Grigule: Vajadzēs lielu drosmi (Latvijas Avīze)

Intervija ar Saeimas deputāti IVETU GRIGULI (Zaļo un zemnieku savienība).

– Grigules kundze, jūs ļoti bieži dodaties uz laukiem, lai tiktos ar cilvēkiem. Citi deputāti, šķiet, ne pārāk praktizē tiešu saziņu ar vēlētājiem. Ko tikšanās reizēs ļaudis saka?

I. Grigule: – Priecājos, ka cilvēki labprāt ierodas tikties ar deputāti, viņi ir ieinteresēti uzzināt aktualitātes par Saeimā notiekoši, valdībā lemto. Es teiktu, ka pa lielākai daļai vēlētāji modri seko līdzi tam, kas risinās parlamentā, likumdošanā, un viņiem par to ir noteikts viedoklis. Visur, kur esmu bijusi, no Grobiņas līdz Ilūkstei, no Salacgrīvas līdz Krāslavai, pirmais jautājums ir – kāpēc citi deputāti pie mums nebrauc? Ja nu toreiz, kad bija gaidāmas vēlēšanas – varbūt tad ieradās. Uz to nemāku atbildēt, bet pati esmu secinājusi, ka deputātam izrunāšanās ar cilvēkiem ir ļoti noderīga, galu galā tikties ar vēlētājiem ir viens no svarīgākajiem deputāta pienākumiem. ZZS deputāti to pilda, daudzi no mums dzīvo laukos, mazpilsētās – mēs zinām, ko domā vēlētāji. Cilvēki, – cepuri nost! – ir "iekšā" valsts lietās, un viņiem, sāp, ja lēmumi nereti tiek pieņemti, nerēķinoties ar to, ko domā tauta. Tā ir, ka izlemj konsultējoties slēgtā, šaurā varasvīru lokā, necenšoties ieklausīties citā viedoklī, tajā, ko pauž sabiedrība. Nevar runāt par to, ka eksistē vēlamā atgriezeniskā saikne starp varu un vēlētājiem. Deputāts pārstāv cilvēkus, un reizēm viņiem pietiktu ar sajūtu – jā, ir kāds, kurš aizstāv mūsu intereses, rūpējas par vajadzībām, nemaz nevajag katru reizi iedziļināties smalkās likumu niansēs. Bet daudzi deputāti, ievēlēti Saeimā, šķiet kā putni – četru gadu brīvā lidojumā, nekam neatskaitoties un ne par ko neatbildot. Ar mani tiekas uzņēmēji. Viņus uztrauc izmaiņas nodokļu politikā. Bieži atnāk pensionāri. Jautā, kas gaidāms sociālās nodrošināšanas sistēmā, lai var cerēt uz pielikumu mazajām pensijām. Ierodas pašvaldību darbinieki. Viņi jūtas netaisnīgi aizmirsti, jo reģionālā politika valdībā atstāta novārtā. Šie apmeklētāji grib zināt, kā plānot attīstību, kādā virzienā varētu darboties, taču atbildes no Rīgas netiek dotas. Tas mūsdienām ir raksturīgi. Tev ir brīv runāt, rakstīt avīzē, šaustīt valdību. Itin kā tiec uzklausīts, bet mainīties itin nekas nemainās.

– Bet jūs braucat uz laukiem, publicējaties, taču uz Saeimas tribīnes esat redzama retāk. Uzskatāt to par tukšu runāšanu? Nelaiž uz tribīnes? Agrāk cīnījāties par pensiju indeksāciju un lai saglabātu reģionālās slimnīcas – toreiz tas izdevās. Kas tagad - apcirsti spārni?

– Atzīstu – vecajai valdošajai koalīcijai nebiju "ērta" deputāte, drīzāk kā asa adata. Ne reizi vien biju pret to, ko viņi visiem spēkiem centās īstenot. Pret monetārās politikas pilnīgu nodošanu Briseles rokās un lata likvidēšanu. Kritizēju arī Valdi Dombrovski, kad septiņgades ES budžeta pieņemšanu viņš Latvijai nodēvēja kā milzīgu panākumu. Bet vai tad tā ir uzvara, ja neprasmīgās un gļēvulīgās sarunu vešanas rezultātā Latvija uz nākamajiem septiņiem gadiem atkal ir palikusi pēdējā vietā visā Eiropas Savienībā pēc tiešmaksājumu apjoma, kas izmaksājami zemniekiem. Un arī infrastruktūras objektu būvniecībai no Kohēzijas fonda mēs turpmāk saņemsim mazāk nekā līdz šim. Esmu asi uzstājusies pret "Vienotības" realizēto politiku, īpaši tās liberālāko daļu, ko vārdos sevišķi atklāti pauž vairāki viņu draugi - ekonomiskie konsultanti un padomnieki. Īpaši beidzamajā gadā sekoja liels spiediens no politiski angažēto mediju un liberālo aprindu puses. Mani diez ko negrib laist pie mikrofoniem un pie preses, manis teikto cenzē vai nokritizē līdz ar zemi. Sevišķi pakalpīgi žurnālisti par Griguli gatavi sadomāt lalala stāstus. Jo – citāds viedoklis, kas neatbilst "Vienotības" politiskajiem uzstādījumiem, ir kaitīgs vai nepareizs, to tautai labāk nezināt. Par to ne es viena pārliecinos. Domāju, ka kolēģiem no citām partijām ir līdzīga pieredze. Iegrožot, slāpēt, nolīdzināt ar zemi mani nez vai izdosies. Esmu diezgan sparīga. Ja man ir pārliecība par kādu lietu, klusu necietīšu, atradīšu līdzekļus, lai vērstos pie sabiedrības, meklētu problēmu risinājumus.

– Uz kādiem risinājumiem var cerēt – īpaši, kad ZZS no opozīcijas pārcēlusies valdībā?

– Tā kā Labklājības ministrijā atgriezies mūsu ministrs Uldis Augulis, domāju, ka vecie ļaudis, mazākais, var cerēt uz daudz iecietīgāku attieksmi pret savām vajadzībām, nekā tā bija iepriekšējās valdības laikā. Valstij jārūpējas par veciem, nevarīgiem, grūtā dzīves situācijā nokļuvušiem un trūcīgiem cilvēkiem – to mūsu ministri noteikti centīsies panākt. Jāmeklē ikkatru iespēju viņu apstākļu uzlabošanai un pilnvērtīgāku vecumdienu nodrošināšanai. Ar rūpēm pirmkārt jāpievēršas laukiem, kur dzīves līmenis daudziem ir vispieticīgākais, un darba spējīgie ļaudis "reaģējuši" uz valdības "centralizācijas" politiku un bijuši spiesti pamest tēvuzemi, lai dotos pelnīt iztiku svešumā. Tā ir bilde bez pārspīlējuma, ka lauki iztukšojas. Bet lauki vienmēr bijuši latviešu tautas veselīgās saknes. Ja tās apcērt, tad nākotne it nemaz nav rožainās krāsās, lai cik runātu par attīstību un izrāvienu. Latvijas Zemnieku savienība ideoloģiski pastāv kā Kārļa Ulmaņa mantojuma partija, un tā politika,, ko īstenoja Ulmaņlaikos, bija pilnīgs pretmets tagadējām "attīstībām". Toreiz atbalstīja katru saimniecisku ierosmi, izdarīgus cilvēkus, lauksaimniekus. Latvija saimnieciski attīstījās, lauksaimniecībā bija vadošajās vietās Eiropā, bija sasniegumi mākslā, kultūrā, tas drīzāk vērtējams kā vispārēja uzplaukuma, nevis vienvaldības periods. Ņemsim vērā, ka valstiskumu ieguvām pēc postoša, iznīcinoša kara. Bija grūts darbs, taču pirmie panākumu augļi nogatavojās ātrāk, nekā atjaunotā Latvijā mūsu dienās.

No tā laika būtiskie apstākļi taču nav mainījušies! Esam veiksmei tikpat nolemta teritorija kā 20. – 30. gadu Latvija. Kā tranzīta krustpunkts, kā lauksaimniecībai izdevīga vieta, kā ienesīgs ostu tirdzniecības mezgls. Saprātīgi izmantojot šīs un citas dabas dotās dāvanas, apdomīgu, tālredzīgu valstsvīru vadībā nekas neliedz veicināt zemes zelšanu un plaukšanu, cilvēku dzīvošanu aizvien lielākā pārticībā un valsts izraušanos no šīm briesmīgajām "pēdējām vietām Eiropā".

Uzskatu, ka tagad, pie varas nonākot, ZZS ir iespēja praktiski turpināt Ulmaņa iedibinātās tradīcijas – ar sevišķi aizbildniecību un atbalstu čakliem zemniekiem, neatkarīgi vai tie lielsaimnieki, vai daiļas sētas un vides uzturētāji. Jāatceras, ka aiz partijas kā mūris stāv daudzu novadu pašvaldību ļaudis, kas ir varens spēks, taču arī stipri "izkaltis" centralizācijas politikas un resursu nedošanas dēļ. Arī šo situāciju jālabo – pašvaldībām, kurās prot saimniekot un kas cilvēkiem ir daudz tuvākas nekā Rīga ar bruģa partijas, ir jāatvēlē ievērojami dāsnāks finansējums par esošo. To praktiski jāizdara ar ZZS ietekmi, lai kā citi pretotos.

– Pēdējā gada laikā licies, ka valdošajām partijām pirmajās vietās ir bijusi cīņa par ministru krēsliem, labākām pozīcijām pirms starta vēlēšanās, bet vārdos tie, protams, atbalsta arī cilvēkiem svarīgāko – darbavietas, drošību, sociālos pasākumus. Līdz darīšanai pareti nonāk!

– Tas ir pareizi identificēts, ka prioritāte ir vairāk darbavietas. Pensionāri noraizējušies par pensiju indeksēšanu, un pēdējos gados cilvēkus kreņķīgus dara fakts, ka veselības aprūpe vairs nav pieejama pietiekamā apmērā un kvalitātē. Rindas pie ārstiem ievelkas mēnešiem ilgi. Uz dažām operācijām jāgaida gadiem. Šodien, lai ārstētos, vajag lielu naudu makā. Tad ir kvalitāte. Ja naudas nav, situācija reizēm kļūst pat bezcerīga. Jo pie daktera jātiek tad, kad vajag, nevis nākammēness vai citugad. Visbeidzot, pat pārvietošanās lauku novados ir stipri apgrūtināta un neapmierinošā līmenī. Transporta maršruti ir sašaurināti, autobusi kursē retāk – pat uz novada vai bijušo rajona centru ir grūti tikt. It īpaši vecļaudīm par to daudz sūdzību. Kā nodrošināt viņiem pakalpojumu – spriedelē gadiem ilgi un ne visai racionāli. Kopumā es vērtēju, ka lauku ļaudīm ārkārtīgi gājusi mazumā drošības sajūta par nākotni, jo viņi neizjūt, ka valsts vajadzīgā brīdī kaut kādā veidā izrādīs rūpestus par gados vecu pilsoni vai invalīdu. Cilvēku apziņā satricinājumu radīja arī Latviju piemeklējušās nelaimes – Zolitūdes traģēdija, Rīgas pils degšana. Tas tikai vairojis nedrošības sajūtas, izļodzījis vēl vienus pamatus, un tas, ka neviens šai valstī ne par ko nav atbildīgs, – cilvēkos vieš lielākas bažas un satraukumus – kas notiek ar Latvijas valsti un tās nākamību! Pirmkārt, tas raisa pārdomas ģimenēs ar bērniem, mazbērniem, jo veselas paaudzes liela daļa atrodas ekonomiskajā emigrācijā, mājās palikuši tikai vecvecāki un skolnieciņi. Tēvi, mammas spēka gados ir izrauti no Latvijas, un es ļoti gribu cerēt, ka tā nav šai valstij zudusī paaudze un ka viņi atgriezīsies. Diemžēl, šī mērķa labad iedibinātā atgriešanās veicināšanas politika nav pārāk pārliecinoša. Valdībai ar steigu jārīkojas, lai nepieļautu tālāko valsts pamatu, cilvēkresursu izskalošanu, un recepte ir viena – sekmēt uzņēmējdarbību, mazināt nodokļu slogu uzņēmējiem, veicināt labāk apmaksātu darbavietu radīšanu. Otrs tikpat steidzams solis – vairāk ieaudzināt patriotisma garu skolasbērnos. Neefektīvu reemigrācijas plānu un tukšas propagandas dzirnas nemals nedz lēni, nedz labi. Arī aizbraucēju vidū ir liela daļa ļaužu, kas tur sirdī mūsu valstiskuma ideju un latviskās vērtības un kuri atceras Latviju ar asarām acīs. Šī, patriotiski noskaņotā daļa varētu atgriezties, ja valdība tiešām vērstu vērību ražošanas attīstībai, darbavietām un atjaunotu drošības sajūtu par pārtikušu nākotni šajā zemē.

– Vai varam būt droši, ka ģimenēm ar bērniem būs ērti sasniedzama skola, ka slimnīcas vairs nelikvidēs, ka saimnieciskā dzīve nekoncentrēsies tikai attīstības centros? Ka cilvēkiem būs, kur atgriezties, kur dzīvot un strādāt, sākt savu rūpalu vai uzņēmumu.

– Līdzšinējo "likvidācijas" politiku varētu apturēt, ja ZZS rudenī gūs labus rezultātus 12. Saeimas vēlēšanās. Tad to "asi" iegrieztu citādāk, nekā slēdzot, likvidējot, visu vērtējot pēc sausiem skaitļiem, nevis cilvēku reālām dzīvēm. Tad, pirmām kārtām, atlicinātu līdzekļus lauku ceļiem, kultūras namiem, skolām, uzturot vitāli kūsājošu dzīvi ne tikai Rīgā. Tas skar gan latviskās vides uzturēšanu, gan uzņēmējiem izdevīgu apstākļu veidošanu reģionos, tas ir stāsts par vienlīdz pieejamām iespējām tiklab medicīnā, kā izglītībā un citur – gan rīdziniekam, gan mazpilsētniekam un lauciniekam. Taču šo mērķu sasniegšanai nepietiks ar partijiskiem spēkiem. Jāgādā, lai amatvietās beidzot nokļūst profesionāļi, kuri par savu pamatdarbu uzskata valsts interešu aizstāvību. Runāju par visiem posteņiem. Par prezidentu, par ministriem, kas gādātu par iedzīvotāju labklājību, par ierēdņiem, kuri darbotos valsts labā, par diplomātiem, kas ārzemēs stāvētu par Latvijas interesēm – jebkur administrācijā jāstrādā saimnieciski prasmīgiem ļaudīm, kas visu dara ar atbildības sajūtu par mūsu cilvēkiem.

– Esat daudzkārt uzstājusi, ka prezidentam jābūt tautas vēlētam. Tauta to apsveic, aptaujās 65 – 75% pilsoņu ir ar līdzīgām domām. Pat Saeimā vairākums frakciju piekrīt – būtu labi, ja valsts galvu ievēlētu tauta. Kāpēc nepieņem lēmumu?

– Vārdos partijas atbalsta ideju, bet kolīdz nonāk pie darbiem, tā, piemēram, gan Vienotība, gan Zatlera partija ar pašu eksprezidentu priekšgalā nobalso "pret", kaut solījās veicināt tautas vēlēta prezidenta institūcijas ieviešanu. No vienas puses šāda svaidīšanās skaidrojama ar politiķu parasto greizsirdību – kaut tikai citai partijai netiktu tautas acīs vērtīgākie lauri par lēmuma pieņemšanu. No otras puses ir dziļāk rodami apstākļi pret. Manā izpratnē tautas vēlētam prezidentam jāpiešķir papildu pilnvaras – aicināt premjeru un sastādīt Ministru kabinetu. Apstiprināt valdībai dodamos uzdevumus un praktiski noteikt Latvijas kursu. Prezidents amatā aicinātu pieredzējušus ministrus, speciālistus savā jomā. Tautas vēlēts prezidents ievērojami paceltu atbildību visā varas vertikālē. Viņš prastu paprasīt atbildību.

Un vēl, mans personīgais viedoklis ir, ka vismaz pusi Saeimas deputātu ir jāievēl no vienmandātu vēlēšanu apgabaliem. Tādējādi pilsoņiem dodot iespēju izvēlēties savus deputātus - pa vienam no katra novada, deputātus, kuri būs atbildīgi sava novada vēlētāju priekšā. Tāda vēlēšanu kārtība ļautu tos arī atsaukt. Deputāts, kurš šādi būtu saņēmis mandātu tieši no tautas, varētu droši un pārliecināti rīkoties savu vēlētāju interesēs. Un vēlētāji nešaubīgi deleģētu darbam parlamentā labākos, sevi darbos apliecinājušos novadniekus, kurus pazīst, par kuru pieredzi, spējām un godaprātu ir pārliecināti.

-    Grigules kundze, jūs no ZZS saraksta kandidēsiet Eiroparlamenta vēlēšanās. Kāpēc pieņēmāt šādu lēmumu?

Braucot un tiekoties ar dažādu Latvijas novadu cilvēkiem – zemniekiem, uzņēmējiem, pensionāriem, studentiem, pašvaldību darbiniekiem un novadu vadītājiem daudzkārt esmu saņēmusi uzmundrinājumus un ieteikumus tiešāk un noteiktāk iesaistīties Latvijas valsts nacionālo interešu aizstāvēšanā. Cilvēki to teikuši, ņemot vērā, ka esošo Eiroparlamenta deputātu atskaites pat nereti nav sagaidījuši, un tās, kas izskanējušas, vairāk liecinājušas par darbības imitēšanu, nevis rezultatīvu, Latvijai noderīgu darbošanos. Tieši pašvaldību vadītāji visvairāk izjūt, ka Eiropā trūcis viņu pārstāvju, kas neatlaidīgi un enerģiski pārstāvētu reģionu un valstiskās intereses. Viņi nereti ir teikuši: ”Mēs esam pārliecināti, tu neskatīsies Briseles birokrātiem mutē un necentīsies nolasīt no lūpām, kā šie iepriekšējie eiroparlamentārieši, pat vēl neizteiktas komandas. Un mums ir ļoti nepieciešams savs – pašvaldību darba specifiku un lauku cilvēkus saprotošs sūtnis Eiropas Parlamentā. Tev jāiet un jācīnās par mūsu cilvēkiem, par mūsu valsti!” Un es piekritu kandidēt.

-    Pirms kāda laika mūsu avīzes redakcijā viesojās Jelgavas mērs Andris Rāviņš. Jautāts par to, vai ZZS nav žēl sūtīt labākos un aktīvākos kadrus uz Briseli, viņš atbildēja, ka Griguli jāsūta uz Briseli, lai apgūtu turienes pieredzi un tad viņa to varēs likt lietā Latvijā. Ko jūs, kad tiksiet ievēlēta par deputāti, panāksiet Latvijai?

– Nākamajā posmā Eiroparlamenta dienaskārtībā acīmredzot nokļūs jautājums par valstu vēl dziļāku integrāciju Savienībā. Procesu gribēs vērst uz Eiropas Savienotajām Valstīm. Katrs enerģisks, nacionāli domājošs deputāts ar savu nostāju var izšķirt, cik lielā mērā spēsim saglabāt un cik atdosim savu suverenitāti Briseles rokās. Tur vajadzēs diezgan lielu drosmi, lai iebilstu integrētājiem un iestātos par nacionālajām vērtībām un interesēm. Eiropas Savienības piedāvātās iespējas jāprot izmantot, taču nacionālo valsti ar tās lēmējtiesībām ir jāsaglabā un Briseles noteikšanas "iekarojumu" robežas varbūt mazliet pat jāpavirza atpakaļ.

Otrs svarīgs jautājums, kuram nāksies ķerties klāt jau ar pirmajām dienām – nākamā perioda Eiropas Savienības budžets un Latvijas interešu aizstāvēšana. Šobrīd pieņemto daudzgadu budžetu mūsu eirodeputāti „nogulēja”, sākot rosīties tikai pusgadu, gadu pirms gala lēmumu pieņemšanas. Tas ir stipri par vēlu. Jaunajiem deputātiem būs jāstrādā par trim, lai atgūtu iekavēto, lai nākamajā plānošanas periodā Latvijas lauksaimnieki saņemtu taisnīgākus maksājumus salīdzinājumā ar vecajām dalībvalstīm, lai arī mūs valsts uzņēmējiem un zinātniekiem būtu pieejams atbilstošs finansējums, lai mēs gūtu ievērojamu atspaidu gan sociālo jautājumu risināšanai, gan veselības aprūpes uzlabošanai.

Un trešā mana prioritāte noteikti būs reģionu un mūsu pašvaldību interešu aizstāvība un viss iespējamais atbalsts tām, kādu vien es varēšu sniegt gan pati, gan piesaistot kolēģus no citām valstīm. Pašvaldībām ir ļoti svarīgi, lai tām pašām būtu savs pārstāvis Eiropas Parlamentā, kurš regulāri informētu par aktualitātēm, kurš palīdzētu tām rast ceļus, lai tās varētu attīstīt Latvijas reģionus un uzlabot savu novadu iedzīvotāju ikdienu, padarīt ikviena iedzīvotāja dzīvi vieglāku, pārtikušāku un drošāku.

Piecas lietas, kas raksturo Ivetu Griguli:

1. Patiesa vēlme izprast mūsu cilvēku vajadzības, godprātīgi tiekoties ar viņiem mazpilsētās un ciemos, skolās un saimniecībās, apstājoties arī ceļa malā, lai vienkārši parunātu ar jaunu un vecu. Iveta uzskata, ka tādas tikšanās ir absolūti nepieciešamas, lai deputāts pilnā mērā saprastu sev dotos uzdevumus un cilvēku vajadzības, problēmas un vēlmes.

2.  Zināšanas un kompetence, kura balstās Ivetas divās augstākajās izglītības – pabeigtās studijas Latvijas Kultūras akadēmijā un Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātes Starptautisko attiecību institūtā, kur apgūta gan ekonomika un uzņēmumu vadība, gan starptautiskās attiecības. Brīvi pārvalda angļu valodu.

3. Pieredze un profesionalitāte, bijusi Mārupes pašvaldības deputāte, domes priekšsēdētāja vietniece. 11. Saeima ir otrā, kur Iveta ievēlēta; viņa strādā Ārlietu komisijas vadībā, un Eiropas lietu komisijā. Lai godam mūsu valsti pārstāvētu ārzemēs, viņa turpina izglītību un mācās Latvijas Universitātes diplomātijas maģistrantūrā.

4. Patriotisms un vēlme pastāvēt par savu valsti, un uzticība idejai par vienotu, neatkarīgu, pārtikušu un plaukstošu Latviju, kura rūpējas par ikkatru savu iedzīvotāju.

5. Sirds izglītība, jo Iveta bija, ir un paliks pilsētas meitene ar laukiem sirdī.