Latvijas valdība piekritusi uzņemt 250 bēgļus. Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers pateicis: būs jāuzņem vēl pieci simti!



Esmu pārliecināts, ka tas nav punkts, pat ne komats:  bēgļu lavīna vēl tikai uzņem ātrumu. Jau pēc gada Latvijas kvota var tikt palielināta līdz pieciem tūkstošiem!!!  Un domāju, ka viņu ienākšana nebūs atkarīga ne no valdības lēmuma, ne no Saeimas balsojuma, arī ne no Junkera lēmuma, tāpat, kā jau tagad  tā nav atkarīga no Itālijas, Grieķijas vai Ungārijas  negribēšanas.  Viņi turpina ieceļot. Daudzi simti noslīkst jūrā, bet  daudzi desmiti tūkstoši turpina riskēt.

Kāpj pāri dzeloņstieplēm, lien cauri Lamanša tunelim! Un diezin vai kādai Eiropas valstij mūsdienās būs Ādolfa Hitlera  vai Josifa Staļina dūša – problēmu risināt ar ložmetējiem vai gāzes kamerām.  

Latvijai ir mazliet palaimējies: gadiem ilgi esam saviem valstsvīriem pārmetuši, ka viņi padarījuši Latviju par nabadzīgāko Eiropas valsti, bet nu varēsim uzslavēt, ka viņi bijuši vistālredzīgākie, jo kurš  laimes meklētājs gan gribēs mūžu pavadīt trūkumā! Pat ja šos bēgļus atvedīs pie mums ar varu – tad, kas  spēs viņus te noturēt?  Var jau noķert  un  atsūtīt atpakaļ  desmitus, bet ne simtus un tūkstošus.  Viņu mērķis ir Anglija un Vācija, un viņi tur nonāks.    

Patiesībā notiekošais mums nav nekas jauns. Atkārtojas tas pats, kas  Latvijā sākās jau 1944. gadā,  kad Sarkanajai armijai sekoja izpostītā Pleskavas apgabala sievietes ar maziem bērniem uz rokas. Un vecūkšņi, kuri nebija iesaukti armijā… Izbadējušies un noskranduši… 

Neviens viņiem nerīkoja latviešu valodas kursus, bet pēc gada visi runāja latviski.     

Sešdesmitajos, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados  ieceļošana jau notika lavīnveidīgi. Latvijā katru gadu iebrauca 120 tūkstoši labākas dzīves meklētāju!  Iebrauca, pāris gadus padzīvoja, apskatījās, nospļāvās un lielākā daļa brauca projām  - lūkot, vai tomēr vēl kaut kur citur  nav vēl labāka dzīve.  Iebrauca 120 tūkstoši, aizbrauca 100 tūkstoši – tāda bija bilance: divdesmit tūkstoši ik gadu palika Latvijā un papildināja kolonizatoru skaitu.      

Katru  gadu iebrauca 120 tūkstoši!  Katru dienu - trīs simti !!!Bet mēs te vaimanājam par Straujumas 250 vai Junkera 500  bēgļiem gadā!  Lai tie būtu pat pieci tūkstoši – katram novadam 40 cilvēki  ~ astoņas ģimenes… 

Katrā pagastā desmiti pamestu māju, Rīgā vien 600  daļēji pamestu māju, ko īrnieku trūkuma dēļ īpašnieki nespēj uzturēt. Kādreiz taču Rīgā  dzīvoja ~800  tūkstoši.  

Vēl kāda lieta, ko nedrīkstam izlikties aizmirsuši – ka mēs jau paši tagad esam migrantu zeme: 300 tūkstoši mūsējo pelna darbu un iztiku, bērnu pabalstus un pensijas bagātajās Eiropas valstīs. Šis fakts mums atņem morālas tiesības iebilst  pret imigrantiem no Āzijas vai Āfrikas.

Šis pats fakts mums liek arī padomāt par mūsu aizbraucēju likteni pēc tam, kad Angliju un Vāciju būs pārpildījuši Āfrikas bēgļi Tad diezin vai Anglija un Vācija vairs spēs maksāt mūsējiem lielās pensijas un dāsnos pabalstus.

Tad droši vien arī darba algas būs pasistas krietni uz leju.  Un mūsu 300 tūkstošiem aizbraucējiem nāksies secināt, ka  pēc iespējas ātrāk vajag atgriezties Latvijā. Kāds fascinējošs fakts   - varbūt mēs ar to  tad  varēsim aizmālēt Junkeram acis:  „Prezidenta kungs! Latvija jau ir piekritusi uzņemt atpakaļ 300 tūkstošus! Lūdzam ieskaitīt tos Latvijas kvotā un svešus  bēgļus vairs nepiedāvāt!”Bet, nopietni runājot, te nu esam aizjokojušies līdz tai īstajai problēmai:  ja nespējam uzņemt un izmitināt pat dažus simtus Āfrikas bēgļu, tad kur  liksim savējos, ja tie sadomās atgriezties?


Jānis Dūklavs: izstrādājot kritērijus finansējuma ...
ZZS pašlaik nav vienotas nostājas par iespējamu pa...

By accepting you will be accessing a service provided by a third-party external to https://lzs.lv/

LZS © 1990-2021

Spied Enter