Aivara Berķa intervija ar ZZS Kurzemes saraksta kandidāti, 10. Saeimas deputāti, līdz tam – Rucavas pamatskolas direktori Ditu Roli:
– Mana sāpe ir par Latvijas reģioniem. Pirms daudziem gadiem mācījos kādos ļoti vērtīgos kursos, kur atslēgas vārds bija “līdzsvars” un “līdzsvarota attīstība” un sapratu, ka izlīdzsvarota attīstība valstī varētu būt Latvijai kā glābšanas riņķis. Iedzīvotāju sastāvs diemžēl ir tāds, kāds ir, un Rīga ir konglomerāts, un arī puse no Latvijas bērniem ir šeit, Rīgā. Bet otra puse tomēr vēl ir mazākās pilsētās un arī tālos laukos, arī pierobežā. Arī viņiem ir savas vajadzības un savas, varētu teikt, cilvēktiesības.
Ir viegli izveidot likumu, uzrakstīt formulu “nauda seko skolēnam” izglītības finansēšanai un to visiem piemērot. Bet skolēnu skaits uz vienu kvadrātkilometru mums ir ļoti atšķirīgs. Ieliekot formulā tikai divus reģionālos skaitlīšus, ar tiem mēs neko neizlīdzsvarojam. Arī skolotāju algas ir pat divas reizes atšķirīgas par to pašu darbu.
Savukārt arī pilsētas skolotāji izsaka neapmierinātību par pārpildītām klasēm, jo bērns tur tiek izslēgts kā indivīds. Tā ir otra problēma, un arī par to ir maz runāts, ka daudziem pilsētu skolēniem ir mājskolotāji, kas laukos nav. Vecāki to negrib izpaust un arī skolām tas nav izdevīgi, bet tā ir.
Manā skolā mēs esam izdarījuši visu, lai lauku bērns nebūtu ne par matu sliktāks, kā tas pilsētas bērns. Lai viņam tā vide telpu ziņā, sakārtotības ziņā, ēdināšanas ziņā, drošības ziņā būtu tieši tikpat laba, ja ne labāka kā Rīgā. Mums ir 8 hektāri ap skolu, ko esam kopuši kopā ar tehniskiem darbiniekiem, ar vecākiem, arī ar skolas bērniem, mācot piederības sajūtu un darba tikumu. Un esam to latiņu noturējuši tādu, ka mums ir pašiem prieks tur dzīvot un arī prieks uzņemt citus.
Runājot par mācību kvalitāti, arī esam visu iespējamo darījuši, lai uzlabotu materiālo bāzi, kaut gan iespējas iegūt Eiropas fondu finansējumu mazajām skolām ir ļoti nelielas. Tāpat Eiropas Sociāla fonda līdzekļi, kas domāti bērniem ar mācīšanās grūtībām, mazajām skolām gandrīz nav pieejami. Visas šīs iespējas ir jāpaplašina, ja mēs tiešām gribam reģionus kaut nedaudz izlīdzsvarot un Latviju padarīt par kopumā baudāmu un skatāmu valsti.
Man šķiet, ka cilvēks visciešāk gatavs turēties tanī vietā, kur dzimis un izaudzis. Ja viņu no turienes piespiež aiziet, tad nākošajā vietā viņš vairs tā neiesakņojas, un aiznākošajā vēl mazāk, un visbeidzot viņam jau ir vienalga, kur viņš dzīvo. Man šķiet, ka tieši ar mazo lauku skolu likvidēšanu un mazo pagastu iznīdēšanu mēs iešūpojām milzīgo izceļošanas vilni, tos 300 tūkstošus laimes meklētāju, kam tagad jau vienalga, kādā valstī viņi pelna iztiku.
Es tieši tādēļ iestājos Latvijas Zemnieku savienībā, ka tās programmā bija mazo skolu saglabāšana un atbalsts mazajām zemnieku saimniecībām un maziem uzņēmējiem, lai noturētu cilvēkus uz vietas. Mēs diemžēl tikām pārbalsoti, bet es tomēr novēlu Zemnieku savienībai no šiem saviem principiem neatkāpties, noturēt laukus un tos kopt un lolot, jo mēs nemaz neapzināmies, cik liela vērtība tā ir. Tā mums palīdz ieaudzināt bērnos piederības sajūtu savai dzimtajai zemei un līdzatbildību par tās likteni.
Man dzīvē ir bijuši reizēm emocionāli brīži, skatoties, kā Amerikā spēlē himnu un amerikāņi tajā brīdī tur roku uz sirds. Arī mums bija neatkarības laika karogs un tā likās tik svēta lieta! Manā skolā mēs esam ļoti centušies nepazaudē šo izjūtu, šo patriotismu: ka sarkanbaltsarkanais karogs nav drēbes gabals kārts galā, bet gan mūsu vēstures, mūsu lepnuma, mūsu cerību simbols. Tāpat mēs turam godā savu skolas karogu un skolas himnu, skolas dienasgrāmatu. Es to esmu darījusi, un neesmu tam žēlojusi savu ikdienas brīvo laiku, jo un šīs lietas ir svētas, un esmu gandarīta, kad jūtu, kā šis patriotisms tagad atbalsojas uz mums no mūsu audzēkņiem.
Kad šogad, augustā, bija jāizlemj, vai atkal iet deputāta kandidātu sarakstos, man nemaz nebija viegli teikt “jā”. Un vienīgais, kas man atviegloja šo soli, bija apziņa, ka mana skola ir sakārtota un ka man nebūs kauns to nodot tam, kurš tur ienāks manā vietā. Bet, protams, ka mana sirds tur ir klāt.
Kad Jūs vēl bijāt skolotāja, Jums bija viens skatījums uz dzīvi. Kad nokļuvāt direktores krēslā, Jūs to visu jau skatījāt citādām acīm, Tagad, pildot deputātes pienākums, jums bija atkal cits skatupunkts un citas taisnības mērauklas.
Tādas dilemmas rodas. Bet man vienmēr ir bijis svarīgi atkāpties soli atpakaļ un paskatīties no attāluma uz visām lietām. Ir tā, ka viens ar putām uz lūpām cīnās, lai nepieļautu neko jaunu, jo vēlas, lai būtu stabilitāte, lai būtu paredzamība. Un, protams, tā ir ļoti svarīga lieta. Bet mēs paši neesam tādi, kādi bija mūsu vecāki, un mūsu bērni nekad nebūs tādi, kādi esam mēs.Un viņu bērni nebūs tādi, kā viņi. Ar paaudžu maiņu ir jārēķinās un ir tai jāpaskrien līdzi. Un skolotājam ir jātiek no tā sindroma vaļā, ka “es visu zinu”! Un bieži ir tā, ka skolotājam nevis jāvelk bērni sev līdzi, bet pašam jācenšas tikt bērniem līdzi.
Es biju Šveicē vienā pašvaldībā kāda projekta sakarā un dzīvoju šī mazā ciema skolas skolotāja ģimenē. Viņiem bija tāda kārtība, ka līdz piektajai klasei skolā bērnus māca sievietes, bet no piektās klases skolotāji ir vīrieši. Domāju, ka šī ir lieta, kuras ļoti pietrūkst mūsu skolās. Šī vīriešu gara. Šīs līdzsvarotības. Protams, te tūlīt ir pretī arguments par skolotāja atalgojumu, bet ir daudzas vietas, kur taupot gala iznākumā zaudējam.
Šādi taupības pasākumi bieži vien izrādās ļoti īslaicīgi. Kādreiz teica, ka skolu skaits jāsamazina, jo mēs taču nevaram katrai mazajai skolai iedot pa datoram. Tagad datoru dodam katram skolniekam. Tiklīdz būs iekārtots platjoslas interneta tīkls (un tas notiks ļoti drīz), pat visattālākajās Latvijas nomalēs būs piekļuve visiem modernākajiem mācību līdzekļiem un informācijai.
Es domāju, ka pie gudras pašvaldības izdzīvos katra skola, kurā ir vismaz 50 skolēni. Un pašvaldībai tas nemaz neiznāk dārgāk. Jo, sūtot bērnu uz kaimiņu skolu, viņam līdzi aiziet arī pašvaldības nauda un uztura nauda. Tur ir agra celšanās, tur ir transporta izdevumi, un galu galā līdzi bērnam uz kaimiņu skolu pārceļas arī vecāki.
Es gan arī saprotu, ka nekādi brīnumi nenotiks un, neieguldot lielus līdzekļus laukos, neveidojot nopietnu lauku attīstības programmu, šis process nebūs apstādināms.
Tāda ir mana izjūta. Es pati esmu dzimusi Talsos un pirmos divdesmit gadus nodzīvojusi pilsētā. Es biju īsta pilsētas meitene. Bet tad dzīve sagrozījās, aizprecējos uz tiešām tāliem laukiem. Un nu es varu salīdzināt. Un saku, ka laukos cilvēki vēl māk strādāt un arī strādā.
Kā pašreiz esat izkārtojusi savu ģimenes dzīvi?
Man ir divi bērni Rīgā. Studē un strādā. Un viņi par šo manu soli ir tikai priecīgi. Bet vīrs ir Rucavā un sirds vēl ir Rucavā. Ir tā, kā ir.