LZS priekšsēdētāja pirmā vietnieka Ulda Auguļa runa partijas kongresā Jelgavā 2012. gada 24. martā



Godātie Latvijas Zemnieku savienības kongresa delegāti!
Kolēģi! Viesi!

Pirms gada, uzstājoties no Latvijas Zemnieku savienības kongresa tribīnes, savā uzrunā biju ļoti optimistisks. Zīmējot jums Latvijas nākotnes ainu no satiksmes ministra pozīcijām, tuvākā perspektīva man šķita pozitīva, bet darāmie darbi – skaidri un saprotami. Šodien diemžēl man jums godīgi jāatzīst, ka plāni, par kuriem optimistiskajā tonī runājām pērn, ir palikuši pusdarīti, bet mans redzējums satiksmes nozares perspektīvai jau atkal tīts neskaidrības miglā.

Es negribu šeit, no kongresa tribīnes, analizēt visus tos iemeslus un cēloņus, kuri mūs noveduši šādā situācijā – partijas priekšsēdētājs savā runā jau tos pieminēja. Un domāju, ka arī katram delegātam pašam tie ir labi izprotami. Šajā situācijā sliktākais ir tas, ka Latvijas politika un līdz ar to arī valsts attīstība, ekonomikas attīstība un politiskā stabilitāte pēdējā gada laikā izrādījusies kā putojama debessmanna – jo sirdīgāk puto, jo mazāk saprotams, no kā tā vispār vārīta.

Diemžēl solītās piena upes šīs debessmannas krastos tā arī nav ieraudzītas. Jau pērn savā uzrunā teicu – visvairāk man bail, ka normālu darbu valdībā, parlamentā un valsts pārvaldē kopumā aizēnos dzīšanās pēc lēta populisma, paraugkampaņām pirms referendumiem, vēlēšanām un pārvēlēšanām un, protams, savu muskuļu uzdzīšanu, tēlaini sakot, nevis ar ikdienas treniņu un darba palīdzību, bet gan ar steroīdiem, kas vēlāk visu valsts organismu noārdīs tikpat ātri, cik tas šādā veidā ticis uzaudzēts.

Runa ir par ikdienas darbu un ikdienas pasākumiem, kuri dotu rezultātus visai valstij, būtu mērāmi miljonu ieguvumos jau tuvākajā nākotnē, bet nenoliedzami prasītu daudz lielāku pacietību, skaidrošanu sabiedrībai un nenodrošinātu tūlītēju šodienas popularitāti.

Pirms pusotra gada stājoties ministrijas vadībā, viens no galvenajiem mērķiem bija Latvijas ceļu sakārtošana – nepilna gada laikā mums bija izdevies izstrādāt reālu un finansiāli pamatotu darbu veikšanas plānu, kas ļautu palēnām, bet noteikti ieviest sistēmu un panākt mērķtiecīgu situācijas uzlabošanos. Faktiski jau bijām panākuši arī politisku vienošanos, kā mūsu darba plānu realizēt. Viens no tā pamatiem bija Latvijas Autoceļu fonds, kura izveide šobrīd no darba kārtības ir noņemta vispār. Rezultāti ir tūlītēji un neiepriecinoši – ar lielām pūlēm noturētais finansējums valsts ceļu un ceļu infrastruktūras uzturēšanā un nodrošināšanā ir samazināts par 10 miljoniem gadā, bet pašvaldību pārziņā esošajiem ceļiem – par pieciem miljoniem. Šajā zālē ir pašvaldību deputāti un vadītāji – viņiem nav jāskaidro, ko nozīmē šie skaitļi. Bet katram iedzīvotājam saprotams ir cits fakts – no jauna nav uzbūvēts neviens ceļu kilometrs. Kaut gan iepriekšējās valdības un Satiksmes ministrijas plānos bija redzējums ceļu būves nozarei trīs gadus uz priekšu.

Jāsaka godīgi, man tiešām sāp notiekošais satiksmes nozarē un tas, ka šobrīd gan ministrijā, gan jaunajā valdībā kopumā nav noteiktas sistēmas. Un sistēmas trūkums rada nopietnas bažas, ka mēs atkal atgriezīsimies situācijā, par kuru savulaik, mūsu Zaļo un zemnieku apvienības premjers Indulis Emsis teica – „deg zilās liesmās”. Satiksmes jomā mēs izdarījām tā, lai visiem nozarē strādājošajiem būtu skaidra, saprotama un pārskatāma politika. Bet sistēmas neesamība, kā tas ir tagad, nozīmē reālas briesmas pelnošajai tranzīta nozarei, pasažieru pārvadājumu sistēmai valsts mērogā, ceļu uzturēšanai, pasta pakalpojumiem.

Es varētu jūs šeit gluži vai apbērt ar skaitļiem un faktiem, kas man kā nu jau bijušajam satiksmes ministram šķiet ne vien satraucoši, bet pat katastrofāli. Taču, manuprāt, pats svarīgākais ir fakts, ka šī manis jau pieminētā sistēmas neesamība rada iespējas pieņemt lēmumus ne vien populistiski un īstermiņā, bet arī vadoties no viena cilvēka, šajā gadījumā satiksmes, finanšu vai kāda cita ministra personīgās izpratnes līmeņa un – negribētos pat tā domāt –  ieinteresētības noteiktu lēmumu pieņemšanā.

Otra problēma, kuru identificējām ir valdības  attieksme pret nodokļu maksātājiem - vietējiem uzņēmējiem un investoriem. Izteikšos maksimāli tieši – mūsu valsti no krīzes izvilka uzņēmēji, kuru mājas ir šeit, Latvijā. Jo tikai mūsu pašu uzņēmējiem un investoriem rūp kas vairāk par peļņu, kas tiek tērēta kaut kur ārzemēs un nodokļi maksāti citur. Jebkurš ārzemnieks vispirms domās tikai un vienīgi par sevi un savu peļņu, kamēr vietējam uzņēmējam vienmēr būs svarīgas arī savas mājas un sava dzīves vide. Krīzes situācijā ārzemnieks uzcels savu ražotni vai, visticamāk, lēti nopirks ražotni tur, kur būs lētāk nekā Latvijā. Tāpēc būtu jādod, vienkāršoti sakot, „medālis” katram no vietējiem uzņēmējiem, kuri spēja krīzes laikā izdzīvot, maksāt nodokļus un izvilka valsti no krīzes.

Diemžēl valdības līmenī šobrīd atkal valsts ir atgriezusies pie iepriekš piekoptās politikas – atdot ārzemju investoriem visu, kas jau uzbūvēts, visu, kas šobrīd reāli pelna, lai varētu paši sev pasist uz pleca, ka piesaistīts lieks miljons no malas, ko ātri apēst un ar ko apmierināt īstermiņa vajadzības. Mūsu prioritātei būtu jābūt tādai, ka Latvijā jārada no jauna nevis jāizpārdod tas, kas jau radīts un reāli strādā. Atbalstīsim tos, kas kaut ko rada un uzceļ – jo tikai tādā gadījumā tiešām ir vienalga, vai investors ir vietējais vai ārzemnieks.

Taču ja valdības kopējā attieksme pret iedzīvotāju vai, šajā gadījumā precīzāk sakot, nodokļu maksātāju nemainīsies, paliks tikai represīvā vai ierēdnieciskā līmenī, tad arī mūsu zemnieki paši izpārdos savu zemi, palikdami bez nekā un aizbrauks uz Īriju, Angliju vai Austriju. Mēs – un te es negribētu nošķirt valdību no ierindas iedzīvotāja – nedomājam ilgtermiņā. Un tā es atgriežos pie jau iepriekš teiktā – šāda dzīvošana mūs novedīs purvā. Kā saka, zivs pūst no galvas – un, ja valdība nedomā ilgtermiņā, bet tikai par sevis un savu resursu izpārdošanu gan politiskā, gan ekonomiskā līmenī, tad arī iedzīvotāji domā tāpat. Ja valsts vadītāji cienīs iedzīvotājus, domās ilgtermiņā, ieklausīsies, tad arī iedzīvotāji cienīs valsti. Un nebūs tā, kā pašlaik – ja valdība kaut ko pasaka, tad iedzīvotāji automātiski uzskata, ka tā nav patiesība un ka viņu, iedzīvotāju, noteikti grib, latviski sakot, „piečakarēt”.

Vispirmām kārtām valsts cieņu pret cilvēkiem izrādīs tad, ja palīdzēs viņiem. Tikai viens piemērs, kas labi zināms katram pašvaldību cilvēkam – pašvaldību sociālie darbinieki. Šiem speciālistiem jābūt nevis iesniegumu pieņēmējiem pabalstu saņemšanai, bet gan tiem, kas motivē cilvēkus piedalīties darba un sabiedriskajā dzīvē. Viens ir sēdēt aiz galda un reģistrēt kārtējo pabalstu saņēmēju, bet pēcāk sadalīt pabalstiem paredzēto naudu, bet otrs – iet pie šiem cilvēkiem, strādāt ar viņiem, motivēt viņus meklēt darbu, iespējas un rādīt ceļu, kā kaut ko sasniegt. Pat spiež strādāt, ja ir tāda nepieciešamība. Cik daudziem no jums, kas strādā pašvaldībās, ir zināmas situācijas, kad cilvēkam, kurš godīgi strādā par nelielu algu, maksā nodokļus un uztur ģimeni, vienkārši nolaižas rokas kaut ko darīt, jo turpat blakus ir cilvēks, kurš saņem gandrīz tikpat daudz pabalstos un tos vienkārši nodzer? Domāju, ka gandrīz visiem.

Godātie kongresa delegāti!

Šis Zemnieku savienības kongress izvirzīs mūsu partijas un, domājams, arī visas Zaļo un zemnieku savienības pamatnostādnes nākamgad paredzētajām pašvaldību vēlēšanām. Vadlīniju un programmas izstrāde ir kongresa galvenais uzdevums. Taču bez oficiālajiem dokumentiem, kas atspoguļos partijas viedokli un uzdevumus, man būtiskāks šķiet kāds cits jautājums – partijas biedru nostāja un atbildība, mūsu partijas, cīņasspars un gatavība strādāt. Teikšu atkal tieši – esot valdībā un tiešā veidā parlamentā un izpildvarā panākot mūsu partijas nostādņu realizāciju valsts līmenī, mums pēdējos astoņus gadus bijusi iespēja netieši ietekmēt arī mūsu pašvaldību vadītāju un pārstāvju varējumu. Citiem vārdiem, šīs pašvaldību vēlēšanas un mūsu starts tajās būs pēdējo gadu vissvarīgākais politiskais uzdevums. Un man gribas cerēt, ka Zemnieku savienības biedri pierādīs sev un saviem vēlētājiem katrā pašvaldībā, ka mēs – atšķirībā no vairākām citām ātri organizētām un ātri norietējušām partijām – neesam ne vienas dienas, pat ne viena sasaukuma, bet gan ilga laika strādnieki. Tādi, kuri uzticas viens otram, atbalsta viens otru un ir gatavi strādāt sava novada, pilsētas un valsts attīstībai. Jo, esmu pārliecināts, nevienam šeit zālē sēdošajam nav šaubu, ka Zemnieku savienība, pat neraugoties uz vienām neveiksmīgām vēlēšanām pērn, ir gatava piedalīties valsts politiskajā dzīvē un atbildēt par visnopietnākajām nozarēm gan pašvaldību, gan valsts līmenī.

Diskutējot gan parlamentā, gan partijas iekšienē par daudziem pašvaldībām nozīmīgiem jautājumiem, esmu pārliecinājies, ka Zemnieku savienības viedoklim par novadu un pilsētu attīstību, par reģionu attīstību ir jābūt balstītam uz konkrētiem darbiem, uz manis jau pieminēto skaidro nākotnes redzējumu un sistēmu.

Mūsu viedoklis nedrīkst veidoties, kuļot debessmannu, bārstot neizpildāmus vai populistiskus solījumu vai pieņemot tādus lēmumus mūsu vadītajās pašvaldībās, kas it kā ar vienu rociņu vēlētājam pasniegtu šokolādi, bet ar otru noņemtu no pusdienu galda kotleti.

Viens piemērs tepat mūsu galvaspilsētā Rīgā. Tuvojoties vēlēšanām, domes koalīcija piedāvā arvien jaunus labumus saviem iedzīvotājiem – piemēram, bezmaksas sabiedriskais transports visiem Rīgas skolēniem, visādas vēl nebijušas ekstras citām iedzīvotāju grupām. Tajā pašā laikā pilsētā, kurā dzīvo vairāk nekā trešdaļa Latvijas iedzīvotāju, ir dārgāks siltums nekā jebkurā mazpilsētā. Kā tas var būt, ka pilsētā, kurā uz katru siltumtrases metru ir lielāks iedzīvotāju skaits nekā desmit mazpilsētās kopā, siltums tomēr ir dārgāks? Atbilde ir vienkārša – par visiem šiem labumiem, ko ar vienu roku domnieki iedzīvotājiem it kā dāvina, kādam ir jāmaksā. Un maksā atkal tie paši iedzīvotāji – saņemot kompotu, zupas šķīvis paliek tukšs. Ar to es gribēju teikt, ka, piedāvājot savu programmu un izstrādājot savu redzējumu, mums saviem vēlētājiem skaidri jāpasaka – mēs varam izdarīt konkrētas lietas, mēs varam piedāvāt saprotamas sociālas programmas un sociālus labumus, taču tas maksā noteiktu naudas summu. Bet šo summu mēs iegūsim no tikpat konkrētiem pasākumiem. Jo iedzīvotājam ir jāzina, ko un par ko viņi maksās – vienalga, vai tas attieksies uz siltuma tarifiem vai citiem pakalpojumiem.

Mēs daudz runājam par pašvaldību atbildību, par pašvaldību pienākumiem un uzdevumiem. Taču mazāk esam sprieduši par pašvaldību pilnvarām. Mēs daudz runājam par pašvaldību pienākumu nodrošināt sociālo jomu savā teritorijā, par pienākumu uzturēt infrastruktūru, izglītības iestādes, transporta struktūru, veicināt uzņēmēju piesaisti.

Taču līdz šim neesam raduši dzirdīgas ausis īpaši jau šī sasaukuma Saeimā arī pašvaldību pilnvaru un iespēju palielināšanai. Manuprāt, pašvaldībām šobrīd trūkst instrumentu tās pašas uzņēmējdarbības attīstībai. Ja neskaita iespējas variēt ar nekustamā īpašuma nodokli, kas ir mazākais no iespējamiem ienākumu veidiem un iespējām piedāvāt saviem uzņēmējiem papildus motivāciju darboties tieši šajā teritorijā, pašvaldībām būtu jābūt tiesībām pašām investēt uzņēmējdarbības vides un infrastruktūras radīšanā un uzturēšanā.

Vēl viens ļoti konkrēts piemērs – viesojoties citās valstīs ar augsti attīstītu ekonomiku, biju ļoti izbrīnīts par turienes uzņēmējdarbības attīstības modeli. Taču šis modelis jau šobrīd piesaistījis ne vien vietējos uzņēmējus, bet arī lielas un nopietnas kompānijas. Proti, turienes pašvaldība pati ir uzcēlusi septiņus loģistikas centrus, investējusi naudu infrastruktūrā un nodrošinājusi nopietnām kompānijām iespējas nomāt gan telpas, gan infrastruktūru noteiktu laiku. Respektīvi, uzņēmējam ir visas iespējas ieguldīt līdzekļus ražošanas un pakalpojumu izstrādāšanā, attīstīt biznesu un nodrošināt peļņu. Bet nav nepieciešami milzīgi sākotnējie līdzekļi, nezinot, kad un kādā veidā tos būs iespējams atgūt.

Kā karsts kartupelis tiek viļāta ideja par tā saucamajiem pašvaldību referendumiem. No vienas puses ir ļoti populistiski nosaukt tos par pilnīgu demokrātijas uzvaru konkrētajā teritorijā. Jo katrs jautājums tad tiktu izlemts visu iedzīvotāju kopīgā balsošanā. Taču situācija nav tik vienkārša. Ja šādiem referendumiem tiktu piešķirts lemjošs spēks, tad uzreiz varu nosaukt vismaz dažas pašvaldības, kurās atkal dienas kārtībā būtu jautājums, piemēram, par ielu plāksnīšu drukāšanu divās valodās vai kādi citi jautājumi, kas tieši skartu gan valsts pamatus, gan jautājumus, kas saistīti ar visa reģiona ekonomisko attīstību.

Esmu pārliecināts, ka diskusijai par pašvaldību referendumiem ir jābūt, taču tā nedrīkst būt balstīta uz emocijām vai ideju par mirkļa izdevīgumu – ir taču skaidrs, ka publiski izteikts populistisks paziņojums vai ideja vienmēr vismaz īstermiņā tiek uztverta ar sajūsmu. Vienalga, vai runa būtu par pašvaldību referendumiem, tautas vēlētu prezidentu vai tūlītēju pensiju trīskāršošanu. Arī šajā gadījumā ir līdzīgi. Ja, piemēram, kādā pilsētā tiek plānots būvēt jaunu slimnīcu, taču šajā gadījumā finansējuma iegūšanai būtu jāsamazina sociālās vai izglītības programmas, tad gan pilsētas vai novada vadība, iespējams, varētu jautāt padomu iedzīvotājiem – kas ir svarīgāks? Infrastruktūras objekts vai jau pieminētie sociālie pasākumi?

Tiekoties ar pašvaldību cilvēkiem un iedzīvotājiem novados joprojām saņemu daudzas iebildes pret vēl pavisam nesen notikušo administratīvi teritoriālo reformu. Un varu tikai piekrist galvenajam dzirdētajam viedoklim – reforma kā tāda nav devusi vajadzīgos rezultātus. Tagad pašvaldību sistēma būtībā ir vēl sliktākā stāvoklī ne kā tā bija pirms reformas. Izveidotās novadu pašvaldības, skatoties pēc to funkcijām un attiecībām ar iedzīvotājiem, būtībā vairs nav vietējās pašvaldības. Daļai pagastu pat nav sava deputāta novada domē.  Protams, pēc kaujas vicināt zobenu un visiem atgādināt – jā, mēs jau teicām, ka piespiedu apvienošana un spiediens uz pašvaldībām neko nedos, ir par vēlu. Un tomēr – mums būs jāatgriežas pie teritoriālām reformām, šoreiz jau otrā līmeņa pašvaldību, jebšu policentriskās reģionālās attīstības jomā. Un te es redzu vēl vienu Latvijas Zemnieku savienības politikas pamatuzdevumu – joprojām stingri uzstāt, ka reģionālā reforma nav noslēgusies, kamēr netiks nodrošināta katra mūsu novada vai pagasta interešu aizstāvība.
Zemnieku savienība jau administratīvi teritoriālās reformas gaitā uzstāja uz apriņķu kā otrā līmeņa pašvaldību izveidi – pēc rūpīgām diskusijām varētu izvērtēt, vai apriņķi ir vēsturisko novadu robežās, varbūt apriņķu centri ir deviņas republikas pilsētas, bet varbūt iespējams kāds cits dalījums. Taču pašreizējā situācija rāda – bez šādas iedzīvotāju pārstāvniecības reģionu līmenī neiztikt. Tāpēc Zemnieku savienība nedrīkst būt malā stāvētāji, kas no opozīcijas krēsliem noskatīsies kā pašreizējā koalīcija izlemj pašvaldību un reizē ar to lauku un valsts likteņus. Ņemot vērā mūsu pārstāvniecību novadu un pilsētu domēs mēs strādāsim ciešā sadarbībā ar pašvaldībām, jo tieši pašvaldību vadītājiem, speciālistiem un deputātiem būtu jābūt galvenajiem lēmējiem.

Domāju, ka šodienas kongresā mēs noteikti definēsim visas Zemnieku savienības viedokli gan par manis nosauktajiem, gan citiem jautājumiem, kas saistīti ar nākamā gada pašvaldību vēlēšanām. Protams, ar galveno domu, ka Zemnieku savienība būs gatava ieteikt risinājumus, kas ne tikai ļaus mums uzvarēt pašvaldību vēlēšanās, bet arī nodrošinās novadu un reģionu attīstību ne vien tuvāko četru, bet desmit un divdesmit gadu perspektīvā.

Kolēģi!

Noslēgumā vēlos teikt paldies par iespēju uzrunāt Zemnieku savienības kongresa delegātus. Mūsu partijai un politiskajai apvienībai sarežģītajā situācijā ne mirkli neesmu šaubījies par mūsu varējumu un gribasspēku. Tieši tas arī vienmēr darījis Zemnieku savienību atšķirīgu no citām politiskajām partijām. Un, esmu pārliecināts, tas ir arī mūsu turpmāko panākumu pamatu pamats. Manuprāt, mums sava darbība jābalsta uz trīs stūrakmeņiem.

Pirmkārt, ir jāizmaina vispārējā sabiedrības domāšana –ka, ir labi strādāt un pelnīt. Ka katrs, kurš godīgi strādā, ir godājams cilvēks. Ka būt uzņēmīgam un būt uzņēmējam ir ļoti labi. Un katram Latvijas iedzīvotājam  būtu jāsaprot, ka uzņēmēji ir tie, kuri dod darba vietas, maksā nodokļus un uztur valsti, tātad – viņi nav ne zagļi, ne bandīti.

Otrkārt, valdībai un valsts pārvaldē strādājošajiem ir jāstrādā ar cilvēkiem un jāciena savi cilvēki. Viņiem nav jābūt tikai ierēdņiem, kuri kontrolē vai pieņem dokumentus, bet gan tiem, kuri palīdz un iedrošina.

Un, treškārt, pareiza un tālejoša politika ir balstīta uz reāliem, izpildāmiem uzdevumiem, bet šīs politikas īstenošana, savukārt, uz visiem iedzīvotājiem saprotamu sistēmu un pārskatāmu darbu plānu.

Tāpēc mana iekšējā pārliecība ir, ka Zemnieku savienība, nekad nebūs politiskā uzpūteņa kūlēju pusē, bet piedāvās sabiedrībai tādu programmu un tādus cilvēkus, kuri nodrošinās visiem mūsu sabiedrības locekļiem ne tikai saldo ēdienu uz vēlēšanām, bet parādīs ceļu, kā mums kopīgā darbā sarūpēt pilnvērtīgu uzturu kā garīgajā tā materiālajā nozīmē!

Un visbeidzot!
Piekritīsiet, ka Latvijas Zemnieku savienības kongress ir tā reize, kad mēs gatavojot savas runas un ziņojumus, atkal no jauna atrodam dziļu un ilgtspējīgu jēgu Kārļa Ulmaņa, pirms vairāk nekā 70 gadiem, rakstītajā:  

Darbs, mīlestība un ticība. Šie trīs valdīja tad, kad pie Daugavas, Lielupes, Gaujas un Ventas mūsu tauta dzīvoja brīvu dzīvi un pati lēma savus likteņus. Tie palika stipri arī tad, kad sveši spēki iznīcināja tautas brīvību un neatkarību, kad karotāji un iekarotāji valdīja mūsu zemē.
Un tāpēc mums arī šodien ir jātur augstā godā  tikums: mīlestība uz dzimto zemi, darbu, ticību savai nākotnei.

Lai mums izdodas!


CP LZS 2012.gada 24.marta Kongresa rezolūcija par ...
LZS priekšsēdētāja Augusta Brigmaņa runa partijas ...

By accepting you will be accessing a service provided by a third-party external to https://lzs.lv/

LZS © 1990-2021

Spied Enter