Kad baiļu un neziņas smārds vējo gaisā, Aivars Berķis



Krievijas karaspēks ir okupējis Krimu un, šķiet, no tās neaizies. Šķiet arī, ka ANO un NATO Krimas dēļ ar Krieviju nekaros. Ja tā būs, tad Krievija sadūšosies sev pievienot arī Ukrainas dienvidaustrumu daļu. Ja arī to pasaule pieļaus, tad nākošais upuris būs Baltijas valstis. Ne trīs, ne piecas, pat ne piecpadsmit NATO lidmašīnas šo operāciju neaizkavēs. Pat vislabākajā variantā mēs tad nenoteiktu laiku atradīsimies Krievijas armijas un diversijas vienību varā. Baiļu un neziņas smārds vējo gaisā, tāpat kā 1940.gada jūnijā, kā pirms 1991.gada barikādēm un pirms 1991.gada augusta puča.. Vai mēs zinām, ko tādā situācijā darīt?    

VAI MUMS IR NEVARDARBĪGAS PRETOŠANĀS PLĀNS?

Kārļa Ulmaņa valdība diemžēl tādu plānu nebija izstrādājusi, pakļaudamās Hāgas konvencijai, kas aizliedz civiliedzīvotājus iesaistīt bruņotos konfliktos. Vairāk nekā 300 Latvijas armijas virsnieki  bez pretošanās gāja bojā Gulaga nāves nometnēs vai jau apcietināšanas brīdī tika nošauti Litenē. Vairāk nekā 15 tūkstoši 14.jūnijā tika deportēti uz Sibīriju un lielākā daļa vīriešu tur aizgāja bojā.

1944.GADĀ, PADOMJU ARMIJAI ATGRIEŽOTIES, MĒS VAIRS NEVĒLĒJĀMIES BŪT KĀ KAUŠANAI NOLEMTI LOPI.

Mums bija 20 tūkstoši nacionālo partizānu un 80 tūkstoši viņu atbalstītāju, un pretošanās turpinājās līdz pat 1960.gadam.  Maksa bija augsta: 2422  krituši un 7342 arestēti.  Ilgstošā pretestība izrādījās bezcerīga – angļi un amerikāņi, uz kuriem nacionālie partizāni tik ļoti bija paļāvušies,  nekustināja ne mazo pirkstiņu, lai panāktu Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu.

Brīvību atguvuši, mēs nevēlējāmies būt kaujami lopi arī pirms janvāra barikādēm un pirms augusta puča. Mums vēl nebija armijas, mums vēl nebija zemessargu. Latvijas teritorijā vēl joprojām bija  milzīga sveša armija, drošības dienests un Melno berešu vienība. Bruņota cīņa bija bezcerīga, mums atlika nevardarbīgās pretošanās iespējas, un mēs tās izcili izmantojām.

Tajā laikā es vēl biju Latvijas Radio žurnālists. Arī LTF domes loceklis. Jau 1990. gada novembrī, nojaušot gaidāmās briesmas, sākām veidot pagrīdes radio. Tiklīdz atskanētu brīdinājuma signāls, es zinātu, kur man doties un kas man jādara. Jau savlaicīgi bija ierakstīta un katrai grupa izdalīta Daiņa Īvāna runa un  „Instrukcija  X -stundai”. Bija ierakstīta arī Latvijas himna.  Bija izplānots un norunāts viss, un janvāra barikāžu laikā katrs atradās viņam noteiktā vietā. Arī pēc janvāra barikādēm turpinājām pilnveidot sistēmu, Aigars Semēvics izveidoja pagrīdes radio, kuru nebija iespējams nopeilēt. Šis Pagrīdes radio mums lieti noderēja Augusta puča laikā, kad desantnieki un omons  uz trim dienām tiešām ieņēma radio māju.

Mūsu rīcības plāns bija viena maza sadaļa no LTF valdes priekšsēdētāja vietnieka Ivara Redisona vadībā izstrādātās „Nevardarbīgās pretošanās programmas”. Sākumā tās veidošanas iecere tika uzņemta atturīgi. Līdz pat Ziemassvētkiem LTF valdei bija jāuzklausa pārmetumi “par panikas celšanu” arī no Augstākās Padomes un dažiem pašvaldību vadītājiem. Vienprātīga atzīšana radās tikai tad, kad visdrūmākās prognozes piepildījās, kad „X -stunda” pienāca. Pateicoties tam, ka katrs jau priekšlaikus zināja, kas viņam jādara, jau nākošajā dienā pēc notikumiem Lietuvā, notika 500 tūkstošu tautas manifestācija Rīgā un sākās janvāra barikādes. Asinspirts organizētāji saprata, ka tādu cilvēku daudzumu nav iespējams ne apšaut, ne samīcīt zem tanku kāpurķēdēm, un pat ja to izdarītu, tad pasaulei to nebūtu iespējams noslēpt.

LATVIJAS TAUTAS FRONTES IZSTRĀDĀTĀS NEVARDARBĪGĀS PRETOŠANĀS METODES PASAULĒ KĻUVUŠAS PAR KLASIKU.

Mūsu ienaidniekiem tās bija pārsteigums, viņi tām neatrada pretlīdzekļus. No mums tās ir pārņēma un izmantoja maskavieši pret Augusta puču. Arī Maidans Kijevā ir mūsu janvāra barikāžu variants, vērienīgāks un diemžēl arī asiņaināks, bet tikpat efektīgs. Arī Krimas tatāri, Krimas ukraiņi pašreiz izmanto nevardarbīgās pretošanās metodes, nepakļaujoties, bet cenšoties nedot iemeslu karaspēka uzbrukumam neapbruņotiem iedzīvotājiem.

Bet gan jau arī Krievijas militārie speciālisti ir pētījuši mūsu pieredzi un ir meklējuši atbildes gājienus. Nav nekādu šaubu, ka slepenos seifos guļ rūpīgi izstrādāti triju Baltijas republiku atgūšanas plāni, kuros ietilpst gan sen pārbaudītās konfliktu izprovocēšanas metodes, gan vēl neizspēlēti gājieni. Nešaubos, ka viņi ir reģistrējuši katru šeit dzīvojošo, kuru varētu izmantot naida uzkurināšanai.  Varbūt ir jau pat sameklējuši vai iesūtījuši tos, kuri šaus no jumtiem. Tāpat nešaubos arī, ka viņi ir apzinājuši sev visbīstamākos Latvijas patriotus, kuri pirmie jānovāc, lai tautai nebūtu vadoņu.

ES ĻOTI CERU, KA INSTRUKCIJA „X-STUNDAI” IR ARĪ PAŠREIZĒJAI LATVIJAS VALDĪBAI, kaut arī nekad neesmu par tādu dzirdējis. Varbūt tā ir tik slepena, ka par to zina tikai atsevišķi izredzētie, un no vienas puses tas būtu pareizi, jo detaļas, protams, nav jāatklāj, tāpat, kā mēs tās neatklājām 1991. gadā. Taču vismaz pamatprincipi gan būtu jāzina katram.

Es domāju, ka katra novada pašvaldībai vajadzētu būt „X stundas” instrukcijai. Pašvaldība pazīst savus cilvēkus, zina katra iespējas un zina arī, uz kuriem var paļauties.

Katram uzņēmumam, katrai zemnieku saimniecībai jābūt savam rīcības plānam. Piebildīšu, ka situācija būs daudz kutelīgāka nekā padomju laikos, kad uz Janvāra barikādēm braucām ar kolhozu autobusiem un tiltus nobloķējām ar Mežrūpniecību un ceļu būvnieku mašīnām. Vai zemnieks tagad riskēs bloķēt armijas kustību ar savu vienīgo lieljaudas traktoru? Vai viņš gaidīs, kamēr to rekvizē iebrucēji savu kaujinieku vienību pārvadāšanai? Vai viņš jau laikus iebērs cukuru degvielas tvertnē, riskēdams tikt nošauts par sabotāžu?

Vai mēs organizēsim ģenerālstreiku? Un ja taisīsim, tad kurš no tā cietīs vairāk? Vai aicināsim trolejbusu vadītājus neiet uz darbu, lai paralizētu pilsētas satiksmi?

Vai atkal celsim barikādes un veidosim Rīgas „Maidanu?” Vai varbūt savu Maidanu pamanīsies sarīkot krievvalodīgie”

Kādas attiecības vispār veidosim ar mūsu krievvalodīgajiem, kuri Krievijas iebrukuma gadījumā būs sarežģītākā situācijā nekā latvieši. Kurā pusē viņi nostāsies? Skaidrs, ka viņi grib krievu valodai valsts valodas statusu, jo negrib mācīties latviski. Skaidrs, ka viņi grib justies priviliģēti, tāpat, kā caru laikos un kā padomju laikos. Bet diezin vai viņi vēlas, lai Latviju pievieno Krievijai – tad jau viņi sen būtu tur atgriezušies. No otras puses – kur kūsā naids un valda kaislības, tur piemirstas visi lietišķie apsvērumi. Bez tam – arī viņi nav vienoti. Vismaz ukraiņi šobrīd ir lielāki Latvijas patrioti par daudziem latviešiem. Ukraiņi varētu būt pirmie, kas tagad, izmantojot Maidana pieredzi un Krimas pieredzi, varētu papildināt un atjaunināt mūsu „Nevardarbīgās pretošanās programmu”.

Kā pasargāsim savus vadoņus, savus labākos, aktīvākos cilvēkus? Tā varētu vaicāt vēl un vēl. Ja negribam iebāzt galvas smiltīs kā strausi, tad uz šiem jautājumiem ir jāmeklē atbildes.

KO VARAM DARĪT MĒS KATRS?

Un kas mums noteikti jādara? Pirmkārt, mums ir jāfiksē un jādokumentē notikumi. 1991.gada janvārī valsts apvērsums neizdevās tādēļ, ka Jura Podnieka filmētās ainas par Viļņas slaktiņu jau nākošajā dienā bija redzamas uz visas pasaules televizoru ekrāniem. Un slepkavot visas pasaules acu priekšā negrib neviens. Taču žurnālists ar televīzijas kameru nevar būt visur klāt. Bet visur klāt esam mēs – ar saviem fotoaparātiem, ar mobilajos telefonos iemontētajām kamerām. Gandrīz nav notikumu, ko kāds no mums neredzētu. Filmējiet! Ierakstiet! Un pēc iespējas ātrāk iekopējiet šos ierakstus miniatūrajos informācijas nesējos – zibatmiņās jeb čipos, ko viegli noslēpt. Šie pierādījumi visi būs vajadzīgi, kad sāksies tiesas process „Nirnberga -2” pret kara noziegumiem un pret noziegumiem pret civiliedzīvotājiem.  Noziedznieki to apzinās. Tas ir vienīgais, no kā viņi baidās. Ne velti tagad savus noziegumus viņi cenšas pastrādāt maskās.

Otra lieta, kas mums ir jāpatur prātā, ja „X-stunda” pienāks. Mums ir jāpadomā, kā palikt tīriem. Lai mūsu bērniem nav jāsarkst, ka viņu tēvs bijis čekas ziņotājs, piedalījies savu līdzpilsoņu arestos un apšaušanās,  bijis kolaboracionists.

Pat tiem, kam uzspļaut uz sirdsapziņu, kas vadās tikai no izdevīguma principiem, jāatceras, ka lielajā  ģeopolitiskajā spēlē Putinam nav izredžu uzvarēt, tāpat, kā tādu nebija Hitleram. Kā tādu nebija Staļinam.

P.S. Džordžs Frīdmens  grāmatā „Valstu un tautu likteņi”, ko es ieteiktu visiem izlasīt,  ir prognozējis, ka līdz 2020.gadam notiks izmisīgi  Krievijas mēģinājumi atjaunot  bijušo impēriju. To prasa šīs valsts ģeopolitiskā situācija, ja tas neizdosies, tad sāksies pašas Krievijas sairšana. Frīdmena prognoze ir – ka impēriju atjaunot neizdosies un trīs Baltijas valstis būs uz pasaules kartes arī vēl pēc simts gadiem.


Zaļo un zemnieku savienība iesniedz deputātu kandi...
U.Augulis ar darba devējiem un arodbiedrībām pārru...

By accepting you will be accessing a service provided by a third-party external to https://lzs.lv/

LZS © 1990-2021

Spied Enter