Augusta Brigmaņa runa centriskās partijas «Latvijas Zemnieku savienība» kongresā Jelgavā 2013. gada 23. martā

Esam pulcējušies kongresā, lai atskatītos uz paveikto un nospraustu turpmākos mērķus. Ar pārliecību varu apgalvot, ka vēlētāji ir novērtējuši mūsu darbu, jo reti kuram politiskajam spēkam ir izdevies paaugstināt savu reitingu, ilgstoši strādājot opozīcijā. Mums tas ir izdevies, kopā ar Latvijas Zaļo partiju, sadarbības partneriem partiju Latvijai un Ventspilij un Liepājas partiju! Paldies maniem kolēģiem no Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas Saeimā.

Tas liecina, ka sabiedrībā vēl aizvien ir pieprasījums pēc konstruktīvas un prognozējamas politikas, pēc politiķiem uz kuriem var paļauties, kuri neatkāpsies pie pirmajām grūtībām un spītējot apstākļiem, smagi strādās Latvijas izaugsmes vārdā. Zemnieku savienība joprojām ir viena no lielākajām partijām, kura apvieno vairāk nekā 1700 biedrus. Mūsu partijai ir 63 reģionālās nodaļas. Pēdējās divās valdes sēdēs vien partijas rindās uzņemti 42 jauni zemsavieši, kā arī nodibinātas divas jaunas LZS nodaļas – Brocēnu novada nodaļa un Rojas novada nodaļa. Tas ir apliecinājums, ka mēs stāvam pāri dažādām politiskajām vētrām un stabili turamies pie pamatiem, kuri sakņojas pašvaldībās.

Būsim atklāti, tieši pašvaldībām krīzes periodā klājās visgrūtāk. Krīzes smagumu uz saviem pleciem iznesa pašvaldības nevis Dombrovskis. Neskatoties uz valdības vienaldzību, Zemnieku savienības pārstāvētajām pašvaldībām pēdējie četri gadi bijuši gana ražīgi ar ES fondu atbalstu esam realizējuši daudzus vērienīgus projektus un mazinājuši sociālo spriedzi ar dažādiem atbalsta pasākumiem pašvaldībās. Mēs lepojamies ar saviem cilvēkiem Jelgavā, Gulbenē, Valkā, Talsos, Saldū, Krāslavā un ikvienā citā novadā, kurš spējis augt un attīstīties neskatoties uz dižķibeli un citām grūtībām. Par mūsu darbu pašvaldībās liecina kaut vai tādi objekti kā Mītavas tilts un gājēju promenāde Jelgavā, renovētais pils komplekss Krāslavā, sakārtotās ielas Aucē...

Tie ir tikai daži piemēri, kuri uzskatāmi liecina, ka esam bijuši kārtīgi saimnieki savā zemē. Nozīmīgākā atskaite par paveikto gan būs 1. jūnijā gaidāmās pašvaldību vēlēšanas, kurās vēlamies nostiprināt savas pozīcijas reģionos, lai iespējami drīz atgrieztos pie varas arī nacionālajā līmenī. Mūsu partijas biedri pašvaldību vēlēšanās kandidēs 90 no 119 Latvijas pilsētām un novadiem.

Esam pieņēmuši lēmumu startēt arī Rīgā, jo uzskatām, ka tik nozīmīgam politiskajam spēkam kā Latvijas Zemnieku savienība ir pienākums dot savu pienesumu galvaspilsētā. Ar saviem darbiem esam pierādījuši, ka spējam veiksmīgi vadīt reģionālās pašvaldības, tādēļ neredzu iemeslu, kādēļ mums tas varētu neizdoties arī Rīgā. Mūsu saraksta līderis galvaspilsētā būs Armands Krauze, kurš ilgstoši darbojoties dažādās nevalstiskajās organizācijās uzkrājot nozīmīgu starptautisko pieredzi, pārstāvot Latvijas lauksaimniekus Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejā. Arī citās pašvaldībās mūsu sarakstos kandidēs spilgti reģionālie līderi, kuri iznesot krīzes smagumu apēduši ne vienu vien pudu sāls.

Ar nožēlu jāatzīst, ka Saeimā un valdībā šobrīd dominē grāmatveži un avantūristi, kuri slēpjas aiz eiro valūtas banknotēm un tikai sev saprotamu reformu aizsega. Cilvēku reālās vajadzības ir palikušas otrajā plānā. Vara ir pārāk attālinājusies no cilvēkiem. Šai sakarā Kārlis Ulmanis savulaik ir teicis:

«Politika ir tautas un valsts centienu aktīvais izpaudums. Politika nedrīkst tikt taisīta zināma indivīda, grupas, partijas vai šķiras interesēs. Politika jātaisa visas tautas un valsts interesēs.»

Attiecības starp pašvaldībām un valdību nekad nav bijušas tik saspīlētas, kādas tās ir šobrīd. Jāatgādina, ka veids, kā valdība saskaņoja 2013. gada budžetu ar pašvaldībām bija vairāk nekā nekorekts. Atsevišķiem mazajiem novadiem, kuros katrs lats ir zelta vērtībā tika apsolīta papildus nauda caur pašvaldību izlīdzināšanas fondu par atbalstu valsts budžeta projektam. Tas bija mēģinājums sašķelt pašvaldības, kas valdības vīriem daļēji arī izdevās, jo Rīgas pilsēta un Krāslavas novads apturēja savu darbību Latvijas Pašvaldību savienībā. Valdošie ir aizmirsuši, ka šajās pašās pašvaldībās dzīvo arī viņu vēlētāji. Īpaši svarīgi tas ir šobrīd, kad mums priekšā ir pašvaldību vēlēšanas, kurās izšķirsies tas kā valsts tiks pārvaldīta turpmāk. Gan koalīcija, gan atsevišķas tās partijas šobrīd ir uz sabrukšanas robežas, tādēļ mums jādara viss, lai šī agonija pēc iespējas ātrāk beigtos un valdībā atsāktos konstruktīvs darbs. Dombrovska valdības darbu visspilgtāk ilustrē anekdote par to kā premjers atsaucoties uz ekspertiem nemitīgi atgādina, ka krīze ir beigusies un valstī atsākusies ekonomiskā izaugsme, bet uz iedzīvotāju iebildumiem, ka viņi nejūt šo izaugsmi, tiek norādīts, ka viņi nav eksperti…

Par darbu opozīcijā

Šā brīža situācija parlamentā liecina, ka valdībai nostrādāt līdz Saeimas sasaukuma beigām būs grūti, jo Latvijas līdzšinējā politiskās dzīves vēsturē tik lielas pretrunas koalīcijas partneru starpā vēl nav bijušas. Ironiski jāatzīst, ka šobrīd pret pašu gribu, esam kļuvuši par tādu kā Dombrovska valdības garantu, jo vairakkārt esam atbalstījušu valstiski nozīmīgus lēmumus, par kuriem atteicās balsot kāds no koalīcijas partneriem. Kliedzošākais gadījums šai ziņā bija Satiksmes ministra Anrija Matīsa apstiprināšana amatā. Lai gan sabiedrībā bieži tiek tiražēts mīts, ka cita koalīcija šai Saeimas sasaukumā nav iespējama, varu apliecināt, ka tā nav tiesa. Zaļo un zemnieku savienība ir gatava uzņemties atbildību par jaunas valdības veidošanu. Neskatoties uz ierobežotajām iespējām, esam aktīvi strādājuši opozīcijā, panākot vairāku svarīgu lēmumu pieņemšanu. Pēc mūsu frakcijas spiediena valdība pieņēma zemes kreditēšanas programmu, kura tika sagatavota vēl ministra Dūklava laikā un šobrīd visa programmā paredzētā nauda jau ir apgūta. Esam aktualizējuši jautājumu par PVN samazināšanu apkurei, par pensiju indeksāciju, par Iedzīvotāju ienākuma nodokļa pārdali par labu pašvaldībām, kā arī nākuši klajā ar daudzām citām iniciatīvām.

Arī strādājot opozīcijā, mūsu prioritātes nav mainījušās. Tas ir atbalsts zemniekiem, tie ir sociālie jautājumi, ceļi un pašvaldības. Savu iespēju robežās cīnījāmies par to, lai valdība nedalītu uzmanību pievērstu jautājumam par Eiropas platību maksājumiem mūsu lauksaimniekiem, kuri nepelnīti tiek diskriminēti saņemot zemākos platību maksājumus starp visām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Mēs parakstījām vienošanos ar premjeru, kurš apņēmās izcīnīt taisnīgākus nosacījumus mūsu lauksaimniekiem. Diemžēl valdība mūs atkal piekrāpa un savu solījumu nav pildījusi. Jāatgādina, ka februārī notikušajā Eiropadomes sanāksmē, kurā tika panākta vienošanās par ES budžetu turpmākajiem septiņiem gadiem, Latvija atkal ir palikusi pēdējā vietā un mūsu lauksaimnieki arī turpmāk saņems mazākos platību maksājumus. Premjera piekāpības dēļ turpmākajos septiņos gados zaudēsim ievērojamas naudas summas, kuras varētu novirzīt Latvijas lauku attīstībai. Vēl jo vairāk līdz šim neesam saņēmuši atbildi par to kā valdība plāno kompensēt zemniekiem to, ko viņiem nesamaksās Eiropa, lai nodrošinātu mūsu lauksaimnieku konkurētspēju. Esam aprēķinājuši, ka līdz 2019. gadam, kad izlīdzināsies tiešmaksājumu apjoms starp Baltijas valstīm un Rumāniju valdībai būtu jāpiešķir līdzfinansējums Eiropas tiešmaksājumiem un lauku attīstībai 327 miljonu latu apmērā, lai mūsu zemnieki spētu nodrošināt stabilu attīstību un Latvijas laukos atkal sāktu veidotos jaunas darba vietas.

Šobrīd situāciju mēģina glābt mūsu eiroparlamentārieši, kuri iesnieguši priekšlikumu palielināt platību maksājumus Baltijas valstu zemniekiem turpmāko septiņu gadu periodā par 350 miljoniem latu. Politiskā pieredze gan liecina, ka šāda veida priekšlikumi atbalstu gūst tikai tajos gadījumos, ja lēmuma pieņemšanā ir ieinteresēta kāda no savienības ekonomiskajām lielvarām. Diemžēl cerības, ka izdosies panākt kādus uzlabojumus, ir gaužām niecīgas, kaut gan valdībai bija iespējas izmantot veto tiesības un nodemonstrē politisko gribu risināt šo jautājumu jau iepriekšminētajā februāra Eiropadomes sanāksmē, kurā tika pieņemti izšķirošie lēmumi. Šobrīd tā vairāk izskatās pēc darbības imitācijas, lai neveiksmes gadījumā atkal varētu plātīt rokas un atrunāties, ka mūs jau lielajā Eiropā neviens neuzklausa.

Apzināmies, ka viena no lielākajās Latvijas problēmām ir iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzība. Gandrīz 40 procenti iedzīvotāju ir pakļauti nabadzības riskam. Tās ir sekas valdības īstenotajai bezatbildīgajai sociālajai politikai. Kaut gan šāda attieksme nepārsteidz, jo šīs valdības Labklājības ministre uzskata, ka pensionāri savas pensijas nav pelnījuši, kur vēl tālāk… Daudzviet Latvijā šobrīd valda nabadzība, pazemojums un bezcerība, jo valdības piedāvātie atbalsta risinājumi par procentu samazinot iedzīvotāju ienākuma nodokli vai PVN vairāk atgādina laboratorijas eksperimentus makroekonomikā, nekā būtisku atbalstu, tai iedzīvotāju daļai, kurai klājas visgrūtāk. Šai ziņā lielāku ieguldījumu nodrošina pašvaldības, kuras ar atvieglojumiem sabiedriskajam transportam, apmaksātu ēdināšanu izglītības iestādēs un citiem sociālā rakstura pasākumiem sniedz daudz lielāku atbalstu ģimenēm ar bērniem, trūcīgajām personām un pensionāriem.

Mums ir virkne priekšlikumu kā būtiski uzlabot situāciju un risināt šos jautājumus arī valsts mērogā. Jau ar 1. jūliju rosināsim paaugstināt minimālo algu līdz vismaz 250 latiem kā tas ir Lietuvā un Igaunijā. Esmu pārliecināts, ka nodokļu ieņēmumu pieaugums kompensēs tos papildus izdevumus, kuri būs saistīti ar minimālās algas pieaugumu. Minimālās algas paaugstināšana ir instruments kā samazināt ēnu ekonomikas īpatsvaru, kurš Latvijā pēdējos gados nav samazinājies. Lai sniegtu reālu atbalstu iedzīvotājiem ar zemākiem ienākumiem būtu nepieciešams dubultot ar nodokļiem neapliekamo minimumu un atvieglojumus par apgādībā esošajām personām. Tie ir soļi, kuri būtu jāveic nekavējoties, lai kārtējo reizi mums nenāktos secināt, ka godīgi strādājot un saņemot algu šajā valstī nav iespējams izdzīvot.

Īpaši sarežģītā situācijā ir ģimenes ar bērniem un pensionāri, tādēļ atbildīgai valsts politikai būtu jābūt vērstai uz palīdzības sniegšanu šīm sabiedrības grupām.

Mēs nevaram risināt demogrāfijas jautājumu atrauti no kopējām sabiedrības vajadzībām. Pārtikuši vecvecāki bieži vien būs daudz lielāks atbalsts jaunajām ģimenēm, nekā kāds papildus lats pabalstos. Demogrāfijas problēma ir jāskata visplašākajā aspektā, izrādot pienācīgu cieņu mūsu senioru paaudzei.

Jau trīs reizes esam rosinājuši atgriezties pie pensiju indeksācijas, kura tika pārtraukta līdz ar ekonomisko krīzi. Diemžēl valdībai šim mērķim nauda nav atradusies. Lai atsāktu pensiju indeksāciju šī gada oktobrī bija nepieciešami trīs miljoni latu jeb seši Zatlera dzīvokļi kopā ar remontu, bet valdība skaidri demonstrēja savas prioritātes, balsojot pret mūsu sagatavoto priekšlikumu. Tas gan nekādā veidā nav mainījis mūsu apņemšanos turpināt aizstāvēt iedzīvotāju intereses. Esam sagatavojuši jaunus priekšlikumus kā mainīt pensiju indeksācijas kārtību, nosakot piemaksas pie pensijas atbilstoši nostrādātajam darba stāžam, jo šobrīd lielākas piemaksas saņem jau tā lielo pensiju saņēmēji, kas nav sociāli taisnīgi. Sarunās ar premjeru izteicām arī citus priekšlikumus kā uzlabot to pensionāru stāvokli, kuru ienākumi ir vismazākie, sākot ar PVN samazināšanu pārtikai, medikamentiem un apkurei un beidzot ar valsts apmaksātu veselības apdrošināšanu mazo pensiju saņēmējiem. Diemžēl visi mūsu priekšlikumi tika noraidīti, kaut gan katrs no tiem bija pietiekami izsvērts, lai tos vismaz nodotu izskatīšanai Saeimas komisijās. Esam vērsušies pie premjera arī ar priekšlikumiem par to kā veidot saprotamu un solidāru pensiju sistēmu, vienkāršojot tās aprēķināšanas kārtību un nosakot griestus pensiju lielumam. Socioloģiskās aptaujas liecina, ka cilvēki neuzticas valsts pensiju sistēmai un vairums nodokļu maksātāju domā, ka tāpat nekad nesaņems cilvēka cienīgu pensiju. Tas neapšaubāmi vairo ēnu ekonomiku, jo strādājošie izvairās no nodokļu nomaksas un labprāt saņem algas aploksnēs. Viens no soļiem kā atjaunot uzticību pensiju sistēmai ir valdības pienākums atgriezt sociālajā budžetā aptuveni miljardu latu, kuri krīzes gados iztērēti citām vajadzībām. Tas ļautu uzlabot materiālo stāvokli tūkstošiem pensionāru un vienlaikus mazinātu sociālo spriedzi, kura valda sabiedrībā ņemot vērā pieaugošo dzīves dārdzību.  

Apkure
 
Viens no jautājumiem, kas satrauc lielāko daļu mājsaimniecību ir arvien pieaugošā apkures dārdzība. Kopējais mājsaimniecību parāds siltumenerģijas ražotājiem ir pārsniedzis 25 miljonus latu. Tā ir summa, kura pielīdzināma vidēja lieluma Latvijas pilsētas budžetam. Katram desmitajam Latvijas iedzīvotājam ir parāds par apkuri. Visvairāk no tā cieš mazturīgie iedzīvotāji un ģimenes ar bērniem, kurām objektīvi nepieciešama lielāka dzīvojamā platība. Piedāvājām valdībai daļēju risinājumu šai problēmai, samazinot PVN likmi siltumenerģijai no 12 līdz 5 procentiem. Šādu iespēju izmanto tādas ES dalībvalstis kā Beļģija, Francija, Lielbritānija, Somija, Zviedrija un citas. Jāatgādina, ka PVN likme apkurei pieauga tieši ekonomiskās krīzes laikā, kad tika veikta budžeta konsolidācija, samazinot izdevumus un paaugstinot nodokļu likmes. Diemžēl mūsu priekšlikums par PVN likmes samazināšanu tika noraidīts. Varam tikai minēt, cik daudz ģimeņu šoziem tiks izliktas no mājokļiem, tādēļ, ka nevarēs norēķināties par apkuri. Cerams, ka valdība apkopos statistiku un ziņos par kārtējo progresu, kuru es drīzāk sauktu par genocīdu pret iedzīvotājiem.

Pašvaldības

Kā jau minēju viena no mūsu prioritātēm ir pašvaldības. Reģionālā attīstība vienmēr ir bijis jautājums, par kuru iestājusies Zemnieku savienība, kā partija, kurai Latvija ir daudz kas vairāk nekā tikai Rīga. Brūkošās Reformu partijas ministrs Sprūdžs ir aizmirsis, ka arī politikā pastāv savi satiksmes noteikumi. Pašvaldības nav lego klucīši ar kurām var spēlēties kā ienāk prātā. Tā vietā, lai izvērtētu kā šobrīd strādā pašvaldības pēc reģionālās reformas, tiek piedāvāts kārtējais haotiskais plāns, kura galvenais motīvs ir turpināt pašvaldību apvienošanu. Cilvēkiem, kuri ciešāk saistīti ar pašvaldību darbu un kuriem vēl saglabājusies atbildības sajūta pret iedzīvotājiem šādus plānus nevar novērtēt savādāk kā diletantisku izlēcienu. Esam gatavi nākošajā valdībā uzņemties atbildību par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, lai apturētu šo ālēšanos un atsāktu konstruktīvu dialogu ar pašvaldībām. Savstarpējas neuzticības apstākļos nav iespējams virzīties uz priekšu, tādēļ šī konfrontācija starp pašvaldībām un valdību jāpārtrauc iespējami drīz. Tomēr šaubos, ka tas varētu notikt vēl šīs valdības laikā, jo Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas sagatavotais ziņojums par «Administratīvi teritoriālās reformas izvērtēšanu» skaidri atklāj, ka ministram nav izpratnes par pašvaldību lomu un nozīmi demokrātiski pārvaldītā valstī. Liela daļa ziņojumā iekļautās informācija ir nepamatota un balstās uz subjektīvu informāciju. Pieņēmums, ka lielāka pašvaldība noteikti nodrošinās labākās attīstības iespējas ir nepamatots pēc būtības, tāpat, kā pieņēmums par to, ka vairāk iedzīvotāju teritorijai nodrošinās lielākas izaugsmes iespējas. Līdzšinējā pašvaldību pieredze apliecina, ka arī nelieli novadi spēj būt veiksmīgi un ierindoties to pašvaldību skaitā, kuras veic iemaksas pašvaldību izlīdzināšanas fondā, nevis saņem papildus dotācijas.

Mēs neesam pret brīvprātīgu pašvaldību apvienošanos, bet tam jānotiek pārdomāti, izvērtējot līdzšinējo administratīvi teritoriālās reformas pieredzi. Diemžēl ministrija objektīvu izvērtējumu vēl nav sniegusi. Jāpiekrīt Latvijas Pašvaldību savienības vadītājam Andrim Jaunsleinim tajā, ka šobrīd vēl neviens nav izpētījis, cik no 200 tūkstošiem aizbraucēju valsti pameta ekonomiskās krīzes dēļ un cik no viņiem pameta vals
i tieši teritoriālās reformas dēļ, kad daudzas Latvijas teritorijas no vietējās nozīmes centriem kļuva par attālu novada perifēriju.

Izglītība

Atrodoties šeit Latvijas Lauksaimniecības universitātē mēs nevaram apiet izglītības tēmu. Vēl jo vairāk tādēļ, ka Izglītības un zinātnes ministrija ilgāku laiku bija ZZS atbildības sfērā. Kaut gan valdības darba kontekstā nekā daudz ko teikt nav, jo šajā jomā reāli izdarīts nav nekas. Mēs esam atsviesti atpakaļ par vairākiem gadiem gan arodizglītības jomā, gan augstākās izglītības un zinātnes jomā. Profesionālās izglītības kompetenču centru projektiem šogad būtu jānoslēdzas, bet pēc ministra iejaukšanās, tie labākajā gadījumā tikai šogad tiks uzsākti. Savukārt studentiem ir reālas iespējas palikt bez valsts atzītiem diplomiem, jo augstskolu akreditācijas process ir pamatīgi aizkavējies. Ja sākotnēji vēl varētu teikt, ka ministrs Ķīlis mācās un apgūst lauciņu, tad šobrīd jau ar pārliecību varam apgalvot, ka piedāvātie risinājumi ir destruktīvi un nākošajam ministram nāksies ieguldīt daudz pūļu un enerģijas, lai atjaunotu uzticību nozares pārvaldībai. Mēs esam sagrāvuši uzticību valsts finansētajām augstākās izglītības iestādēm, kas vēl vairāk topošo studentu liks pārdomāt, vai Latvijā vispār ir vērts studēt. Atsevišķās aptaujās līdz pat 60 procentiem vidusskolēnu norāda, ka domā par studijām ārzemēs. Kontekstā ar demogrāfisko situāciju mūsu augstskolas ir nostādītas ļoti nepateicīgā stāvoklī. Tai pat laikā papildus līdzekļi augstskolu konkurētspējas paaugstināšanai netiek piešķirti.    

Eiro ieviešana

Kolēģi!

Mums šodien jārunā arī par to kā, ignorējot sabiedrības viedokli, bez referenduma un izsvērtas argumentācijas valdība vēlas ieviest eiro jau ar 2014. gada 1. janvāri. Pēdējo 23 gadu laikā naudu esam mijuši jau vairakkārt. Krievu rubli aizstāja «repšiki», kurus nomainījām pret latiem. Visiem labā atmiņā palicis tas, ka vienmēr inflācijas dēļ palikām zaudētājos. Negatīvā pieredze ir pietiekami spilgtā atmiņā, tādēļ sabiedrības vairākums objektīvi ir noskaņota pret eiro ieviešanu. Valdība aizbildinoties, ka par eiro esam lēmuši jau 2003. gadā aizmirst piebilst, ka šajā balsojumā nebija noteikts datums, kad mums jāpievienojas eiro, tādēļ arī arguments par to, ka rīkojot referendumu mēs neiekļausimies iepriekš plānotajos termiņos nav korekts.

Cita starpā, es vēlētos, citēt Satversmes tiesas priekšsēdētāju Gunāru Kūtri, kurš uzskata, ka demokrātiskā valstī, kur suverēnā vara pieder tautai, tai ir arī tiesības izlemt nozīmīgus savas nākotnes jautājumus, vai vismaz stingri paust savu nostāju. Nav pārsteigums, ka tādas valstis kā Polija, Čehija, Bulgārija, Ungārija un Lietuva ieņem nogaidošu pozīciju un nesteidzas pievienoties eirozonai, apzinoties, ka daudzu valstu ekonomika nav stabilizējusies un krīzes sekas joprojām atstāj savu iespaidu. Šobrīd problēmas ir Grieķijai un Kiprai, bet rīt tādas var atkal uzbangot Spānijā un Itālijā. Esot eirozonā mums būs solidāri jāpiedalās šo valstu tēriņu finansēšanā. Būs grūti paskaidrot mūsu pensionāriem un cilvēkiem, kuri iztiek no minimālās algas, kādēļ mums jāfinansē grieķu pārmērības, kur joprojām minimālā alga ir 877 eiro apmērā. Tā ir septītā augstākā starp ES valstīm. Turklāt atšķirībā no Latvijas, Grieķijai, Vācijas investoru interešu aizstāvības vārdā, liela daļa parāda tiek vienkārši norakstīta. Krīzes atstātās rētas sabiedrībā ir pārāk dziļas, lai mēs tik vienkārši mestos jaunā avantūrā tikai tāpēc, ka tā ierakstīts Dombrovska veiksmes stāsta scenārijā.

Ārpolitikas kontekstā esam pārlieku koncentrējušies uz eiro ieviešanu par katru cenu, lai gan aktuāli ir arī jautājumi par kopējo ES fiskālo politiku, proti, to, cik ilgi spēsim izturēt Eiropas uzlikto žņaugu. Arvien vairāk valstis uzstāj, ka būtu nepieciešams pārskatīt šos jautājumus par labu attīstībai un ekonomikas stimulēšanai. Pārspīlēta taupība, īpaši gadījumā, ja runa ir par uzņēmējdarbības atbalstu, mums nenodrošinās nedz izaugsmi ilgtermiņā, nedz jaunas labi apmaksātas darba vietas, kuras valdība savā reemigrācijas atbalsta pasākumu plānā piedāvā tiem, kuri šobrīd strādā ārvalstīs. Tuvojas arī 2015. gads, kad mums būs jāpārņem ES prezidentūra un jāpiedāvā sava dienaskārtība un redzējums par to ko vēlamies mainīt līdzšinējā ES politikā. Arī šie jautājumi palikuši fonā, dzenoties pēc eiro rīt uz brokastu laiku.

Noslēgums

Paldies partijas biedriem un atbalstītājiem, kuri nav novērsušies no mums un arvien ir ierindā.  Paldies valdei par ieguldīto darbu!

Bez jūsu atbalsta mums būtu daudz grūtāk iestāties pret valdības patvaļu un nepārdomātajām iniciatīvām.

Viens no mūsu šodienas uzdevumiem ir pārvēlēt partijas vadību. Jau iepriekš vēlos pateikties par uzticību, kuru esmu saņēmis no reģionālajām nodaļām. Arī tas liecina, ka esam vienoti savā pārliecībā un gatavi jaunām uzvarām, lai Latvijā sāktos patiesa izaugsme, par kuru runātu ne tikai eksperti, bet arī pensionāri un vienkāršā darba veicēji arī no centra attālākajos Latvijas novados.

Mūsu pienākums ir likt lietā savu pieredzi, lai audzinātu jaunus politiskos līderus, kuri varētu uzņemties atbildību un ieņemt vadošus amatus, sākot no partijas vadības un beidzot ar premjeru, jo esmu pārliecināts, ka pavisam drīz atgriezīsimies valdībā, lai dotu savu ieguldījumu valsts attīstībā.