Manas pārdomas, Labās gribas manifestu lasot



Ciemos aizbraucis, bērnībā sastrīdējos ar radu puiku, laikam pat sakāvāmies. Vecāku lēmums bija vienprātīgs un kategorisks: „Sabučojieties un salīgstiet mieru!”  Bijām pārāk mazi, lai pretotos, apskāvāmies, sagrūdām kopā mutes, viņējā bija siekalaina un zobi ar tikko ēsta biezpiena atliekām aplipuši. Fui! Kāvušies un strīdējušies  pēc tam netikām, bet arī par draugiem nekļuvām, un ja man joprojām (pēc septiņdesmit gadiem !!!)  palikusi atmiņā varmācīgi uzspiestā buča, tad laikam gan tā ir vislabākā liecība, ka vecāku izvēlētais samierināšanas paņēmiens nebija gudrs. Labāk būtu mūs pasūtījuši spēlēties katru savā pagalma stūrī.

Vēlāk, jau kā pieaudzis puisietis, gadījos ballītē kopā ar divām meičām. Vienai jau bija savs puisis, bet otrā, kā izrādījās,  bija domāta man.  Kad es par viņu nelikos zinis, viņas draudzene man bruka virsū ar neviltotu niknumu un taisnības izjūtu: „ Tu nedrīksti meiteni tā apvainot!  Tev ir viņa jādancina un tev ir viņa jāvada mājās, jo viņa ir tevī iemīlējusies!”

Pagastā, kur pagāja mani skolas gadi, bijām ienācēji un par īstiem savējiem  tā arī netikām pieņemti, kaut  gan manai mātei  vairāki šī pagasta  saimnieki bija radinieki un mans tēvs bija izteikti sabiedrisks, spēlēja pašdarbības teātra izrādēs un vīru pulkā cilāja glāzīti. Tik un tā viņa īstie, kopīgās skolas gaitās un karadienesta laikā iegūtie  draugi izrādījās palikuši vecajā pagastā.  Būt svešajam – tas obligāti nenozīmē, ka tu tiec apsaukāts, apsmiets  vai piekauts. Dažreiz tā ir tikai ar  sesto prātu uztverama nojauta,  ka tas savējais tomēr tiek mīlēts vairāk.  Un tur neko nevar darīt.

Otrreiz šo atsvešinātību izjutām kolhozu varmācīgās apvienošanas laikā.  Par centru tika izraudzīts tā otra kolhoza kantoris, mēs izrādījāmies pievienoti  un automātiski nokļuvām, kā tagad teiktu, otrās šķiras pilsoņu lomā.  It īpaši no tā cieta gados vecākie darba darītāji, kas mūsu kolhozā bija skaitījušies pirmrindnieki, bija tikuši cienīti un godāti, bet lielajā  kopsaimniecībā izrādījās piemirsti.

Visu savu darba mūžu esmu braukājis pa Latviju, man pat šķiet, ka nav neviena Latvijas pagasta, kurā es nebūtu bijis kā projektētājs, kā žurnālists, kā sakopto lauku sētu vērtētājs. Labi zinu katra Latvijas reģiona viesu uzņemšanas tradīcijas. Latgalē pat pilnīgi svešu iebraucēju sēdina pie galda un liek priekšā to labāko, Kurzemē saimnieks iznāk pretī  pie dārza vārtiem un dažreiz pat nepasauc namā.  Taču tas nepavisam nenozīmē, ka Latgalē jūs tūlīt  kļūsiet  par savējo. Ieprecēsieties, nodzīvosit visu atlikušo mūžu, bet tā arī paliksiet  čiuls. Katrās viesībās jūs vēros desmiti modru acu: kā jūs ēdat, kā runājat, kā tukšojat glāzīti, kā  lūdzat uz deju, un visur saskatīs nepareizības un čukstēs: „Viņš taču ir čiuls, un ko no čiuļa var gaidīt!”  Tieši tāpat tas būs Kurzemē: jūs varat būt no Ērgļiem, Cēsīm vai Rūjienas, bet Kurzemē nokļuvuši, jūs visi izrādīsieties ielikti čangaļu kārtā.

Latvija ir māmuļa ar diezgan paskarbu dabu un garu atmiņu. Savā pagastā visi zina, kurš no kādas ģimenes nācis, no posta ļaudīm, vai  no godājamas dzimtas;  atceras, kā katrs mācījies skolā, pazīst katru plenci, katru garnadzi. No sliktās slavas grūti tikt vaļā. Varbūt tas ir viens no galvenajiem iemesliem,  kādēļ jauni ļaudis tik aumaļām laižas projām no dzimtajām vietām.  Viņi  grib tikt vaļā un projām no vietējās sabiedrības priekšstatu pinekļiem. Bet vai viņiem tas izdodas? Ar rezignētu smīnu klausos  uz ārzemēm aiz braukušo stāstus par turieniešu ārkārtīgo laipnību un  pretimnākšanu. Kā viņus tur mīlot! Un kā viņus tur cienot!  Patiesībā viņi nerunā ne par Īriju, ne par Angliju, ne par Vāciju, bet gan tikai par sev līdzīgajiem no Lietuvas aizbēgušajiem leišiem, no Polijas aizbēgušajiem poļiem,  par turkiem, par pakistāniešiem, par tepat no Latvijas aizbēgušajiem latviešiem. Emigranti jūtas līdzīgi sev radniecīgo pulkā un ar to viņiem pagaidām pietiek.

Uz prāmja nejauši satiku pazīstamu, Latvijas augstskolu beigušu puisi, kurš  pelna naudu zirgu stallī  Zviedrijā.  Kā viņš tur nonācis un kā viņš tur jūtas?

-    Ar staļļa īpašnieku iepazinos  studiju laikā, kad biju aizbraucis uz  Norvēģiju slēpot.  Dzīvojām kopā vienā istabā, daudz runājām, sadraudzējāmies. Šķiroties viņš man piedāvāja darbu savā fermā. Taču tagad, kad tur strādāju, viņš man nekad nav sasveicinoties paspiedis roku. Viņš ir saimnieks un es esmu tikai kalps. Diemžēl arī ar viņa pārējiem kalpiem man nav ko runāt – tie visi ir vietējie, tiem ir savas ģimenes, savas intereses un savas tukšas runas. Es tur jūtos vientuļš un viens, - žēlojās mans paziņa, kurš Latvijā iegūto inženiera grādu bija samainījis pret labi apmaksāta staļļa puiša darbu ārzemēs.  

Diemžēl, tā nu tas ir. Vāciešu, īru, angļu acīs visi iebraukušie viesstrādnieki līdz mūža beigām būs svešie, un, pirmajai eiforijai un naudas priekam pārejot,  paši sapratīs, ka ir tur otrās šķiras pilsoņu lomā. Un nemānīsim sevi ar ilūziju, ka  pietiek iemācīties attiecīgās valsts valodu, lai  šo barjeru nojauktu. Diemžēl tas ir daudz, daudz, daudz sarežģītāk.

Rīgā dzīvoju Ķengaragā, kur krievu valoda pārskan latviešu valodu. Mūsu mājas sētniece ir izcili strādīga un izdarīga, arī draudzīga sieviete, un manu latvisko sveicienu vienmēr atņem latviski. Taču, kad lūkoju parunāt kaut ko vairāk, nākas konstatēt, ka no manis teiktā viņa nesaprot gandrīz neko. Manai meitai  bija utopiska ideja: katru rītu uzaicināt mūsu sētniecīti uz brokastīm, lai viņa tādā veidā pamazām iemācītos latviski runāt. Taču sētniecītei ir pašai sava ģimene: māte, vīrs, bērni, un viņi ēd paši savas brokastis, un runā paši savā valodā, un uz ielas pēc patikšanas  valodo  ar mūsu krievvalodīgajiem kaimiņiem, un kādēļ gan lai viņa mocītos pie mana brokastu galda?  Un savukārt – kādēļ man vajadzētu kavēt laiku un tērēt enerģiju viņas piejaucēšanai, ja pat  mēs paši, vistuvākie, nākam kopā tikai ģimenes svinībās un īpašos gadījumos?  

Kāpēc vajadzīgs laiks, lai svešais kļūtu par savējo? Vai tas ir slikti, vai labi? Man šķiet, ka tur ir iekodēta kāda dziļa augstāka dabas gudrība, kas attiecas gan uz dzīvnieku, gan uz cilvēku sabiedrību.  Pirms kādu pieņemt, ir jāiepazīst un ir jāsarod.  Visi mēģinājumi pārāk strauji samest kopā svešas  kultūras, svešas civilizācijas, svešas reliģijas cilvēcei ir beigušies bēdīgi, lielākie grautiņi, automašīnu dedzināšana un veikalu skatlogu dauzīšana līdz šim notikusi Vācijas, Anglijas un Francijas pilsētās.

Man ir gadījies dzert degvīnu krievu sabiedrībā un līdz apnikumam klausīties  tradicionālo jautājumu: „ты меня уважаешь?”*  un tradicionālo aicinājumu: „давайте  жить дружно!”**,  un tādos gadījumos degvīna glāze jāizdzer tukša, jo citādi pudeles brālis jutīsies „ущемлённый” ***vai „обиженный”****.

Lūk, kādas asociācijas man raisīja Valsts Prezidenta piedāvātais  Labās gribas manifests.  Es neiešu to parakstīt, jo negribu tikt ar varu sabučināts  un negribu  nevienam uzbāzties ar savu degvīna glāzi.  

Man tiešām patīk būt daudzu tautību pārstāvju vidū un klausīties viņu valodas, un, ja vien spētu, es tās iemācītos visas un būtu lepns, ka, Itālijā nokļuvis,  spēju sarunāties itāļu mēlē un Krievijā  krievu mēlē. Bet ja Dievs man dotu iespēju simt reizes atgriezties uz šīs zemes, es visas simt reizes tomēr gribētu piedzimt Latvijā, latviešu ģimenē  - ar cerību  pilnveidot  savu latviešu valodu, kas ir tik bagāta un daiļa, ka viena mūža ir par maz pat šīs bagātības apzināšanai.
              
 Aivars Berķis, publicists.


*   Vai tu mani cieni?
**  Dzīvosim draudzīgi!
***  aizvainots;
****  aizskārts.


Politiķiem jāizvairās nacionālo jautājumu izmantot...
Brigmanis: Jautājums par ZZS būšanu koalīcijā ir "...

By accepting you will be accessing a service provided by a third-party external to https://lzs.lv/

LZS © 1990-2021

Spied Enter