Latvijas Zemnieku savienības Rīgas mēra amata kandidāta Armanda Krauzes intervija Latvijas Avīzei

"Latvijas Avīzes" redakcijā viesojās LZS Rīgas domes priekšsēdētāja amata kandidāts ARMANDS KRAUZE. Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

V. Krustiņš: – Kāpēc zemniekiem Rīga vajadzīga?

A. Krauze: – Lai labāk realizētu Latvijas zemnieku produkciju.

– Tieša un atklāta valoda. Nav vis "efektīvāk saimniekosim", "darīsim Rīgu latviskāku". Bet ko tālab darīsiet?

– Pašvaldības neatver veikalus, taču ievieš kārtību, piemēram, Centrāltirgū. Otrkārt, Rīgas iestāžu, skolu, bērnudārzu konkursos par pārtikas piegādi mūsu zemniekiem nez kāpēc ir grūti uzvarēt. Bet cilvēki grib izvēlēties Latvijas produktus, un šī mēraukla jāpiemēro arī konkursu noteikumos. Taču LZS listes svarīgākais piedāvājums ir saistīt, nevis pretnostatīt Rīgu un laukus. Te ir iespējama mijiedarbība, ka Rīga ar savu darbavietu, izklaižu piedāvājumu nevis iztukšo laukus, bet rada iespējas laukos strādājošiem pilsētā nopelnīt, pārdodot lauksaimniecības ražojumus, un ieguvēji ir arī rīdzinieki.

Mūsu programmā ir jauni, nedzirdēti punkti, piemēram, par sociālajiem uzņēmumiem, daudz kur Eiropā populāro sociālo lauksaimniecību. Cilvēki ar īpašām vajadzībām, daudzi darba meklētāji ilgstoši spiesti iztikt ar pabalstiem. Viņus iespējams iesaistīt aktīvajā dzīvē – uz sezonu pieņemot darbā zemnieksaimniecībās.

Pašvaldība turpina maksāt cilvēkiem pabalstu, savukārt zemnieks iegūst darbinieku, ar kuru norēķinās, maksājot vismaz minimālo atbalstu. Ieguvēji ir visi. Bezdarbnieks izraujas no depresīvās vides, zemniekiem ir palīgi.

– Kā Zemnieksavienības vadošs politiķis jūs apstipriniet, ka, tiekot pie varas, gādāsiet, lai lauku saimnieki saņem naudas piemetumu savām saimniecībām? Nevar taču pacelt saimniekošanu ar tiem pilsētu puskoka lēcējiem talkā?

– Valsts un ES jau sedz daļu no izmaksām. Ar tiešmaksājumiem, ar maksājumiem mazāk labvēlīgos apvidos, un daudzkārt mērķis ir saglabāt ekonomisko aktivitāti laukos, veidot nodarbinātību.

– Bet šie saņēmēji guļot uz dīvāniem, nerada nodarbinātību, saņem Eiropas naudu.

– Man gribētos zināt statistiku, cik ir ražotāju un cik – t. s. dīvāna zemnieku. Ministrijā min mistiskus procentus un platības, taču, piemēram, ekstensīvi saimniekojošos nedrīkst pieskaitīt dīvāna zemniekiem.

Viņi kopj, uztur lauku vidi un nelielos daudzumos arī ražo, un es Latvijā pie klasiskiem dīvāna zemniekiem skaitītu tikai lielos ārvalstu investīciju fondus, kuri uzpirkuši zemes, varbūt plāno stādīt mežus, taču pārsvarā neko neražo. Un pat tiem ir taisnība, kad viņi apgalvo, ka šo vērtību, aramzemi, vismaz uztur labā kārtībā, appļauj, novāc krūmus.

Eiropā nav stingras definīcijas un diezgan reti debatē – kas tas tāds "dīvāna zemnieks". Ticamāk, ka to atļaus noteikt dalībvalstīm.

– Paldies LZS par diviem uzceltiem pieminekļiem Kārlim Ulmanim, bet vai ulmanisms, jums ienākot Rīgā, iezīmēsies arī praktiskajā politikā? Stingrā roka? Nacionālums?

– Mūsu partijai Ulmanis, Z. A. Meierovics, J. Čakste, ilggadējs Rīgas mērs H. Celmiņš vienmēr būs ļoti īpaši un pieminami valstsvīri. Es akceptēju arī to, ka, saimniekojot Rīgā, ir jābūt kārtībai, stingrai rokai, nevar ļaut izvazāt pilsētas mantu un bedrītes lāpīt pa roku galam.

E. Līcītis: – Kā tad ir – pareizi saimniekot?

– Nevar tērēt pāri mēram, taču, kur līdzekļus tērē, ieguvums jāsaņem iedzīvotājiem. Tas ir bezmaksas transports bērniem, pensionāriem, brīvpusdienas skolēniem, īpašs atbalsts daudzbērnu ģimenēm. Demogrāfijas programmas nedrīkst palikt uz papīra. Ģimenēm pirmām kārtām pienākas nekustamā īpašuma nodokļa atlaides, ja ir trīs un vairāk bērnu.

V. Krustiņš: – Ļoti labi – ko jūs konkrēti tūliņ apsolāt daudzbērnu ģimenei?

– Daudzas ģimenes ar bērniem Rīgā mīt visai lielā saspiestībā. Pašvaldības dzīvokļu programmā jāparedz mājvietu piešķiršana – prioritāri daudzbērnu ģimenei, ja tām nepieciešama plašāka dzīvojamā platība. Nekustamā īpašuma nodokļa atlaide – par 90%. Un, ja ģimenes locekļiem "uz galviņas" nesanāk vairāk par iztikas minimumu, tad pašvaldība piešķirs pabalstus. Skolā – brīvpusdienas šiem bērniem līdz pat 6. klasei. Kuplām ģimenēm jādzīvo ar stabilitātes sajūtu, ka pašvaldība tās neaizmirsīs.

Ka domā par cilvēku – interesants piemērs no Briseles. Tur kāds dzīvokļa īpašnieks kļūdas dēļ nav norēķinājies ar gāzes un elektrības kompāniju. Jau pēc diviem mēnešiem ziņojuši sociālā dienesta pārstāvji – pakalpojumu sniedzēji informēja, ka jums kavējas maksājumi. Kāda palīdzība būtu nepieciešama? Norādīts konkrēts darbinieks, telefona numurs.

Rīgā ir milzums komunālo maksājumu parādnieku, un nebūt ne visi – ļaunprātīgi. Te līdzīgā situācijā sekos vispirms atgādinājums no energokompānijas, bet sliktākajā gadījumā ieradīsies vīri ar knaiblēm "apcirst" vadus. Pašvaldība nepainteresējas, kas tā par ģimeni, cik tur bērnu, vai tie nav veci vecīši, kas palikuši parādā, bet arī Latvijā jāiedzīvina drošības izjūta, ka valsts un pašvaldība neatstās postā un nelaimē.

– Lūdzēju pie domes vai valdības durvīm ir daudz, bet kurš pateiks, cik naudas valdīšanai ir, cik var atļauties dot?

– Dot var budžeta ietvaros. Bet – jāizvēlas prioritātes. Runājot par domes budžetu – tas ir ar deficītu, un iztrūkums nevar būt bezizmēra. Līdz ar to jāmeklē iespējas papildināt naudas maku. Vispirms – jārada apstākļi un piedāvājums tiem tūkstošiem cilvēku, kuri dzīvo Rīgā nedeklarējušies. Tas dotu papildu līdzekļus ienākumos.

Bezmaksas sabiedriskais transports visiem rīdziniekiem, manuprāt, būtu ļoti iespaidīgs bonuss, lai deklarētos daudzi tūkstoši galvaspilsētā reāli dzīvojošo. Viņi ar savu nodokļu pienesumu atsvērtu radušos izdevumus, kamēr citu mēra kandidātu piedāvājums sakasīt līdzekļus "Rīgas satiksmes" revīzijā, lai nodrošinātu tramvajus, trolejbusus par brīvu, nešķiet nopietns.

E. Līcītis: – Jūs ieturat tādu miermīlīgu kampaņas toni kā zemniekiem – biškopjiem raksturīgi, taču esat pateicis, ka ar "Saskaņas centru" koalīcijā neiesiet.

– Par sadarbību. Mēs atbalstīsim jebkuru pozitīvu saimniecisku iniciatīvu, jo ejam uz domi strādāt iedzīvotāju labā. Tādēļ nedrīkst bloķēt loģiskus, sakarīgus risinājumus, lai no kuras puses tie nāktu. Politiski, protams, mēs nevaram veidot koalīciju ar "Saskaņas centru" kaut minētās LZS garās vēstures un dižo vīru nostājas dēļ. Taču ar kritizēšanu es patiešām nemēdzu nodarboties. Cenšos stāstīt par redzējumu, ko varētu darīt citādi un ko labāk. Man neskauž, ja citi politiskie spēki šais idejās saskata racionālu kodolu, pārņem to un strādā pozitīviem mērķiem.

V. Krustiņš: – Vai, bet Ušakovs teiks – mīļie zemnieki, celiet Ulmanim Rīgā kaut trešo pieminekli, ja nevēlaties, nenāciet koalīcijā, bet vai jūs neuzņemtos zemnieku Rīgā ienākšanas veicināšanas komitejas vadību?

– Sadarbību saimnieciskos jautājumos – lūdzu! Kad Ušakova kungs 9. maijā man piedāvās doties uz Pārdaugavu…

E. Līcītis: – … nebūs taču jāiet uz pieminekli! "SC"/"GKR" pietrūks pāris krēslu līdz vairākumam, un viņi vērsīsies pie Krauzes kunga, lai piemet LZS balstiņas. Centrāltirgu nodos jūsu pārziņā, zemniecības komiteju kā atalgojumu! Iesiet kopā?

– Jebkurā gadījumā primārā izvēle būs partnerība ar labējām partijām.

– Vai programmā esat paredzējuši būvēt kādu "taustāmu" objektu – laikmetīgās mākslas muzeju vai pieminekli? Varbūt plānojat parkos izvietot bišu dravas?

– Es personīgi uzskatu, ka jāgādā par labu pieeju ostām, turp jābūvē ceļi. Tas ir svarīgi uzņēmējdarbībai, un nozīmē, ka jānovirza uz priekšu ideja par Ziemeļu šķērsojumu.

Runājot par brīvobjektiem, iezīmējam orientāciju uz sociālo māju celtniecību. Kā praktisku soli minēšu nepieciešamību vairāk piemērot sabiedrisko transportu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Invalīdiem Rīgā jānodrošina iespējas pārvietoties ar taksometriem. Pilsētas satiksmē aizvien noteicošāka vieta jāieņem velojoslām.

Nebūtu tik daudz jāaizraujas ar veloceliņu izbūvi, kas ir samērā dārgi, bet ielās, kur tas ir iespējams, jāiezīmē joslas, pa kurām drīkst braukt tikai ar divriteni. Citur Eiropas pilsētās autobraucējiem jāsarūmējas, dodot ceļu "zaļajam" transportam.

– Jūs pārsēdināsiet rīdziniekus uz velosipēdiem?

– Viņi paši jau ir pārsēdušies. Velokustība gājusi plašumā, tāpēc pilsētai jānāk riteņniekiem pretī, gādājot par viņu drošu pārvietošanos. Arī pats nereti braucu ar velosipēdu.

V. Krustiņš: – Pastāstiet, kā, būdams rīdzinieks, aizrāvāties ar bitēm un lauksaimniecību!

– Manas krustmātes dārzā Altonavas ielā bija daži stropi un dūca bites. Tā – bērnības atmiņā. Izvēloties profesiju, devos mācīties uz Vecbebriem par biškopi, jo nospriedu, ka tas man varētu patikt. Kā tehnikuma audzēknis iepazinos ar visiem lauku darbiem, un absolvēju LLU kā agronoms dārzkopis. Paguvu strādāt sovhozā, pabijis reālā praksē saimniecībās, kur kūtī pieņem jaundzimušus teļus.

Bites Rīgā es varētu ieviest. To jau izmēģināju, pārbaudot, cik pilsētā piesārņots gaiss, cik tīrs izdodas medus. Analīzes parādīja, ka "uz trotuāra" ievāktais medus atbilst normām un neatšķiras no ziedošā pļavā ievāktā.

Dažās Eiropas valstīs urbānā biškopība ir diezgan stipri attīstīta, tā ir lieta, ar ko nodarbojas cilvēki, kam tuvs ekoloģiskais dzīvesveids, bites, iespēja gādāt par vides tīrību pašrocīgi. Rīgā biteniekiem arī ir piemēroti apstākļi – svina benzīnu vairs nelieto, rūpnīcu dūmeņi nekūp, toties ir liepu audzes, parki, ziedi, apstādījumi, bites barībai var sameklēt lieliskus nektāravotus. Biškopības asociācijā ir 225 biedri rīdzinieki, lai gan ne visi tur draviņas Rīgā.

Es gribu pieminēt vēl vienu videi draudzīgu pasākumu, ko gribam rīkot, lai pilsētas centru atslogotu no auto. Ir daudz solīts par tā saucamo "park&ride" stāvvietu ierīkošanu, lai autobraucēji novietotu spēkratus pilsētas nomalē un tālāk ērti dotos ar sabiedrisko transportu, bet darīts gan nav gandrīz nekas. Viņi paši "novirzās" uz lielveikalu stāvvietām, bet jāveicina, ka mašīnas masveidā bez maksas atstātu laukumos pie tramvaju un autobusu galapunktiem. Un te nu gan pakritizēšu pašreizējo domi. Ja rekonstruēja 6. tramvaja līniju, varēja pavilkt to pāris kilometrus tālāk līdz Brīvdabas muzejam, kas ir nacionālas nozīmes objekts, plus arī Berģu iedzīvotāji būtu apmierināti.