilnis, kad valsti pameta pat tādi cilvēki, kuri pirms tam bija saņēmuši pienācīgas algas un pat ļaunākajos nakts murgos nebija domājuši doties svešumā. Vairāk kā 100 000 cilvēku pēdējo gadu laikā ir aizbraukuši. Un diemžēl lielākā daļa no viņiem neatgriezīsies, jo atraduši savu vietu jaunajās mītnes zemēs. Tāds ir valdības pirms četriem gadiem uzņemtā taupības kursa rezultāts.

Un kā šajā laikā klājies tiem, kuri vairs nav nedz tik jauni, nedz tik stipri, lai dotos svešumā? Kā šos četrus gadus ir iztikuši mūsu vecāki un vecvecāki? Kaut arī dzīves dārdzība pieaug katru gadu, pensijas joprojām nav indeksētas, lai gan tieši pensionāri bija tie, kuri ar savām nelielajām pensijām atbalstīja bez darba palikušos bērnus un rūpējās par mazbērniem, kad viņu tēvi un mātes bija devušies peļņā uz Īriju vai Angliju. Mūsu pensionāri lieliski sajūt valdības uzņemto kursu katru dienu, sevišķi brīžos, kad jāpērk zāles aptiekā, jāapmeklē ārsts, un īpaši tad, kad tiek saņemts kārtējais rēķins par apkuri.

Tagad par varonīgajiem sasniegumiem tautsaimniecībā. Tieši ministru prezidentam ir personīgi jāuzņemas atbildība par slavenā 100 miljonu Eiropas līdzfinansējuma vērtā vilcienu iepirkuma konkursa izgāšanos. Atbildīgie satiksmes ministri šo četru gadu laikā ir mainījušies, bet visam taču ir bijis viens garants, viens nemainīgs valdības vadītājs – Dombrovskis. Un no premjera amata augstumiem Latvijai tik nozīmīga projekta neveiksmēs mēģināt vainot pārmijniekus – atsevišķus bijušos valdes locekļus, ir vienkārši nožēlojami. Apzinātas vai neapzinātas nolaidības rezultātā nav izmantota iespēja atjaunot Rīgas vagonu rūpnīcu, radīt vairākus simtus jaunu darbavietu un ražot kvalitatīvu un pasaulē konkurētspējīgu produkciju.

Vēl piemērs – airBaltic. Pirms četriem gadiem mūsu nacionālā aviokompānija bija valsts lepnums. Cenas bija kļuvušas lētākas, lidojumu klāsts plašāks. Beidzot arī mums debesis un pasaule bija pavērusies. Tā bija viena no straujāk augošajām un veiksmīgākajām savas nozares kompānijām Eiropā. Kas notiek šobrīd? Kompānija ir uz bankrota sliekšņa, lai gan valsts tajā pēdējo gadu laikā jau ir ieguldījusi vairāk kā 100 miljonus latu. Tagad valdība lielā slepenībā to cenšas kādam ātri notirgot. Tajā pašā laikā Eiropas Komisija Dombrovski informē par padziļinātas izmeklēšanas uzsākšanu sakarā ar, iespējams, nelikumīgi piešķirto valsts atbalstu aviokompānijai.

Un kā tad varoņiem gājis finanšu sfērā? Darba rezultāts – Krājbankas bankrots. Nu nestāstiet, ka tādi banku speciālisti kā premjers, viņa konsultanti no Prudentia, finanšu ministrs un Latvijas Bankas prezidents, visbeidzot Finanšu un kapitāla tirgus komisija, neko nezināja par riskantajiem Krājbankas darījumiem. Tas taču notika viņu pašu acu priekšā! Šoreiz valdība pat nedomāja banku glābt, un tās slēgšanas sekas sajuta gan Latvijas uzņēmēji, gan iedzīvotāji. To sajuta daudzi.

Nu re, kādas lietas notikušas pēdējo četru Dombrovska valdīšanas gadu laikā. Daudzas neizdarības valdība gribētu izskaidrot ar krīzes ietekmi. Taču ir lietas, ko izskaidrot, manuprāt, pagrūti. Šobrīd ekonomikas nostiprinās gan pasaulē, gan pie mums. Neskatoties uz to, valdība nesteidz palielināt algas skolotājiem un mediķiem, nesteidz indeksēt pensijas. Toties premjers nekautrējas organizēt reklāmas kampaņas par savām titāniskajām cīņām Briseles gaiteņos, kuros viņš godam ir zaudējis visās trijās galvenajās Eiropas daudzgadu budžeta pozīcijās – Kohēzijas finansējumā, lauku attīstības finansējumā un tiešmaksājumos mūsu zemniekiem. Sarunas Latvijai beidzās neveiksmīgi, un turpmākos septiņus gadus mūsu zemnieki saņems vismazāko atbalstu starp Savienības 27 valstīm.

Dombrovska paziņojumam, kas sludina jaunu, panākumiem pārpilnu Latvijas uzplaukumu, kuru izjutīs ikviens, nav seguma, tā ir tikai kārtējā propaganda. Aiz šiem pārspīlēti bravurīgajiem vārdiem, nepārprotami saklausāms ne tikai komisms, bet arī nedrošība, satraukums un pat viegla panika, kuru radījusi, iespējams, pēkšņa atklāsme – tauta vairs netic Dombrovskim, lielākā tautas daļa sāk apšaubīt ne tikai viņa sasniegto cīņā par Eiropas budžeta daļu Latvijai, bet arī „veiksmīgo” krīzes pārvarēšanas stāstu. Un tāpēc, redzot Dombrovska apņēmības pilno sejas izteiksmi fotogrāfijās virs paziņojuma un lasot vārdus: „Uzņemtā valdības kursa rezultātus sajutīs ikviens”, gribas teikt: „ Mīļais, Valdi, varbūt labāk nē!”

Iveta Grigule, 11. Saeimas deputāte