Kārlis Ulmanis - joprojām bīstams un nīstams

Rakstnieks Zigmunds Skujiņš ir teicis, ka runāt, par Ulmaņa laikiem ar cilvēku, kas pats Ulmaņa laikus nav pieredzējis, nozīmē runāt ar sniegavīru par jāņugunīm. Diemžēl kļūst arvien vairāk tādu gadījumu, kad “sniegavīri” paši piesakās kā izcilākie jāņuguns eksperti. Jā, viņi, protams, nesaka, ka tās redzējuši. Viņi atsaucas uz dokumentiem kā uz visstiprāko vēstures liecību. Šie dokumenti gan parasti ir no konteksta izrauti – lai pierādītu autora izdomātu hipotēzi. Vai arī - lai tīši palabotu vēsturi tā, kā tas kādam konkrētā gadījumā izdevīgi. Zīmīgi, ka vienmēr atrodas atsaucīgi mēdiji, atsaucīgas izdevniecības, kas šādus “pētījumus” labprāt publicē un pārpublicē.

Visnevainīgākās no šīs sērijas ir divas Viestura Avota grāmatas: “Ulmaņlaiki – leģendas un fakti” un 'Kārlis Ulmanis valstiski un privāti'. Šajās grāmatās pārpublicētas Viļa Lāča padomjlaika romānos un vēl citu Kārļa Ulmaņa nedraugu sacerējumos ievietotās tenkas. Viesturs Avots šīs tenkas ne atspēko, ne apstiprina. Viņš tās vienkārši tiražē un palaiž tālāk. Viņš aprunā trimdā mirušo vadoni, kuram pašam vairs nav iespējams aizstāvēties.

Ar sadistisku baudu latviešu presē tika pārpublicēts igauņu vēsturnieka Ilmjerva pētījums, ka 1923.gadā Krievija caur Tranzītbanku it kā finansējusi K.Ulmani un viņa zemnieku partiju un tādā veidā viņu padarījusi par padomju aģentu. Šī publikācija gan drīz vien nozuda, jo minētais dokuments izrādījās latviešu vēsturniekiem zināms un jau atspēkots.  

No pašmāju patiesības pētniekiem par Ulmaņa smagāko apsūdzētāju kļuvis jaunais vēstures zinātņu doktors Gatis Krūmiņš. Viņu, piemēram, šokējis dokuments, ka Kārlis Ulmanis 1940. gada 17. jūlijā, tas ir- mēnesi pēc Latvijas okupācijas, ziedojis Latvijas Sarkanajai palīdzībai 5000 latus. Tāpat viņu šokējis fakts, ka Kārlis Ulmanis pēc aiziešanas no Valsts Prezidenta amata pieprasījis no padomju varas sev pensiju.   

Kā pēdējais šajā pret Ulmani vērsto “pētījumu” rindā ir Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes studentes Elzas Jākobsones raksts žurnālā ‘Jurista vārds” – “Ulmaņa apvērsuma juridiskā analīze”, – kura secinājums, ka Ulmanim par 1934. gada 15. maijā veikto apvērsumu pēc tā laika Latvijas Sodu likuma pienācies sods - spaidu darbi no četriem līdz 15 gadiem, vai uz visu mūžu.

Visi šie “jaunatklājumi” Kārļa Ulmaņa dzīves pētniekiem ir bijuši zināmi, Ulmaņa laikabiedri ir katru gadījumu izskaidrojuši atbilstoši tā laika situācijai, un, piemēram, Ulmaņa ziedojums Sarkanajai palīdzībai viņiem ir tikpat skaidrs, ka mums, pēckara dzīvojošajiem, fakts, ka mēs visi, valsts iestādēs strādājošie, ziedojām pa rublim Pārdaugavā izvietotā pieminekļa “Atbrīvotājiem” celtniecībai. Jā, mēs ziedojām, jo labi zinājām, kas ar mums notiks, ja neziedosim. Ulmanis ziedojuma papīru nav pat ar savu parakstu apstiprinājis, bet Gati Krūmiņu tas nemulsina.

Īpašs gadījums šajā Ulmani atmaskojošo pētījumu sērijā ir Jāņa Urbanoviča, Igora Jurgena un Jura Paidera grāmata “Nākotnes melnraksti”. Īpašs tāpēc, ka nevienu no autoriem nevaram uzskatīt par “sniegavīru, kurš raksta par jāņugunīm”. Arī viņi gan Ulmaņa laikus vairs nav pieredzējuši, bet atšķirībā no iepriekšējiem, ļoti labi apzinās, kādēļ par tiem raksta.

Atšķirībā no iepriekšējiem autoriem, Urbanoviča komanda nenoliedz Ulmaņa nopelnus. Viņi, tieši otrādi, uzteic Ulmani, jo Ulmanis un viņa režīms taču esot atvieglojis Staļina režīma ieviešanu. Ulmanis sācis, Staļins pabeidzis, tauta bez iebildumiem piekritusi – viss ar pašu ziņu, un, tātad, nekāda okupācija nav notikusi, - lūk visas grāmatas sāls.

Šī ir rūpīgi veidota grāmata. Tajā ir daudz iepazīšanas vērtu dokumentu. Neviens gan nav tāds, kuru mēs arī paši nevarētu sameklēt. Bet te – viss jau atrasts: valdības lēmumi, valstsvīru runas, ļoti daudz avīžu publikāciju. Un viss tik meistarīgi sakārtots, tik rūpīgi salikti akcenti, ka secinājumi dzimst paši no sevis – jā, sociālisma paradīzē mūs ieveda Ulmanis, jo sociālisma idejas viņam bija tuvas, viņš pats veidoja Latviju tādā garā.

Savukārt ļoti uzmanīgi apieti vai noklusēti visi fakti, kas varētu kaitēt grāmatas iecerei. Gluži kā Krilova fabulā, kur muzeja apmeklētājs pēta tauriņu, bet ziloni izliekas neredzam. Jo visa grāmatas hipotēze sabruktu, tiklīdz zilonis sakustētos.

Gadiem ilgās diskusijas par to, vai Latvija 1940. gadā tika okupēta, vai arī labprātīgi iekļāvās Padomju Savienības sastāvā, man atgādina stāstu par mazo Jānīti, kuram, no skolas nākot, laupītāju banda atņēmis mobilo telefonu.

- Nē, mēs neatņēmām! Viņš pats to izņēma no kabatas un pats mums to ielika rokās,– policijā saka laupītāji. – Mēs viņam tikai pavaicājām: “Puisīt, vai tu mums negribi atdot telefonu?.
- “Vai tā bija?” – vaicā policists Jānītim.
- “ Jā tā bija gan,” - puišelis piekrīt. Un visi metas kaunināt un rāt Jānīti: “Kāpēc tu atdevi? Kāpēc tu nepretojies? Kāpēc tu nevienu nesauci palīgā?” Tas nekas, ka laupītāji bijuši daudzi, bet Jānītis viens, un ka tiem septiņpadsmit, bet Jānītim tikai septiņi gadiņi...

Lai ilustrētu šo salīdzinājumu, pieminēšu, ka 1939. gada oktobrī, kad Baltijas valstīm tika uzspiesta Bāzu līguma parakstīšana, pie Latvijas robežām bija koncentrēts karaspēks: 200 000 sarkanarmiešu, 1700 lidmašīnas, 1500 tanku.

Latvijas armijā tajā brīdī bija 31 000 vīru, tikai 27 vieglie tanki, 6 bruņu automobiļi un 79 lidmašīnas; no tām tikai 26 Anglijā pirktie iznīcinātāji. Tātad, gandrīz piecdesmit kārtīgs bruņu tehnikas pārsvars.

Grāmatas autori 1939. gadā sākto un 1940. gadā pabeigto Baltijas valstu sagrābšanu attaisno ar daudzkārt dzirdēto argumentu: Vācija gatavoja PSRS uzbrukumu; Polijas daļas pievienošana un Baltijas valstu aneksija bija nepieciešama, lai pavirzītu uz rietumiem PSRS robežas. Ja PSRS nebūtu noslēgusi 1939. gadā Molotova – Ribentropa paktu, Vācija jau 1939. gadā būtu pēc Polijas sagrāves turpinājusi uzbrukumu uz austrumiem un sagrāvusi PSRS!

Šie apgalvojumi neiztur kritiku. Pirmkārt, pat apstākļos, kas PSRS piedalījās poļu armijas iznīcināšanā, Vācijai bija vajadzīgs pusgads pēc Polijas kampaņas, lai salabotu tehniku un sagatavotos nākošajam uzbrukumam. Ja PSRS nebūtu piekritusi, Vācieši nemaz nebūtu uzdrošinājušies Polijai uzbrukt un Otrā Pasaules kara nemaz nebūtu. Otrkārt – tagad visi, kam vien nav slinkums, esam izlasījuši Viktora Suvorova grāmatas un visi zinām PSRS īsto stāvokli pirms otrā Pasaules kara un īstos nodomus. Lidmašīnu un tanku skaits PSRS bruņotajiem spēkiem bija lielāks nekā visām pārējām pasaules armijām kopā. Nodoms – 1940. gada jūlijā sākt varenu uzbrukumu Vācijai, un ja Hitlers nebūtu Staļinu apsteidzis, visa Eiropa tagad būtu Krievijas impērijā.

PSRS mērķis bija visas Eiropas okupācija, un Baltijas valstu okupācija bija tikai pirmais solis šajā virzienā.

Lai vieglāk risinātos “Nākotnes melnrakstos” iecerētais scenārijs, autori Latvijā notiekošo aplūko atrauti no citās valstīs notiekošā. 

Piemēram, viņi raksta, ka 1939.gadā Latvijā nebija nozīmīgu finansiālo vai materiālo krājumu un resursu un ka Latvija iegāja pasaules kara laikmetā nesagatavojusies tiem izaicinājumiem un grūtībām, kas sākās 1939.gada septembrī. Autoru secinājums – ka Padomju Savienība faktiski izglābusi Latviju, jo PSRS, lūk, šo krājumu un resursu bijis pa pilnam.

Protams, Latvija bija iekļauta Eiropas tirdzniecības sistēmā, savas preces eksportēja un citas savukārt importēja, un šai sistēmai kara sākumā brūkot, protams, nokļuva smagā stāvoklī. Nācās stingri normēt gan petrolejas, gan benzīna, gan audumu, gan metāla, gan desmitiem citu preču pārdošanu. Taču – vai lielajās valstīs bija labāk? Piemēram, Lielbritānija pirms kara importēja 55 miljonus tonnu pārtikas gadā, un, kad vācu zemūdenes nobloķēja tirdzniecības ceļus, tās stāvoklis kļuva traģisks. Jau 1939. gada septembrī, tātad, gandrīz vienlaikus ar Latviju, Lielbritānijas valdība sāka normēt benzīnu un petroleju, 1940.gada janvārī bekonu, sviestu un cukuru, drīz pēc tam arī visus pārējos pārtikas produktus, 1941. gadā ierobežoja apģērbu tirdzniecību, nosakot, ka viens cilvēks gadā drīkst iegādāties vienu jaunu uzvalku. Pēc tam ierobežojumu tika vēl pastiprināti. 1943. gadā katrs Anglijas iedzīvotājs apģērba pirkšanai saņēma 20 kuponus; lai nopirktu jaunu mēteli, bija vajadzīgi 18 kuponi. Varenās Lielbritānijas iedzīvotāji kara laikā bija spiesti knapināties tāpat, kā mazās Latvijas iedzīvotāji.

Arī ASV kara gados limitēja apavus un apģērbus, bet it īpaši degvielu un automašīnu riepas.

Kā Padomju Savienība “atviegloja” Latvijas likteni, to mēs zinām. Sākoties karam, PSRS, tad Vācijas, tad atkal PSRS karaspēks izlaupīja Latviju, atņemot pēdējo, kas tai vēl bija palicis. Pat ja Ulmanis būtu sagādājis krājumus desmit gadiem uz priekšu, okupantu armijas tos tāpat būtu izsaimniekojušas. 

Dīvaini skan apgalvojums, ka Ulmanis sagatavojis Latviju cenzūrai, un padomju varai atlicis tikai akceptēt šo kārtību, un pat dažus ierobežojumus atcelt. (Tas taisnība, Padomju vara atļāva izdot un tirgot komunistisko literatūru, kas Ulmaņa Latvijā bija aizliegta)

Ir taisnība, ka Ulmaņlaika cenzūra bija diezgan nepatīkama un Sabiedrisko lietu ministrija sevišķi rūpīgi uzmanīja, lai presē neparādītos neviena publikācija, kas varētu izraisīt austrumu kaimiņa dusmas un dot iemeslu iebrukumam. Cik pamatota un tanī pašā laikā – cik veltīga bija šī piesardzība, redzams pēc 1940. gada jūnijā izsniegtā PSRS ultimāta, kurā Latvija, Lietuva un Igaunija tik un tā tika vainotas pret PSRS vērsta žurnāla "Baltic Revue" izdošanā, kaut gan šī žurnāla vienīgajā iznākušajā numurā bija skarti tikai kultūras un saimnieciski jautājumi.

Runājot par cenzūru, tā laika pasaulē cenzūra pastāvēja daudzās arī demokrātiskās valstīs. Pilnīgi brīvas no tās bija tikai Skandināvijas valstis, tomēr Zviedrija 1941. gadā bija spiesta no šī principa atkāpties, un, lai nekaitinātu un neizprovocētu Vāciju, aizliedza antihitleriskas publikācijas un 1939. gadā vairākus izdevējus pat iesēdināja cietumā.

Lielbritānijā 1. Pasaules kara laikā izveidotā un 2. Pasaules kara priekšvakarā reorganizētā Informācijas ministrija neatļāva nevienu publikāciju, kas varētu kaitēt nacionālajam garam vai ko varētu savā labā izmantot ienaidnieks. Runājot par tikumisko cenzūru, Lielbritānijā pat vēl 1960. gadā neļāva tirgot 1928. gadā uzrakstīto romānu “Lēdijas Čaterlejas mīļākais”. ASV vēl piecdesmitajos gados izdevējus un žurnālistus sēdināja cietumos par komunisma propagandu. Un mūsdienu brīvajā, progresīvajā Latvijā vēl 1996. gadā izņēma no apgrozības Hitlera grāmatu “Mein Kampf”.

Tātad, fakts, ka Latvijā pastāvēja cenzūra, nekādi nenozīmē, ka Latvijas iedzīvotājus tādā veidā sagatavoja dzīvošanai padomju iekārtā. Ulmaņa cenzūra aizliedza komunistisko un sēnalu literatūru. Staļina cenzūra aizliedza pat Aleksandra Grīna, Leonīda Breikša un Līgotņu Jēkaba darbus.

Vēl muļķīgāks ir apgalvojums, ka Ulmaņa mudinājumi zemniekiem veidot kooperatīvus tos sagatavojuši dzīvei kolhozos. Visvairāk kooperējušies ir Skandināvijas valstu, it īpaši Zviedrijas zemnieki, bet neviens no viņiem tāpēc nav ne par soli tuvojies komunismam.    

Grāmatas autori daudzās lappusēs atsaucas uz apcietinātā un uz Krieviju aizvestā Kārļa Ulmaņa liecībām, uz viņa pozitīvajām atsauksmēm par PSRS. Tās lasot atkal ir jāatceras, ka tās nav brīva cilvēka domas, bet gan liecības, kas sniegtas čekas nopratināšanas kambaros, domājot gan par savu turpmāko likteni, gan par citu apcietināto valdības locekļu likteni.

Runājot par 1940.- 1941, gada padomju varas laiku Latvijā, “Nākotnes melnrakstu” autori izmanto publikācijas un liecības, kas šo laiku attēlo iespējami gaišākās krāsās. Šo pašu laiku dokumentējis arī latviešu ekonomists Alfrēds Ceihners. Viņa grāmata “Latvijas boļševizācija” iznāca 1944. gadā. Tā tāpat balstīta uz faktiem un tikai faktiem, bet šie fakti runā pavisam citu valodu. Ja Urbanovičs un & piemin, ka padomju varas laikā strādnieku algas tika palielinātas, tad Ceihners savukārt atklāj, ko strādniekiem nozīmēja šī “palielināšana”.  Latu pielīdzinot rublim, algas pirktspēja faktiski samazinājās, savukārt preču cenas palielinājās divas, trīs, pat sešas reizes.    

Kā jau minēju, Urbanoviča, Jurgena un Paidera mērķis – iegrozīt latviešu smadzenes, ka nekāda okupācija nav notikusi, ka to esam gribējuši mēs paši un ka mūs uz to ir sagatavojis Kārlis Ulmanis.
Interesants jautājums, par ko vajadzētu aizdomāties: kāpēc šo trīs autoru kolektīvā atrodas Juris Paiders? Neatkarīgās Rīta Avīzes vadošs žurnālists Juris Paiders. Vai viņš to ir darījis uz savu galvu? Vai ar savu darba devēju ziņu? Un ja tā, tad – kāpēc?

Cita saruna par iepriekš minētajiem Kārļa Ulmaņa nomelnotājiem- Gati Krūmiņu, Elzu Jākobsoni. Man šķiet, viņu darbos izpaužas viņu mazvērtības komplekss. Varbūt, tīksminoties par Lielā Cilvēka sīkajām vājībām, viņi paši jūtas vērtīgāki un varonīgāki? (Jo augstāks piemineklis, jo vairāk sarodas baložu, kas tam grib tupēt uz galvas.)

Ja padomāsim, nāksies atzīt, ka netiek jau nomelnots tikai Ulmanis. Nomelnoti tiek visi redzamākie Latvijas politiķi, veiksmīgie uzņēmēji, saimnieciskie darbinieki. Visi bez izņēmuma. Katrs, kurš pacēlies kaut galvas tiesu augstāk par viduvējībām. Kāpēc?

- Es apsolos tautas varoņus samaitāt!, - reiz Kangars zvērējis elles lielkungam Līkcepurem. Vērojot, cik plaša un visaptveroša kļuvusi tautas varoņu noliegšana un zākāšana, tā vien šķiet, ka kopš Andreja Pumpura laikiem nekas mūsu zemē nav mainījies un desmiti Kangaru turpina cītīgi pildīt Līkcepurem doto solījumu: "Palīdzēt tautas varoņus samaitāt, tautiešus pierunāt svešiniekiem klausīt, Vispārīgu verdzību beidzot še ievest." Tauta bez vadoņiem, vadoņiem un bez nacionāliem ideāliem ir kā kāpu smiltis bez jūrmalas priedēm.