LZS priekšsēdētāja Augusta Brigmaņa runa partijas kongresā Jelgavā 2012. gada 24. martā



Godātie kongresa dalībnieki un viesi, dāmas un kungi!

Esmu pārliecināts, ka katrs no jums šodien ieradies ar ticību sirdī, ka mēs spējam veidot Latviju tādu, kādu vēlamies to redzēt un atstāt nākamajām paaudzēm.

Es vēlētos, lai Latvijai noticētu arī tie, kuri šobrīd sev iztiku pelna svešumā un tie, kuri referendumā balsoja par krievu valodu kā otru valsts valodu, jo arī viņi ir mūsu valsts pilsoņi. Mūsu partijas dibinātājam Valsts un ministru prezidentam Kārlim Ulmanim nebija nekas svētāks par savu valsti, viņš savulaik aicināja: «Latvija mūžam dzīvo kā pērle jūras apskalota, saules — mīļās labās, gaišās, karstās – saules apstarota un sildīta, mūsu siržu mīlēta un mūsu roku un zināšanu celta, mūsu krūtīm un rokām aizstāvētā un sargātā Latvija tagad un visos laikos»

Referendums par latviešu valodu apliecināja, ka mums joprojām ir kopīgas vērtības, par kurām esam gatavi iestāties. Mēs esam jauna ceļa sākumā. Tieši šodien mums jāapstiprina jaunā partijas programma, kura tapusi, aktīvi līdzdarbojoties lielākajai daļai no jums. Un man nav ne mazāko šaubu, ka, stingri pieturoties pie programmā definētajiem mērķiem un uzdevumiem, mēs spēsim piedāvāt līdzsvarotu valsts attīstības ceļu, kurā sava īpaša loma būs katram ciemam, novadam un pilsētai.

Savā uzrunā es vēlos skart trīs būtiskākos jautājumus, kuri saistīti ar Latvijas Zemnieku savienības lomu sabiedriski politiskajos procesos.

Lai labāk saprastu šā brīža politisko situāciju, mums jāatskatās uz pēdējo divu gadu notikumiem, kuru rezultātā no izteiktas varas partijas esam nokļuvuši opozīcijā.

Otrs ne mazāk svarīgs jautājums ir identificēt to problēmu loku, ar kurām šobrīd saskaras valdību veidojošās partijas, lai piedāvātu savu skatījumu un risinājumus, jo mūsu mērķis ir atgriezties valdībā, lai labotu tās pieļautās kļūdas un reformētu nozares, kuras šobrīd piedzīvo ne tos labākos laikus.

Savukārt noslēgumā runāšu par Latvijas Zemnieku savienību kā organizāciju, kurai nepieciešamas pārmaiņas, lai apvienotu tradīcijas ar mūsdienu izaicinājumiem, veidojot modernas partijas tēlu, kuru atbalsta plašs vēlētāju loks – sākot no mūsdienīgi domājošiem jauniešiem un beidzot ar pieredzes bagātiem senioriem.

Dārgie zemsavieši!

10. Saeimas vēlēšanās mēs saņēmām lielu vēlētāju uzticību. Par Zaļo un Zemnieku savienību nobalsoja teju 200 tūkstoši pilsoņu, kas ļāva mums iegūt 22 Saeimas deputātu mandātus. Tas notika brīdī, kad bija jāpieņem daudz nepopulāru lēmumu. Lai attaisnotu vēlētāju uzticību, uzņēmāmies atbildību par visām sarežģītākajām nozarēm – veselību, labklājību, izglītību un satiksmi. Un tas bija pareizs lēmums, jo situācija valstī prasīja ātru un izlēmīgu rīcību. Mūsu ministri uzsāka darbu pie vairākām nozīmīgām reformām profesionālās izglītības, ģimenes valsts pabalstu, veselības aprūpes un citās būtiskās jomās. Tad sekoja rīkojums Nr.2.

Šobrīd nevienam nav šaubu, ka tas bija savtīgs lēmums, lai turpinātu savu eksistenci politikā pēc tam, kad iespējas tikt pārvēlētam prezidenta amatā kļuva arvien mazākas. Visa Zatlera partijas kampaņa pirms ārkārtas Saeimas vēlēšanām tika balstīta uz politiķu sadalījumu labajos un sliktajos. Tā nebija cīņa par idejām un piedāvājumiem.   

Diemžēl arī lielākā daļa mediju ļāvās šai ilūzijai par Laimes lāci, kurš atnāks un atrisinās problēmas. To, kā tiek risinātas šīs problēmas, mēs šobrīd redzam visai skaidri, kad viens haotisks paziņojums seko otram. Un te es runāju ne tikai par tautas  folkloru tapušajiem tankiem, bet arī par neveiksmīgajiem mēģinājumiem veikt reorganizāciju ostās, par nespēju rast risinājumu veselības aprūpē, par plānotajiem eksperimentiem Labklājības ministrijā un daudziem citiem jautājumiem.

Šādos apstākļos 11. Saeimas vēlēšanās spējām uzrādīt gana labu rezultātu un iegūt 13 deputātu mandātus. Tas gan nebija pietiekami, lai turpinātu darbu valdībā, kaut gan esmu pārliecināts, ka spētu atrast kopsaucēju ar pārējiem koalīcijas partneriem, ja vien politika netiktu būvēta uz personisko aizvainojumu pamata un «sarkanajām līnijām».

Savā ziņā šā brīža valdības modelis vairāk izskatās pēc vienā virtuvē dzīvojoša suņa un kaķa apvienības pret pavāru, jo teju katrā jautājumā koalīcijas partneru domas atšķiras – sākot jau ar  Saeimas priekšsēdētāja vēlēšanām un beidzot ar pareizticīgo Ziemassvētkiem.

Mums šādā situācijā neatliek nekas cits, kā turpināt strādāt, lai apliecinātu, ka Latvijas Zemnieku savienība ir spēks arī opozīcijā.

Viens no ASV prezidentiem Bendžamins Franklins ir spilgti raksturojis opozīcijas lomu: „Īsts valstsvīrs un vispār jebkurš saprātīgs cilvēks iegūs lielāku labumu kontaktējoties ar saviem pretiniekiem, nevis ar saviem viskaislīgākajiem piekritējiem”.

Šobrīd ikdienas darbā jūtam, ka ar mums joprojām rēķinās kā ar partiju, kura atbildīgos brīžos spēj pieņemt valstiskus lēmumus. Diskusiju rezultātā esam panākuši vienošanos ar Ministru prezidentu Valdi Dombrovski par atbalstu zemniekiem cīņā par platību maksājumiem. Mēs savu apņemšanos balsot par fiskālās disciplīnas nostiprināšanu Satversmē izpildīsim, tādēļ jācer, ka savu solījumu pildīs arī Ministru prezidents, no kura aktivitātes vistiešākajā mērā būs atkarīgs tas, cik lielu Eiropas Savienības finansējumu spēsim izcīnīt zemniekiem un citām Latvijas ekonomiskajai attīstībai būtiskām nozarēm. Mūsu lielākā uzvara ir spēt piecelties pēc kritiena un būt gataviem atgriezties valdībā, lai liktu lietā savas zināšanas un pieredzi.

Kas tad šobrīd ir valdības dienaskārtībā?
 
Jezga ap 16. martu, pašvaldību referendumi, kārtējais plāns uz vairākiem simtiem lapaspušu un skaļi piesauktās reformas, kuras pārsvarā gadījumu tā arī palikušas pieteikuma līmenī. Nav šaubu, ka katrs no šiem jautājumiem ir pietiekami svarīgs, lai tam pievērstu uzmanību, tomēr sabiedrība no valdības sagaida daudz enerģiskāku rīcību ekonomikas izaugsmes veicināšanā, kas minēta kā viena no valdības prioritātēm.

Faktiski šai virzienā nekādi soļi netiek sperti – viss vairāk vai mazāk atstāts pašplūsmā. Cilvēki joprojām aizbrauc, bezdarba rādītāji pieaug, bet trešdaļa strādājošo saņem algas, kas nepārsniedz 200 latus. Vai tādā veidā izpaužas krīzes pārvarēšana? Katrai krīzei ir inerce un mēs šobrīd joprojām esam tās ietekmē. Atšķirībā no valdības matemātiskās pieejas, mēs, neuzskatām, ka valstī situācija ir būtiski uzlabojusies, gluži pretēji pabalstu saņēmēju skaits atsevišķās pašvaldībās pat turpina pieaugt. Un šo pabalstu saņēmēju vidū nav tikai bezdarbnieki, tie ir arī strādājošie, tostarp valsts iestādēs strādājošie. Šādā situācijā ir neizprotami valdības aicinājumi iesaldēt algas privātajā sektorā, kuras jau tā ir pietiekami zemas. Par krīzes seku pārvarēšanu mēs varēsim runāt tikai tad, kad to savos maciņos sajutīs ne tikai izredzētie, bet ikviens no mums.

Uzņēmēji šādos apstākļos cīnās, kā nu kurš prot, jo solītais nodokļu sloga samazinājums, joprojām ir tikai sapnis vasaras naktī. Šai ziņā nenovērtēts potenciāls ir mazajiem uzņēmumiem, jo bieži vien tieši nodokļu slogs ir lielākais šķērslis, lai tie attīstītos un radītu jaunas darba vietas. Daļai no viņiem ir izdevīgāk saglabāt mikrouzņēmuma statusu, turpinot darboties pelēkās ekonomikas zonā. Reāli ekonomiskā attīstība varētu būt tas kopsaucējs, ap kuru vienot latviešus un cittautiešus, uzņēmējus un darba ņēmējus, kā arī citas sabiedrības grupas.

Tā vietā, lai stimulētu jaunu darba vietu veidošanu un pārskatītu nodokļu politiku, valdībā tiek rakstīti kārtējie plāni – tie gan man vairāk atgādina pasaku par balodi, kurš domāja, ka prot vīt ligzdu, bet patiesībā bija tikai dzirdējis par to kā tas būtu jādara. Diemžēl pēc līdzīga principa šobrīd strādā vairāki ministri, kuri aizbildinoties ar reformām sagādā siltas vietiņas saviem partijas biedriem un atbalstītājiem

Mums nav pieņemama arī valdības realizētā politika attiecībā uz pensionēšanās vecuma paaugstināšanu no 2014. gada – tā ir valdību veidojošo partiju atkāpšanās no priekšvēlēšanu solījumiem. Ilgstošu diskusiju rezultātā sociālie partneri ar valdību bija vienojušies, ka pensionēšanās vecums tiks celts no 2016. gada, kad ekonomiskā situācija valstī būs stabilizējusies. Tā vietā, lai atslogotu sociālo budžetu no bērnu pabalstiem un māmiņu algām, kuras jāpārceļ uz pamatbudžetu, situācija tiek nepamatoti dramatizēta. Cilvēki tiek biedēti, ka nebūs, no kā maksāt viņu nopelnītās pensijas. Šāda situācija nav pieļaujama, tādēļ stingri iestāsimies par to, lai tiktu pildīti iepriekš dotie solījumi arodbiedrībām un Pensionāru federācijai.

Tajā pašā laikā valdības rīcība ēnu ekonomikas ierobežošanas jomā ir klaji nepietiekama. Teju 40 procenti darījumu mūsu valstī notiek zem letes jeb ēnu ekonomikas sektorā. Tie ir vairāki miljardi latu, kuri ik gadu aiziet garām valsts kasei. Ar šo naudu mēs varētu ne tikai aizlāpīt robus sociālajā budžetā, bet arī palielināt algas policistiem, skolotājiem, mediķiem un citiem valsts sektorā strādājošajiem. Pēdējā laika redzamākais valdošās koalīcijas solis ēnu ekonomikas apkarošanā bija vēršanās pret Latgales pierobežā dzīvojošajiem, kuri piepelnījās uz akcīzes preču rēķina. Dažs labs šos cilvēkus pat atļāvies nosaukt par marodieriem. Tā laikam izpaužas valdības solījumi īpašu uzmanību pievērst Latgales problēmu risināšanai.

Mēs nevaram piekrist, ka Latgalē dzīvo cilvēki, kuri to tik vien gaida, kad pašvaldību lietu ministrs Sprūdžs izsēdinās savu desantu ar Rīgas finansistiem, lai nestu gaismu šim reģionam.

Problēmu risināšanai vajadzīgi līdzekļi nevis seriāli un semināri, kurus sola ministrs.

Reģionā ir pietiekami daudz pieredzējušu profesionāļu, kuri paši var pieņemt lēmumus par to, kā ātrāk virzīties uz priekšu. Savukārt sociālo problēmu risināšanā lielākas pilnvaras jādod pašvaldībām, kuras labāk zina, kas vajadzīgs viņu iedzīvotājiem. Latgale ir spējīga saražot, tādēļ lielāks uzsvars jāliek uz pārrobežu sadarbību ar Krieviju un Baltkrieviju. Mums jānoliek malā politiskās nesaskaņas un jārīkojas gudri, lai palīdzētu saviem iedzīvotājiem.


Arī izglītības jomā skaļi pieteiktās reformas vairāk atgādina ziloni trauku veikalā, nekā pārdomātu un izsvērtu politiku. Pedagogi un izglītības darbinieki ir neizpratnē par to, kas viņus sagaida. Šobrīd neviens nevar atbildēt pat uz elementāriem jautājumiem par to, cik garš būs mācību gads, no cik gadiem bērni uzsāks mācības skolā, kā skolas tiks finansētas, vai tiks saglabātas budžeta vietas augstskolās? Savā ziņā tā ir šoka terapija sabiedrībai, jo ar izglītības jautājumiem lielākā vai mazākā mērā esam saistīti mēs visi.

Ne mazāk satraukti esam par to, ka Ķīļa kunga piedāvājumā nav vietas mazajām lauku skolām, kuras lielā mēra nosaka to, vai cilvēki paliks dzīvot laukos. Mēs nevaram pieļaut turpmāku lauku teritoriju degradāciju, un tas vienlīdz attiecas gan uz izglītības, gan pārējo pakalpojumu pieejamību vietējas nozīmes centros. Arī lauku iedzīvotājiem ir tiesības saņemt laikmetam atbilstošus pakalpojumus. Diemžēl valdība nevēlas atzīt, ka iespējas ietaupīt izglītības sistēmā ir izsmeltas un šobrīd vairāk būtu jādomā par to, kā nopelnīt naudu, lai investētu izglītības sistēmas kvalitātē. Vienai no galvenajām prioritātēm šajā ziņā jābūt skolotāja kā profesijas prestiža celšana, kas nav iespējama bez atalgojuma paaugstināšanas. Tāpēc LZS viennozīmīgi atbalsta skolotāju arodbiedrības prasību, sākot ar šā gada 1. septembri paaugstināt atalgojumu pedagogiem.

Iepazīstoties ar kaimiņvalstu pieredzi, piemēram, Somijā, kuras izglītības sistēma atzīta par vienu no labākajām pasaulē, uz vienu vietu pedagoģijas studijās ir desmit pretendenti. Līdz ar to viņu skolās nokļūst tikai labākie no labākajiem. Domāju, ka arī mums kā valstij, kuras lielākais kapitāls ir cilvēki, beidzot būtu jāsāk ieguldīt izglītības sistēmā, paredzot, ka pamatizglītība skolēnam jānodrošina pēc iespējas tuvāk mājām.

Mēs nedrīkstam aizmirst to, ka Latvijai nebūs nākotnes bez laukiem un lauksaimniecības, kura ir viena no konkurētspējīgākajām nozarēm Eiropas kontekstā. Tādēļ ļoti svarīgi, lai Latvija Briselē izcīnītu taisnīgus platību tiešmaksājumus nākotnē. Nedrīkstam aizmirst arī par 2013. gadu. No nākamā gada, kad  Latvija sasniedz ES tiešo maksājumu maksimālo līmeni, vairs nav atļautas piemaksas no nacionālā budžeta, tāpēc faktiski zemnieki var saņemt mazāku atbalstu nekā  patlaban - vidēji 30 latus par hektāru.

LZS iepriekš vairākkārtīgi ir norādījusi FM un premjeram uz šo situāciju un aicinājusi nevilcināties ar problēmas risināšanu.
Līdz šim atbildes nav saņemtas un 2013.gads drīz būs klāt.
Mēs vēlreiz aicināsim premjeru nekavējoties rīkoties!
Tādēļ aicinu kongresu pieņemt rezolūciju šajā jautājumā jau šodien!

Starp šiem ekonomiskajiem jautājumiem nedrīkstam aizmirst par to, ka esam nacionāla partija, kura iestājas par latviskām vērtībām.
Viena no pēdējā laika lielākajām aktualitātēm bija referendums par vai pret latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Savā ziņā tas bija izaicinājums katram no mums. Daudzus šis jautājums aizskāra personīgi. Tomēr esmu gandarīts, ka mēs bijām vienoti un paudām savu attieksmi: Latvijā var būt tikai viena valsts valoda – latviešu. Lai šādas situācijas neatkārtotos, atbalstīsim grozījumu veikšanu Satversmē, skaidri un nepārprotami norādot, ka Latvijā ir tikai viena valsts valoda.

Īpaši satraucoša situācija šobrīd ir ceļu nozarē, bet ceļi, kā zināms, ir ekonomikas asinsrite. Vēl iepriekšējās valdības laikā mūsu ministrs Uldis Augulis izstrādāja jauno valsts autoceļu finansēšanas modeli, kurš paredzēja transportlīdzekļu ekspluatācijas nodokli un pakāpeniski arī 80 procentus no degvielas akcīzes nodokļa novirzīt Autoceļu fondā. Tomēr valdība šo iniciatīvu noraidījusi, tādēļ jau 2014. gadā, kad būtiski saruks Eiropas Savienības finansējums, ceļu sakārtošanai varēsim novirzīt tikai aptuveni trešdaļu no summas, kura būtu nepieciešama. Diemžēl šāda ir valdības atbilde uz degvielas cenu, kura nu jau ir pārsniegusi lata robežu. Un te var saprast autovadītāju sašutumu – maksājot arvien augstāku cenu par iespēju pārvietoties, viņi būtu pelnījuši labākas kvalitātes ceļus. Šis būs jautājums, ar kuru atkārtoti vērsīsimies pie Ministru prezidenta, lūdzot novirzīt Autoceļu fondā papildu līdzekļus vai samazināt akcīzes nodokļa likmi degvielai, tādā veidā kompensējot autovadītājiem degvielas cenas kāpumu. Virkne ekonomistu jau norādījuši, ka degvielas sadārdzinājums varētu būt viens no iemesliem inflācijas pieaugumam, un tas nozīmē, ka mēs varētu arī neiekļauties Māstrihtas kritēriju noteiktajos trīs procentos, kas ir viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem eiro ieviešanai 2014. gadā. Attiecībā uz eiro ieviešanu tāpat kā lielākā daļa sabiedrības no valdības joprojām neesam saņēmuši atbildes uz jautājumiem: cik tas izmaksās valstij un ikvienam no mums, vai eiro ieviešana palīdzēs celt Latvijas tautas pārticību un neradīs strauju cenu pieaugumu, kā tas bija Igaunijā? Pievienošanās eirozonai nevar būt mūsu pašmērķis, tam jābūt izsvērtam lēmumam. Un tikai gadījumā, ja gūsim pārliecību, ka pievienošanās eiro ir būtisks solis iedzīvotāju labklājības celšanā, varēsim to atbalstīt.

Rezumējot jāsecina, ka valdības darbs šobrīd lielā mērā buksē tādēļ, ka virknei ministru turpinās tāds kā mācīšanās laiks, kurā viņi apgūst jaunas prasmes un iemaņas, filozofējot par industriālo politiku, pašvaldību referendumiem un saimniekošanas kārtību ostās. Tādēļ vēlreiz no šīs tribīnes varu apliecināt, ka mēs esam gatavi iesaistīties valdības darbā, deleģējot savus profesionālākos un pieredzējušākos cilvēkus, lai no mācībām beidzot pārietu pie darbiem.
   
Kolēģi!
Savas runas noslēdzošajā daļā es gribētu pieskarties pārmaiņām, kuras šobrīd norit partijā. Strādājot opozīcijā, mums ir iespējas pārvērtēt, ko esam darījuši pareizi un kuros jautājumos neesam bijuši pietiekami aktīvi. Šis laiks ir jāizmanto, lai sagatavotos turpmākajām pašvaldību, Eiropas parlamenta un Saeimas vēlēšanām. Jaunā partijas programma piedāvā aktualizētu skatījumu uz valsts pārvaldi, tautsaimniecību, lauku vides attīstību un citiem sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem. Mēs jau sen vairs neesam partija, kura iestājas tikai par zemnieku interesēm, tādēļ jaunajā programmā īpaši uzsveram rūpniecības attīstību. Tieši ražošana un ar to saistītās pakalpojumu nozares ir tās, kas nodrošinās mūsu iedzīvotājus ar tik nepieciešamajām darba vietām, tostarp arī mazākajās Latvijas pašvaldībās. Vienmēr esam iestājušies par līdzsvarotu Latvijas attīstību un tas nozīmē, ka līdzekļi infrastruktūrā jāiegulda arī ārpus lielākajām Latvijas pilsētām. Lauki ir viena no mūsu lielākajām bagātībām, tādēļ iestājamies par to, lai maksimāli veicinātu sociālekonomisko attīstību mazpilsētās, kuras, cieši saistītas ar lauku dzīves ritmu.

Mums jāiet līdzi laikam, tādēļ turpmāk būsim daudz aktīvāki mediju vidē, turpināsim piesaistīt partijai jaunus biedrus un vairāk konsultēsimies ar reģionālajām nodaļām. Lai atvieglotu ikdienas darbu, esam izveidojuši Zaļo un Zemnieku savienības Saeimas frakcijas biroju, kuru turpmāk vadīs bijusī labklājības ministre Ilona Jurševska. Viens no viņas uzdevumiem – sadarbība ar partijas reģionālajām nodaļām, kuru pienākums būs izstrādāt rīcības plānu, gatavojoties 2013. gada pašvaldību vēlēšanām. Esam tikušies arī ar mūsu reģionālajiem līderiem pašvaldībās, kuri pauduši uzticību Zemnieku savienībai, apliecinot gatavību startēt pašvaldību vēlēšanās zem vienota karoga. Kārlis Ulmanis savulaik ir teicis: «Mums dzīvē liktenis neko nedāvina, neko klāt nenes un arī laime neko klāt nenes. Viss tas ir izcīnīts.»

Man ir patiess gandarījums, ka tieši pēdējā gada laikā sevi  aktīvi pieteikusi partijas Jauniešu nodaļa Jāņa Rāznas vadībā.

Zināmā mērā mums pašiem jākļūst par tām pārmaiņām, kuras vēlamies redzēt, un ar savu piemēru jāatgūst to vēlētāju uzticība, kuri pēdējās vēlēšanās balsoja par citiem politiskajiem spēkiem. Tādēļ aicinu jūs visus vēl aktīvāk iesaistīties partijas darbā, lai mūsu idejas skan no tālākajiem Latvijas novadiem līdz pat Saeimas namam un Valdībai.

Mūsu tuvākais mērķis ir uzvara 2013. gada pašvaldību vēlēšanās. Šādu uzdevumu sev izvirzījusi arī «Vienotība» un citas politiskās organizācijas, tādēļ šī sacensība nebūs viegla. Mūsu priekšrocība šajā ziņā būs pieredze pašvaldību darbā. Latvijas Zemnieku savienības biedri ir pārstāvēti aptuveni pusē no visām Latvijas pašvaldībām, un tas ir pietiekams arguments, lai pašvaldību jautājumus izvirzītu par prioritāriem arī parlamenta līmenī. Mums jāpanāk, lai pašvaldību tiesības tiktu nostiprinātas Satversmē, lai tās varētu rēķināties ar stabilu finansējumu neatkarīgi no Finanšu ministrijas vēlmēm veikt korekcijas iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmēs. Kaut arī valdības vadītājam patīk lepoties ar to, ka viņš ir izvedis Latviju no krīzes, patiesībā lielāko smagumu iznesa pašvaldības, kurām nācās aci pret aci saskarties ar cilvēku problēmām, dubultot un pat trīskāršot sociālajai palīdzībai atvēlēto budžetu. Krīzes gados lielākajai daļai pašvaldību ienākumi saruka uz pusi, tādēļ izsaku pateicību visiem pašvaldību vadītājiem, kuri arī šādos apstākļos meklēja un atrada risinājumu.

Vēlos teikt paldies visiem Latvijas Zemnieku savienības biedriem, kuri joprojām ir uzticīgi partijas idejām un aktīvi iesaistās mūsu kopējā darbā. Paldies saku Zaļo un Zemnieku savienības partneriem un saviem kolēģiem  Saeimas frakcijā.

Noslēdzot savu uzstāšanos, vēlos uzsvērt, ka mūsu spēks ir pieredze un profesionalitāte, lai arī kādā situācijā mēs nonāktu. Tādēļ esmu pārliecināts, ka mums izdosies veiksmīgi sagatavoties pašvaldību vēlēšanām un nostiprināt savas pozīcijas līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām.    

Lai tā notiktu, aicinu arī jūs katru aizdomāties par to, ko un kā mēs darām, lai jau rīt to darītu vēl labāk...





LZS priekšsēdētāja pirmā vietnieka Ulda Auguļa run...
Jelgavā notiek Latvijas Zemnieku savienības kongre...

By accepting you will be accessing a service provided by a third-party external to https://lzs.lv/

LZS © 1990-2021

Spied Enter