Balsojums nebijis par Šleseru, bet par likumību un loģiku

ZZS valdes sēde šo pirmdien sākās stundu vēlāk, bet aizritēja mierīgā gaisotnē. Varbūt tāpēc, ka no rīta jau visi jaunumi bija uzzināti un koridorā saskrienoties, izrunāti. Varbūt tādēļ, ka klāt nebija Lemberga, kurš vienmēr visām apspriedēm uzspiež prasīguma un atbildīguma zīmogu pat tad, ja pats bārsta asprātības un plēš jokus. Par pagājušās ceturtdienas balsojumu – nepiekrist izdarīt kratīšanu Saeimas deputāta Aināra Šlesera dzīves vietā, tāpat par Valsts prezidenta Valda Zatlera lēmumu atlaist Saeimu - Augusts Brigmanis jau bija paspējis izteikt viedokli LNT raidījumā 900 sekundes. Valdes sēdē viņš vēlreiz pavisam īsi pārstāstīja šo notikumu norisi.

LR Satversmes 29. pants noteic, ka “Saeimas locekli nevar apcietināt, izdarīt pie viņa kratīšanas, ne citādi aprobežot viņa personas brīvību, ja tam nepiekrīt Saeima.”

Saeimas Kārtības ruļļa 17. pantā precizēts: “Par piekrišanu Saeimas locekļa saukšanai pie administratīvās atbildības, viņa piespiedu atvešanai, personas vai mantu apskatei, kā arī dokumentu izņemšanai pie Saeimas locekļa Saeima lemj pēc Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas ziņojuma.”

Savukārt Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija atbilstoši Kārtības ruļļa 179. pantam “...sagatavo Saeimas lēmuma projektu sakarā ar Ģenerālprokuratūras iesniegumu par kriminālvajāšanas ierosināšanu pret Saeimas locekli, viņa apcietināšanu, aizturēšanu, kratīšanas izdarīšanu vai citādu personas brīvības ierobežošanu.”

ZZS valdes locekļiem bijuši izdalīti divi ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera parakstīti Ģenerālprokuratūras dokumenti. Vienā, kuru Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija saņēmusi Saeimas sēdes rītā, rakstīts: “Ievērojot to, ka saskaņā ar kriminālprocesa likuma 323. pantu procesa virzītājs raksta ierosinājumu, ja kriminālprocesa mērķa sasniegšanai ir jāveic darbības, kuras nav šī procesa virzītāja kompetencē vai kuru veikšanai ir nepieciešams kompetentas personas lēmums, Ģenerālprokuratūrai nav pamata iesniegt iesniegumu par piekrišanu kratīšanas izdarīšanai pie Saeimas locekļa.”

No šī dokumenta komisija secinājusi, ka attiecīgi arī Saeimai nav pamata vispār izskatīt iesniegumu par šādas piekrišanas došanu, tāpēc Saeimas sēdē līdz pat tās beigām šis jautājums nemaz nav pieminēts. Pēc visu darba kārtībā iekļauto jautājumu izskatīšanas deputāti sākuši izklīst pa mājām, laukos dzīvojošie jau paspējuši krietni attālināties no Rīgas, kad izmisīgi sākuši skanēt mobilo telefonu zvani ar aicinājumu – steidzīgi atgriezties sēžu zālē, jo pa to laiku no ģenerālprokuratūras saņemts īstais iesniegums, kurā teikts: ”Veicot prokurora uzraudzību par izmeklēšanu, .... konstatēts, ka kriminālprocesā ir pietiekami pierādījumi, kas dod pamatu veikt kratīšanas pie Saeimas locekļa – Saeimas deputāta Aināra Šlesera.” Un tālāk: “Ņemot vērā augstāk minēto, lūdzu Latvijas Republikas Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisiju atbalstīt procesa virzītāja ierosinājumu par piekrišanas došanu kratīšanas izdarīšanai pie Saeimas locekļa –Saeimas deputāta Aināra Šlesera procesa virzītāja ierosinājumā norādītajās vietās.”

Šie divi atšķirīgie dokumenti, tātad, izskaidro gan – kāpēc tik daudzi deputāti balsojumā nav piedalījušies, (jo daļa tiešām jau paspējusi aizbraukt), gan arī – kāpēc tik daudzi nav piekrituši kratīšanai. Jo atšķirīgie iesniegumi nepārprotami liecina, ka pašam Ģenerālprokuroram par kratīšanas nepieciešamību sākumā ir bijušas šaubas. Pamatots šķiet arī deputātu aizrādījums, ka kratīšana vairāk domāta Šlesera pazemošanai, jo pēc ziņu izplatīšanās par KNAB veiktajām darbībām, Šleseram būtu sen pieticis laika visu lietišķo pierādījumu iznīcināšanai.

 Starp citu, nevar piekrist tiem, kuri domā, ka deputātiem šādu Saeimas aizsardzību vispār vajadzētu atņemt. Šī aizsardzība savā laikā panākta grūtos un ilgos disputos. Parlamentāro iekārtu pirmsākumos, kamēr tādas nebija, deputātu apvainošana un arestēšana bijusi parastākais paņēmiens, kā politisko konkurentu uz brīdi novākt no spēles laukuma. “Turiet zagli!” Un pēc stundas: “Atvainojamies, izrādījās, ka jūs tomēr neesat zaglis”, bet vienas balss vairākums tikmēr pretinieka pusē. Skatot valstī notiekošo, varam nešaubīties, ka līdzīgi tas notiktu arī pašreiz.

Jāpiekrīt, ka Valda Zatlera pamatojumi – kāpēc viņš nolēmis šo Saeimu padzīt – ir apstrīdami. Jau nupat minēju, cik diskutabls ir Šlesera gadījums. Arī balsojums pret Maizīti kā ģenerālprokuroru un citi vēl iepriekšējā Saeimā notikušie balsojumi nerada pārliecību, ka tādēļ jāatlaiž 10. Saeima. Droši vien tāda paziņojuma nebūtu, ja Valdis Zatlers būtu drošs par savu atkārtotu ievēlēšanu un ja nebūtu uzradies otrs Prezidenta amata kandidāts. Taču nevar noliegt, ka no politiskās zolītes spēlmaņu viedokļa Prezidents šo spēles partiju ir spoži uzvarējis. Nav nekādu šaubu, ka iedzīvotāji ir viņa pusē un referendumā nobalsos par šīs Saeimas atlaišanu. Kas iznāks visa daudzdienu turnīra gala rezultātā, to gan grūti paredzēt.

Augusts Brigmanis valdi informēja, kā notiks ceturtdien Saeimas sēdē paredzētais balsojums: vispirms balsos par abiem kandidātiem – Valdi Zatleru un Andri Bērziņu. Ja neviens no viņiem nesavāks vismaz 51 balsi, tad notiks otrais balsojums. Ja arī tas nedos uzvaru, Saeima balsos par to, kurš būs savācis vairāk balsu. Tad var sekot vēl tāds pats balsojums. Ja arī tas nedos rezultātu, tad pēc piecām dienām būs nākošā balsošana, kurā parādīsies jauns vai jauni kandidāti, un pie jaunā Prezidenta tiksim, jo pašreizējās prezidentūras pilnvaras beidzas 1. jūlijā. Jaunievēlētais Prezidents nodos zvērestu 16. jūlijā. Referendums varētu notikt 30. jūlijā un Saeimas ārkārtas vēlēšanas – 24 septembrī. (Esmu gan dzirdējis arī citus datumus).