LZS priekšsēdētāja Augusta Brigmaņa runa Latvijas Zemnieku savienības kongresā

Šodien mūsu uzdevums ir atskatīties uz paveikto un izvirzīt jaunus mērķus gan partijas, gan valsts līmenī.

Pēc Ukrainas krīzes situācija pasaulē un Eiropā ir mainījusies, un tieši šo notikumu fonā mūs sagaida divi nopietni eksāmeni – Eiropas Parlamenta un Saeimas vēlēšanas. Tas savā ziņā būs atskaites punkts un mūsu kopīgā darba novērtējums. Šobrīd apzināmies, ka šādā   ģeopolitiskajā situācijā visa mūsu uzmanība jāvelta tam, lai ikviens Latvijas iedzīvotājs justos drošs un pārliecināts par savu rītdienu.

Šogad aprit desmit gadi kopš esam pilntiesīga Eiropas Savienības dalībvalsts, bet tieši šodien aprit desmit gadi, kopš esam uzņemti NATO. Šīs abas organizācijas garantē mūsu ekonomisko un fizisko drošību, tomēr nepieciešamības gadījumā mums jābūt gataviem ne tikai vārdos, bet arī darbos solidarizēties ar saviem partneriem Eiropas Savienībā un NATO, lai novērstu draudus Baltijas valstīm un saglabātu Ukrainas teritoriālo integritāti atbilstoši starptautiskajām tiesību normām.

Mēs nevaram palikt vienaldzīgi, jo šodien tiek pārzīmēta Eiropas karte un Baltijas valstīm šai ziņā ir skarba vēsturiskā pieredze. Mēs esam dārgi samaksājuši par savu brīvību. Šis ir brīdis, kurā aicinu ikvienu pārdomāt to, kas ir patiesās vērtības, jo bieži vien ikdienas steigā par to mēdzam aizmirst.

Tādēļ aicinu ieklausīties mūsu pirmā valsts prezidenta Jāņa Čakstes vārdos: «Sargājiet savu valsti, izkopiet to, jo zināt – ja nebūs Latvijas, nebūsit arī jūs».

Jāapzinās, ka mēs varam pazaudēt ne tikai desmito tiesu no saviem ienākumiem, bet gan visu par ko esam iestājušies šo divdesmit gadu laikā.

Latvijas Zemnieku savienība ar savu līdzšinējo darbu un pieredzi ir apliecinājusi sevi, kā valstiski un nacionāli domājošs politiskais spēks, kuram var uzticēties. Un tas nav mazsvarīgi, jo ar uzticību ir tāpat kā ar papīra lapu, ja to vienreiz saburzīsi, iztaisnot jau būs grūti.

2013. gada pašvaldību vēlēšanās kā Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS) guvām plašu atbalstu un uzticības kredītu. No 119 pašvaldībām esam pārstāvēti 93 pilsētu un novadu domēs. Tas ir labākais rādītājs starp visām politiskajām partijām un to apvienībām, lai gan kopš pēdējām Saeimas vēlēšanām strādājām opozīcijā. Pārliecinošu atbalstu esam guvuši Kurzemē un Zemgalē, arī Vidzemē, liela daļa vēlētāju balsoja par mūsu izvirzītajiem kandidātiem.

Darbs opozīcijā, mums kā varas partijai, bija nopietns pārbaudījums, kuru esam godam izturējuši, jo pat, strādājot opozīcijā, ar mums rēķinājās un kritiskos brīžos arī koalīcijas partijas vērsās pēc atbalsta. Bijām konstruktīvi un jautājumos, kuri nebija pretrunā mūsu vēlētāju interesēm, balsojām «Par». Savā ziņā bijām Dombrovska valdības balsts, jo atšķirībā no tā brīža koalīcijas partneriem Zaļo un Zemnieku savienības frakcija bija uzticams sadarbības partneris.

Esot opozīcijā aktīvi strādājām arī pie politiskajām iniciatīvām, kuras vērstas uz ekonomiskās izaugsmes veicināšanu un sociālās nevienlīdzības mazināšanu. Savus priekšlikumus par pensiju indeksāciju vien Saeimā iesniedzām trīs reizes, tomēr koalīcijas partijas mūsu priekšlikumus noraidīja. Atgriežoties valdībā, mums izdevās šo jautājumu aktualizēt, un jau šoruden pensiju indeksācija notiks. Iestājāmies arī par pašvaldību interesēm, jo 80 procenti no Iedzīvotāju ienākuma nodokļa, nav pietiekams apjoms, lai kompensētu visas izmaksas par papildus funkcijām un uzdevumiem, kurus valdība pēdējos gados ir uzdevusi pašvaldībām.

Mēs nedrīkstam aizmirst, ka lielā mērā tieši pašvaldības bija tās, kuras iznesa krīzes smagumu un katra pēc sava budžeta iespējām sniedza atbalstu iedzīvotājiem. Tāpat jāņem vērā, ka veiktās nodokļu reformas samazināja pašvaldību ieņēmumus, tādēļ jau 2015. gada budžetā jāpārskata Iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmju sadalījums starp pašvaldībām un valsti.

Pēdējos mēnešos Dombrovska valdība faktiski pastāvēja tikai uz papīra, jo iekšējās pretrunas bija tik lielas, ka tā vairs nebija rīcībspējīga. Tādēļ nebūtu pareizi uzskatīt, ka Zolitūdes traģēdija gāza valdību. Premjers atkāpās, jo bija zaudējis koalīcijas partneru uzticību un saruna pie Valsts prezidenta bija tikai punktu salikšana uz «i».

Pieņemt lēmumu par darbu Laimdotas Straujumas valdībā nebija viegli, jo apzinājāmies, ka nāksies strādāt ar iepriekšējās valdības sagatavoto budžeta projektu, kurā netika ņemti vērā mūsu priekšlikumi par atbalstu pašvaldībām, pensiju indeksāciju un citiem būtiskiem jautājumiem. Līdz ar to mēs nevaram pilnā mērā uzņemties atbildību par to mantojumu, kuru mums atstājusi iepriekšējā valdība. Tomēr apzinājāmies, ka, strādājot opozīcijā, mēs nevarēsim labot šīs kļūdas, kā arī pilnvērtīgi piedalīties darbā pie 2015. gada budžeta veidošanas. Jau šobrīd no nulles punkta ir izkustējušies jautājumi par pensijām, ģimenes valsts pabalstu, un citu valsts sektorā strādājošo algām.

Tomēr šodien mēs vairs nevaram abstrakti runāt tikai par saviem mērķiem un uzdevumiem, jo sabiedrība no saviem pārstāvjiem parlamentā un valdībā gaida aktīvu rīcību. Ne velti Kārlis Skalbe savulaik ir teicis: «Runā ar darbiem – tā ir stiprākā un labākā valoda».

Krīze Ukrainā ir spilgts pierādījums tam, ka vēsture mēdz atkārtoties un ideja par vienotu Eirāzijas politisko telpu mūsu kaimiņvalstī joprojām ir dzīva. Viens no nacionālās drošības balstiem ir saliedēta sabiedrība, kurā nav izteiktu domstarpību par Latvijas valsts pastāvēšanas jēgu un būtību. Tādēļ šobrīd ir īstais brīdis, lai dialogā ar mazākumtautību pārstāvjiem vienotos par Satversmes preambulas gala versiju. Tas gan nekādā veidā mūs neatbrīvo no solījuma, kuru devām tieši desmit gadus atpakaļ, pievienojoties Ziemeļatlantijas alianses līgumam jeb NATO, apņemoties arī paši rūpēties par savu fizisko drošību, ik gadu valsts aizsardzībai atvēlot 2 procentus no iekšzemes kopprodukta.

Šie procenti, protams, nav pašmērķis un to dēļ mēs neatteiksimies no pensiju indeksācijas, tomēr pakāpeniski šis jautājums ir jārisina. Krimā ir noskanējis trauksmes zvans. Varējām pārliecināties, cik rafinēti tiek sagrābta citas valsts teritorija, izmantojot bieži dzirdēto ieganstu par tautiešu interešu aizstāvību. Līdz zobiem apbruņoti regulārās armijas karavīri tiek nosaukti par pašaizsardzības spēkiem.

Pieņemu, ka daudziem no Latvijā dzīvojošajiem cittautiešiem kļuva skaidrs, kāds režīms šobrīd pārvalda Krieviju, tādēļ tā vietā, lai norobežotos un vēl vairāk sašķeltu sabiedrību, mums pašiem jākļūst aktīvākiem, aicinot šos cilvēkus kļūt piederīgiem Eiropas kultūrtelpai zem Latvijas karoga, pieņemot ne tikai mūsu valsts pilsonību, bet arī vērtības. Es nevienu neaicinu atteikties no savas nacionālās identitātes, bet gan pārvērtēt savu attieksmi pret valsti, kura 21. gadsimtā atļaujas pārkāpt visas starptautiskās saistības.  

Uz šī fona būtiski uzsvērt, ka šobrīd Latvija uz vienu iedzīvotāju drošības jomā tērē trīs reizes mazāk nekā citas Eiropas Savienības dalībvalstis. Ja vēlamies, lai pārējās NATO valstis pilda savu apņemšanos, arī mums pašiem jābūt gataviem ieguldīt, sākot ar patriotisko audzināšanu, Zemessardzi un beidzot ar mūsu armijas tehnisko aprīkojumu.

Domājot par drošību, mēs nevaram aizmirst par ekonomisko attīstību un mūsu iedzīvotāju labklājību, tādēļ paralēli esam gatavi pārskatīt ES fondu atbalstu uzņēmējiem, lai sniegtu atbalstu tiem, kuru uzņēmējdarbība galvenokārt ir saistīta ar austrumu tirgu. Jāapzinās, ka saasinoties konfliktam Ukrainā, arī Eiropas Savienība un ASV spers atbildes soļus un ekonomiskās sankcijas pret Krieviju.  Tādēļ jau šodien jāveic sagatavošanās darbi, lai pret Krieviju vērstās sankcijas pēc iespējas mazāk skartu mūsu ekonomiku. Galvenais uzsvars šeit būtu liekams uz enerģētisko drošību gan attiecībā uz nacionālo sašķidrinātās gāzes termināli, gan spēcīgiem elektropārvades starpsavienojumiem ar Skandināvijas valstīm. Tāpat jābūt gataviem sniegt atbalstu tiem cilvēkiem, kuri šo ekonomisko sankciju dēļ zaudēs darbu. Šobrīd vēl neviens precīzi nevar atbildēt uz jautājumu kā Latvijas ekonomiku ietekmēs sankcijas pret Krieviju, tomēr skaidrs, ka mūsu kaimiņvalsts ekonomika galvenokārt balstās uz energoresursu eksportu, un tieši Krievija būs ieinteresēta saglabāt naftas un gāzes piegādes Eiropas Savienības valstīm.

Viena no Latvijas Zemnieku savienības prioritātēm ir līdzsvarota valsts attīstība. Arī tas savā ziņā ir nacionālās drošības jautājums, jo šaubos, vai liela daļa Latgales iedzīvotāju valodu referendumā balsoja par krievu valodu kā otru valsts valodu tikai pārliecības dēļ. Lielā mērā tas bija protests un palīgā sauciens. Tādēļ uzskatu, ka valsts un Eiropas Savienības fondu līdzekļi atbilstoši prioritātēm jāiegulda visās Latvijas pašvaldībās.

Mēs nedrīkstam šķirot pilsētas un lauku teritoriju iedzīvotājus. Katrā pašvaldībā jābūt saviem prioritārajiem attīstības virzieniem, jāveic priekšdarbi, lai ieguldītie līdzekļi dotu atdevi. Šīm prioritātēm jābūt pietuvinātām reālajai situācijai, objektīvi novērtējot savas iespējas. Mēs nevaram runāt par tehnoloģiski augstu attīstītām ražotnēm katrā novadā, bet par lauksaimnieku kooperatīvu bioloģiskās pārtikas pārstrādi gan. Tas ir jautājums par to, cik tālredzīgi ir saplānots Eiropas Savienības fondu sadalījums.

Iepriekšējās Valdības izstrādātais modelis paredz, ka naudas izteiksmē Rīgā tiks investēts aptuveni piecas reizes vairāk naudas, nekā pārējā Latvijas teritorijā. Ar šādu līdzekļu sadalījumu mēs esam atkāpušies gan no Nacionālā attīstības plāna, kurā uzsvars tiek likts uz policentrisku valsts attīstību, gan no reģionālās politikas pamatnostādnēm, kurās akcentēta līdzsvarota teritorijas attīstība un nepieciešamie ieguldījumi arī vietējās nozīmes attīstības centros.

Ar mākslīgi uzliktiem ierobežojumiem, mēs esam izslēguši no iespējas konkurēt par investīciju piesaisti lielāko daļu Latvijas pašvaldību, bet lielākā daļa resursu atkal koncentrēti Rīgā. Ir pienācis laiks izbeigt auksto karu starp valdību un pašvaldībām un uzsākt dialogu. Diemžēl Dombrovska valdības laikā pašvaldības netika uzklausītas. Tām tika doti vien direktīvi norādījumi, nerēķinoties ar iedzīvotāju interesēm un pašvaldību vajadzībām.

Šī Aukstā kara apstākļos arī tika pieņemti lēmumi par Eiropas Savienības fondu sadalījumu līdz 2020. gadam. Viena no veiksmīgākajām ar Eiropas Savienības atbalstu īstenotajām programmām bija «Pilsētvides attīstības programma», kurā pašvaldības atbilstoši saviem attīstības plāniem varēja realizēt projektus. Katrai pilsētai, kura kvalificējās šai programmai, bija atvēlēts noteikts budžets. Šobrīd jau mēs varam novērtēt šīs programmas augļus, daudzas pilsētas ir pārvērtušās līdz nepazīšanai. Tās ir kļuvušas pievilcīgākas ne vien iedzīvotājiem un tūristiem, bet arī investoriem. Katrs no mums var novērtēt kā pēdējos gados mainījušās Latvijas pilsētas, tostarp Jelgava, kurā esam pulcējušies šodien.

Savstarpējās neuzticības dēļ starp valdību, un pašvaldībām «Pilsētvides attīstības programma» laika periodā līdz 2020. gadam ir ierobežota, lai gan Eiropas Komisija savos uzstādījumos ir skaidri definējusi, ka 5 procenti no kopējā fondu apjoma jāatvēl tieši pilsētvidei.

Ir pēdējais brīdis, lai kliedēt šo savstarpējo neuzticību un ļautu pašvaldībām pašām izlemt par to, kur un kāda veida ieguldījumi nepieciešami katrā konkrētā teritorijā. Tad valdībai noteikti būs vieglāk vienoties ar pašvaldībām gan par elektrības cenu kompensācijas mehānismiem, gan citiem jautājumiem. Diemžēl pēdējos gados pašvaldību vadītājiem ir rūgta pieredze ar tā sauktā sociālās drošības tīkla pasākumiem, kurus sākotnēji iniciēja valsts, piešķirot budžeta līdzekļus, bet pēc tam pārtrauca finansēt, lai gan reālās vajadzības pēc atbalsta daudzās pašvaldībās nav samazinājušās.

Nav šaubu, ka nākotnē darbavietas pārsvarā būs pilsētās un lielāko novadu centrā, tādēļ viena no mūsu reģionālās attīstības prioritātēm ir ceļi, tostarp lauku ceļi. Bez sakārtotas ceļu infrastruktūras nav iespējama līdzsvarota valsts attīstība, jo iedzīvotāju mobilitātei šā brīža ekonomiskajā situācijā ir izšķiroši svarīga nozīme. Valdībā ir apstiprināta valsts autoceļu sakārtošanas programma līdz 2020. gadam, tomēr šīs programmas realizācijai nav iezīmēts finansējums pilnā apmērā. Lai to izdarītu, jāatgriežas pie idejas par valsts autoceļu fonda atjaunošanu. Tajā varēsim novirzīt par ceļu ekspluatāciju iekasētos nodokļus un daļēji arī akcīzes nodokli par degvielu. No šī fonda būtu jāfinansē arī pašvaldību pārziņā esošo ielu un ceļu rekonstrukcijas darbi, jo šobrīd tām pašvaldībām, kuras neietilpst modelī 9+21 faktiski nav pieejami resursi savu ielu un ceļu rekonstrukcijai.

Mūsu uzmanības lokā vienmēr bijusi arī lauksaimnieciskā ražošana, sākot no mazajām saimniecībām un beidzot ar lielajiem ražotājiem. Latvijā joprojām ir pietiekami daudz lauksaimnieciskajā ražošanā neizmantotu platību, tādēļ turpmāk īpašu uzmanību pievērsīsim to lauksaimnieciskās ražošanas nozaru attīstībai, kurās efektīvi var izmantot mazāk auglīgās zemes. Viena no šīm nozarēm ir gaļas liellopu audzēšana.

Lauksaimniecības zeme ir mūsu nacionālā bagātība, tādēļ tās izmantošanā nepieciešams stingrāks valsts regulējums. Nedrīkstam pieļaut, ka mūsu zeme tiek iztirgota ārzemniekiem, tādēļ atbalstām ieceri, ka lauksaimniecībā izmantojamās platības drīkst iegādāties tikai ražotāji.

Lai atvieglotu zemes iegādi, turpināsim Zaļo un Zemnieku savienības virzīto valsts zemes kreditēšanas programmu.

Dodot iespēju mūsu lauksaimniekiem paplašināt savas ražošanas platības un veiksmīgāk konkurēt Eiropas tirgū, kur lielākā daļa lauksaimnieku saņem ievērojami lielākus platību maksājumus no Eiropas Savienības.

Jāuzsver, ka viena no mūsu prioritātēm, startējot Eiropas Savienības Parlamenta vēlēšanās, ir godīga lauksaimniecības politika, jo līdz pat 2020. gadam plānots turpināt mūsu zemnieku diskrimināciju, izmaksājot vienus no mazākajiem tiešmaksājumiem starp visām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Faktiski atbalsta veidā mūsu lauksaimnieki saņems tikai pusi no tā atbalsta, kāds pieejams Vācijas vai Francijas zemniekiem, bet prasības attiecībā uz dzīvnieku labturības nosacījumiem, mēslu glabātuvēm un citām Eiropas Savienības direktīvu prasībām būs jāievēro pilnā apmērā.

Līdz šim Zaļo un Zemnieku savienībai nav bijis savs pārstāvis Eiropas Parlamentā un tas ir viens no iemesliem, kādēļ mums nav bijusi iespēja aktīvāk iesaistīties dialogā ar Eiropas institūcijām par taisnīgu resursu sadali starp dalībvalstu lauksaimniekiem. Viens no mūsu priekšlikumiem ir ieviest veto tiesības dalībvalstīm, balsojot par lauksaimniecības politikas, vai citiem būtiskiem jautājumiem. Iestājamies arī par to, ka Latvijas deputātiem Eiropas Parlamentā prioritāri būtu jāaizstāv valsts nacionālās intereses, bet ne mazāk svarīgi ir saglabāt nacionālo valstu tiesības lemt par nācijai būtiskiem jautājumiem. Atbalstot ideju par Eiropas Savienību kā federāciju, mums būs jāatsakās no iespējas pašiem lemt par savu valsti. Līdzīgi kā tas bija ekonomiskās krīzes laikā, kad Latvijas valsts budžetu uzraudzīja pārstāvji no Starptautiskā Valūtas fonda un Eiropas Komisijas. Tādēļ aicinu visus ar vislielāko atbildību izturēties pret Eiropas Parlamenta vēlēšanām, kurās startēsim ar pieredzējušu un profesionālu komandu. Mūsu sarakstā uz Eiropas Parlamentu kandidēs gan pieredzējuši politiķi, gan profesionāļi. Saraksta vadošie kandidāti ir Andris Bērziņš, Iveta Grigule un Rīgas domes vēlēšanās atzīstami startējušais Armands Krauze.

Latvijas attīstībā vienmēr būtiska loma ir b
jusi mežsaimniecībai un kokrūpniecībai, kura sastāda aptuveni 20 procentus no valsts apstrādes rūpniecības, tādēļ, lai saglabātu šo nozari, jāpārskata arī pensiju fondu ieguldījumu politika. Viens no drošākajiem investīciju veidiem ir meža platību iegāde. Skandināvijas pensiju fondi jau šobrīd aktīvi iegulda Latvijas mežos. Latvijas iedzīvotāju uzkrātajam kapitālam jāstrādā valsts labā un ieguldījumi meža platībās šai ziņā ir tikai viens no piemēriem kā efektīvāk apsaimniekot pensiju fondus. Meži ir Latvijas zaļais zelts, kurš jāsaglabā nākamajām paaudzēm, tādēļ nevaram atļauties to vieglprātīgi iztirgot.

Pēdējos gados Latvija pakāpeniski ir atkopusies no ekonomiskās krīzes, tomēr daudziem, īpaši no galvaspilsētas attālākos reģionos, tā joprojām nav beigusies. Teju trešdaļa Latvijas iedzīvotāju ir pakļauti nabadzības riskam. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ iedzīvotāji neuzticas valsts varai. Sabiedrība ir sašķelta ne tikai pēc etniskā principa, bet arī pēc ienākumu nevienlīdzības. Visgrūtāk klājas pensionāriem un ģimenēm ar bērniem. Tās ir sabiedrības grupas, kurām vistiešākajā veidā nepieciešams valsts atbalsts.

Jau minēju, ka šoruden atsāksim pensiju indeksāciju, bet no nākamā gada tiks palielināts ģimenes valsts pabalsts to diferencējot, proti, par pirmo bērnu tiks izmaksāti līdzšinējie 11 eiro, par otro 22 eiro, bet par katru nākamo 33 eiro. Tas, protams, nav liels lēciens, tomēr solis pareizajā virzienā, jo atbalsts ģimenēm ar bērniem ir viens no galvenajiem priekšnoteikumiem, lai uzlabotu kopējo demogrāfisko situāciju valstī.

Lai pasargātu trūcīgās un daudzbērnu ģimenes, kā arī pensionārus pret elektrības cenu pieaugumu mūsu ZZS ir iesniegusi grozījumus likumā, paredzot noteikt aizsargātos lietotājus, kas saglabās nemainīgas cenas arī pēc nākamā gada 1.janvāra. Pateicoties tieši šai iniciatīvai koalīcijas partijas nolēma pagaidām neveikt tirgus atvēršanu mājsaimniecībām.

Finansiāls atbalsts ģimenēm ir jākombinē ar pakalpojumu pieejamību. Bieži vien tiek uzsvērts, ka no šādiem pabalstiem nevar izdzīvot, tādēļ bail iedomāties, kas notiktu, ja tikai no pabalstiem varētu nodrošināt savām vajadzībām atbilstošu dzīves standartu. Jau šobrīd daudzi uzņēmēji uzsver, ka mūsu pabalstu sistēma ir pārāk dāsna un nemotivē strādāt algotu darbu. Lai risinātu šo problēmu arvien lielāks uzsvars jāliek uz pakalpojumu sniegšanu, īpaši ģimenēm ar bērniem. Sadarbībā ar pašvaldībām jānodrošina brīvpusdienas skolās, ārpusskolas nodarbības pašdarbības pulciņos un sporta skolās, jāievieš vienota mājokļu atbalsta politika, jāsekmē bērnu pieskatīšanas pakalpojumi gan bērnudārzos, gan citos alternatīvos veidos. Tāpat jāpopularizē ideja par ģimenēm draudzīgām darbavietām, lai abi vecāki varētu pilnvērtīgi iekļauties darba tirgū.

Tie ir tikai daži no jautājumiem, pie kuriem jau šobrīd aktīvi strādā mūsu Labklājības ministrs Uldis Augulis.

No Eiropas esam pārmantojuši arī jauniešu bezdarba problēmu, kura šobrīd ir aktuāla gandrīz visās Eiropas Savienības valstīs. Latvijā bez darba ir katrs piektais jaunietis vecumā līdz 24 gadiem. Tas ir būtisks resurss mūsu ekonomikas attīstībai. Šo jauniešu iesaistīšanai darba tirgū, tuvākajos gados paredzēts finansējums 60 miljonu eiro apmērā.

Ļoti būtiska loma programmas ieviešanā būs profesionālās izglītības iestādēm un uzņēmējiem, jo lielākajās Latvijas pilsētās jau šobrīd trūkst kvalificētu darba ņēmēju. Ne mazāk svarīgs faktors šai ziņā ir nodokļu slogs darbaspēkam, kurš joprojām ir pārāk liels, iepretim citām nodokļu likmēm. Lielākajā daļā Eiropas valstu šis līdzsvars tiek panākts, pārliekot nodokļu slogu no darbaspēka, uz patēriņu. Savienojumā ar PVN likmju samazināšanu pārtikai un turpmāku minimālās algas pieaugumu, tas būtu būtisks atspaids tai sabiedrības daļai, kuras ienākumi ir vismazākie.

Lai palielinātu strādājošo ienākumus, mēs piedāvājam samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli līdz 22 vai 20 procentiem jau nākamgad pie nosacījuma, ja pašvaldībām tiek kompensēts ieņēmumu samazinājums. Savukārt valsts šo iztrūkumu varētu, kompensēt palielinot nodokļus luksusprecēm, sākot no villām Jūrmalā un beidzot ar ekskluzīvajām automašīnām.

Tie būtu sociāli taisnīgi lēmumi, kurus no mums gaida vēlētāji. Jāpārtrauc arī raganu medības starp mikrouzņēmumiem, jo daudzām ģimenēm tā ir iespēja legālā veidā nodrošināt sev iztiku. Paaugstinot mikrouzņēmuma nodokli, mēs riskējam, ka liela daļa šo cilvēku sāks strādāt pelēkajā zonā un valsts ieņēmumi samazināsies vēl vairāk.

Cīņai ar ēnu ekonomiku jāizmanto citi līdzekļi. Ēnu ekonomika Latvijā joprojām ir ap 20 procentiem no Iekšzemes kopprodukta. Tas ir vērā ņemams avots kā papildināt valsts budžetu. Tādēļ visiem veidiem jāstimulē mikro un mazo uzņēmumu attīstība, nevis jānosaka papildus nodokļu likmes.

Lai pilnvērtīgi realizētu savus mērķus un uzdevumus, mums būs nepieciešams sabiedrības atbalsts, gan Eiropas Parlamenta, gan Saeimas vēlēšanās. Mums ir viss nepieciešamais, lai rudenī gaidāmajās 12. Saeimas vēlēšanās izvirzītu visaugstākos mērķus, tādēļ Eiropas Parlamenta vēlēšanas būs laba iespēja pārliecināties par to, vai un kā spējam mobilizēt savus atbalstītājus. Šo vēlēšanu lielākais izaicinājums būs tas, cik daudz cilvēku atnāks līdz vēlēšanu iecirkņiem.

Atšķirībā no daudzām citām politiskajām partijām mums ir pieredze, zināšanas un pats būtiskākais komanda, kurai netrūks politiskās gribas. Kā Zaļo un Zemnieku savienība esam pieteikuši trīs premjera kandidātus Uldi Auguli, Jāni Dūklavu un Raimondu Vējoni. Visi trīs šobrīd veiksmīgi pilda ministra pienākumus. Arī viens no Latvijā populārākajiem politiķiem Aivars Lembergs šai jautājumā vēl nav teicis pēdējo vārdu.

Darbam valdībā, bez jau minētajiem cilvēkiem varam virzīt arī Armandu Krauzi, Ilonu Jurševsku, Gati Ābeli un citus kolēģus, kuri veiksmīgi sevi apliecinājuši līdzšinējā darbībā. Lai gan politologi partijām mēdz pārmest par īso rezervistu soliņu, nevaru tam piekrist, jo kaut rīt darbam valdībā varam deleģēt profesionāļus lielākajai daļai ministru amatu. Arī līdzšinējais vēlētāju atbalsts ļauj pozitīvi raudzīties nākotnē, jo sabiedrība no saviem priekšstāvjiem vēlas sagaidīt pragmatisku politiku ar pārdomātām reformā, kuras tiek realizētas sadarbībā ar nozari. Klasisks piemērs šai ziņā ir Izglītības un zinātnes nozare, kura pēdējos gados pakļauta saplosīšanai. Pozitīvas virzības nav arī veselības aprūpē. Tās ir jomas, kurās nepieciešamas pārmaiņas un lielā mērā tas būs 12. Saeimas jautājums.

Esmu pārliecināts, ka cilvēki pie vēlēšanu urnām spēs atšķirt graudus no pelavām un vairs neuzticēsies jaunpartiju solījumiem par gaišo nākotni un cīņu pret oligarhiem kā tas Latvijas politiskajā vēsturē ne vienu reizi vien ir noticis. Partijas bez ideoloģijas un vērtībām ir lemtas neveiksmei. To spilgti apliecina līdzšinējā pieredze un vēlētāju aptaujas. Ar noliegumu nevar panākt izaugsmi un tautas uzticību. Mesiānisma laikmets Latvijas politikā ir beidzies, tādēļ vēlos aicināt visus vienoties kopīgam darbam, savas sētas, novada, pilsētas un valsts izaugsmei, tāpat kā gandrīz pirms 100 gadiem aicināja Jānis Čakste: «Valsts stiprums un tautas labklājība panākama tikai vienotiem spēkiem. Ja mēs vienotiem spēkiem strādāsim un nešķelsimies pēc saviem uzskatiem, tikai tad mēs varēsim veikt uzdevumus, kas mums ir uzlikti un ievadīt mūsu valsti normālā valsts dzīvē».

Vēlos pateikties visiem partijas biedriem par līdzšinējo uzticību un pleca sajūtu gan priecīgos, gan ne tik priecīgos brīžos. Tikai spēcīga komanda spēj sasniegt augstus mērķus, un man nav šaubu, ka mēs tāda esam!

Un nobeigumā klātesošiem gribu citēt mūsu partijas dibinātāju Kārli Ulmani: ”Lai kādi grūti uzdevumi, kādi pienākumi, lai arī kādas cīņas būtu jāizcīna-visam pamatā ir ticība, griba, un kā trešais nāk klāt uzvara. Ticība ,griba, uzvara!””