I.Grigule: Tests Eiropai



Iveta Grigule, Saeimas Ārlietu komisijas sekretāre, deputātu grupas sadarbībai ar Ukrainu priekšsēdētāja vietniece


Pagājušās nedēļas nogalē Briselē notika ārkārtas Eiropadome, uz kuru pulcējās visu Eiropas Savienības (ES) valstu līderi. Sanāksmes galvenais jautājums – situācija pie Austrumu robežām, un dalībvalstu vienošanās par turpmāko kopējo rīcību, lai palīdzētu Ukrainai tik ļoti grūtajā brīdī. Viens no visaktīvākajiem valstu vadītājiem, kurš mudināja pārējos līderus uz nekavējošu rīcību Ukrainas atbalstam, bija Polijas premjerministrs Donalds Tusks. „Tas, kas šobrīd notiek uz Eiropas austrumu robežas, nav tikai drauds mums no mūsu lielā austruma kaimiņa puses. Tas, pirmām kārtām, ir vislielākais pārbaudījums, tests mūsu savienībai, mūsu kopīgajām vērtībām. Palīdzot Ukrainai, mēs atjauninām arī mūsu eiropeisko kopienu. To, kā ES rīkosies Ukrainas jautājumā, izšķirs tas, kas mēs patiesi esam”, pauda Polijas premjerministrs.
 
Kāpēc šobrīd Ukrainai ir tik svarīga Eiropas Savienības palīdzība un atbalsts? Valsts nekad iepriekš savā pastāvēšanas laikā nav bijusi tik sarežģītā situācija. Pavisam nesen ukraiņu tauta ir nesusi lielus upurus – Kijevā nogalināja gandrīz simts cilvēkus, daudzi tika ievainoti. Šobrīd lielākā daļa Ukrainas iedzīvotāju ir pārliecināti par to, ka Ukrainai ir jāpaliek kā neatkarīgai valstij. Tomēr, vēsturisko apstākļu dēļ, pastāv nozīmīgas atšķirības starp dažādiem valsts reģioniem – starp Rietumukrainu, Centrālukrainu un Austrumukrainu. Kijevas jaunās valdības galvenais uzdevums ir saliedēt šos atšķirīgos reģionus vienota mērķa – valsts neatkarības saglabāšanas labad. Bet tas nav viegls uzdevums. To apgrūtina fakts, ka šis darbs jāveic neatslābstošā Krievijas agresijas spiediena un propagandas fonā. Situāciju sarežģī arī tas, ka pēc iepriekšējā prezidenta Janukoviča saimniekošanas Valsts kase ir tukša, un ekonomiskais stāvoklis ir smags.

Pašreizējo Krievijas intervenci Krimas pussalā, ukraiņu tauta izjūt un pārdzīvo bezgala dziļi un sāpīgi, jo vēsturiski viņi vienmēr ir labi izturējušies pret Krieviju, un līdz šim to ir uztvēruši kā brāļu tautu. Pēdējie notikumi Krimā Ukrainas sabiedrībā ir radījuši šoku un dziļu vilšanos. Šobrīd ukraiņi ir smagas izvēles priekšā. No vienas puses, ukraiņu armijai ir jāsaglabā aukstasinība konfrontācijā ar Krievijas spējiem, jo ir skaidrs, ka tai būtu grūti uzvarēt viltīgo, stipro un agresīvo pretinieku, bet, no otras puses, ukraiņi nedrīkst arī neaizstāvēties, jo tad, pēdu pa pēdai, Ukraina savu zemi zaudēs.

Šādā Ukrainai sarežģītā situācija nav pieļaujams, ka Eiropas Savienība turpina būt pasīvs vērotājs un deklarāciju paudējs. Jebkura reāla palīdzība un atbalsts, ir nozīmīga, varbūt pat izšķiroša. Eiropas valstu palīdzībai Ukrainai pret Krievijas agresiju, ir vērojama pozitīva virzība. Bet ir manāmas arī tādas tendences, kas rada bažas. Kā pozitīvi vērtējami Eiropas Savienības valstu vadītāju Briseles sanāksmē pieņemtie lēmumi – nekavējoties virzīties uz priekšu ar Asociācijas līguma parakstīšanu ar Ukrainu, sadalot to divās daļās – politiskais un ekonomiskais, ko vēl pirms pāris nedēļām ES kategoriski atteicās darīt. Ir panākta arī vienošanās par finansu palīdzības piešķiršanu Ukrainai, un uzsākti priekšdarbi sankciju ieviešanai pret Krieviju – ceļošanas liegums, vīzu neizsniegšana noteiktām amatpersonām, krievu funkcionāru privāto kontu iesaldēšana ārvalstu bankās. Eiropas līderiem Briselē ir izdevies panākt kompromisu par labu aktīvākai un stingrākai rīcībai, nosodot Krievijas agresiju Krimā. Tomēr pagaidām tas viss ir tikai uz papīra.

Tajā pašā laikā bažas rada dažu Francijas un Vācijas vadošo politiķu samiernieciskie izteikumi par to, ka savienībai vajadzētu atturīgāk reaģēt uz Krievijas agresiju Krimā.

Šī nostāja diemžēl zināmā mērā ietekmē arī kopējo viedokli. Par to liecina tas, ka vēl pirms nedēļas valdošais noskaņojums ES bija daudz mērenāks, tāpēc pēc Briseles sanāksmes vairāki analītiķi ir pat pauduši pozitīvu pārsteigumu par panāktajiem stingrajiem lēmumiem Ukrainas atbalstam. Te gan jāpiebilst, ka Briselē uz valstu vadītāju sanāksmi nebija ieradies Francijas prezidents, kurš ir viens no nogaidīšanas politikas piekritējiem. Lai gan lēmumi ir pieņemti, pagaidām tomēr īstas skaidrības par ES turpmāko rīcību nav. Šobrīd ir svarīgi, kura no divām tendencēm Eiropas Savienībā uzvarēs – pret Krieviju vērta aktīvā darbība, vai pasīvā Krimas konflikta novērotāja pozīcija. To rādīs turpmākās pāris nedēļas. Mums, Baltijas valstīm, ir būtiski, lai aktīvās iesaistīšanās piekritēji gūtu virsroku. Un arī mums pašiem ir nozīmīgi nepalikt vien vērotāju rindās, atceroties gan mūsu ģeogrāfisko stāvokli, gan vēsturi. Tāpēc nostāja ir jāpauž gan Ukrainas dēļ, gan mūsu pašu dēļ.

Un te nu atkal gribu atgriezties pie Polijas premjera izteiktās idejas – Eiropas rīcība parādīs dalībvalstu patieso attieksmi pret kopējām Eiropas vērtībām. Vai mēs tikai deklaratīvi piesaucam tādus jēdzienus kā demokrātija, cilvēktiesības, agresijas nosodījums, vai tomēr grūtā brīdī varēsim vienoti aizstāvēt vienu no Eiropas valstīm pret citas valsts agresīvo uzbrukumu. Tas ir tests Eiropai.


U.Augulis ar darba devējiem un arodbiedrībām pārru...
Putina Pirra uzvara

By accepting you will be accessing a service provided by a third-party external to https://lzs.lv/

LZS © 1990-2021

Spied Enter