Aivars Berķis - Mans veiksmes vēlējums! Manas pārdomas par to, kas ir laime.

2015.gada decembra naktī Rīgā

Draugi, tuvie un tālie!

Gads atkal aizlidojis kā vēja spārniem, reizēm šķiet, ka tā vispār nav bijis.

Pagājušajā decembrī atsūtījāt vēlējumu: “Laimīgu Jauno gadu!” Arī es sūtīju tādu vēlējumu, kaut gan tā arī neesmu ticis skaidrībā, vai tas attiecas uz visu gadu – uz visām 365 dienām, vai tikai uz pašu sākumu, ko ievada Prezidenta runa, himna, šampanietis un pret debesīm skrejošas raķetes?  Tas ar šampanieša glāzēm iezvanītais sākums jau vienmēr ir laimīgs, bet janvāra pirmā diena nāk ar neizgulētu miegu, ar paģirām, ar mājas piekopšanu, trauku mazgāšanu  un likšanu plauktos. Varbūt tas laimīgais Jaunais gads ir tas brīdis, kad viss ir atkal salikts pa plauktiem? Kad beidzot esam divatā ar mīļu cilvēku, un rīt uz darbu nav jāiet, un diviem vien pieder viss vakars un nākamā nakts?

Etiķetes pārzinātāji skaidro: ja jaunais gads rakstīts ar mazo burtu, tad vēlējums attiecināms uz  visu gadu, un tad ir maz ticams, ka tas varētu piepildīties. Pat, ja piepildītos – kurš spētu izturēt 365 vai pat 366 laimīgas dienas?  Un kurš spētu tās novērtēt? Laimi vai nelaimi varam novērtēt tikai tad, ja ir ar ko salīdzināt. Paēdušai pelei milti rūgti, - teikts latviešu tautas parunā. Kāds ASV dzīvojošs krievu vēsturnieks savukārt rakstījis, ka revolūcijas  nekad nenotiekot grūtos laikos. Revolūcijas notiekot valsts ekonomikas visstraujākās augšupejas laikā,  kad  daļa iedzīvotāju pēkšņi kļūst turīgāki, bet citi atpaliek.  Revolūcijas māte esot nenovīdība, nevis nabadzība. (Mūsu “lietussargu revolūcija” jau arī notika vēl Kalvīša solītajos “treknajos gados”).

Es pats laikam esmu aizdzīvojies līdz vecumam, kad cilvēks vairs nespēj justies ne īsti nelaimīgs, ne īsti laimīgs.

Esmu diezgan nelaimīgs, kad jūtos bezpalīdzīgs, kad nekas no manis nav atkarīgs. Piemēram, tuvam cilvēkiem saslimstot. Bet arī tīro sīkumu dēļ.  Tā  pavasarī  manu datoru bija apsēduši vīrusi. Tiklīdz ieslēdzu internetu, ekrānu noklāja  reklāmas bildes un klipi.  Pats nepratu atrast vainu, un gudra glābēja tuvumā nebija! Un strādāt nebija iespējams!

Jau 2014. gadā sākās likstas ar auto. Ar veco netiku galā, nopirku jaunāku - tikai nepilnus 100 tūkstoš kilometrus noripojušu. Nu tikai braukšu!  Nosaucu par Justīni – pēc  burtiem uz numura zīmes. Draugiem stāstīju, ka esmu apprecējis 10. klases ģimnāzisti.  Tāda tā arī bija - niķu pilna un neizdibināma! Vecajai, kad pacēlu motora vāku, vēl šo to mācēju salabot.  Jaunajai  parādās uz paneļa ikona – saprotu tikai tik daudz, ka kaut kas drīz nebūs labi. Kā tad: viens cilindrs vairs nestrādā. Bet, paldies Dievam, vismaz līdz meistaram tiku.  Tas konstatēja: esot “sapuvusi” indukcijas spole.  Nomainīja. Aizbraucu  uz medību objektu. Braucu atpakaļ – atkal bilde uz paneļa! Pēc maza brītiņa vēl viena bilde! Un tad – čušs!  Vairs ne mazākās dzīvības  pazīmes!  Un nakts tumsa nāk virsū! Nācās izsaukt evakuatoru, nācās  atkal meklēt meistaru. Nodegusi vēl viena indukcijas spole!  Cerēju – beidzot būs labi. Bet nupat pirms dažām dienām   brīdinošā ikona atkal uzlīda uz paneļa, un atkal tādā laikā, kad tumsa nāk virsū. Cik es biju laimīgs, kad tomēr izdevās atripināt līdz garāžai!   

Nu re – šī ir viena no reizēm, kad jutos laimīgs!

Un klāt arī vērtīga atziņa:  drošāk pirkt tādu lietotu mašīnu, kurai daudz nobrauktu kilometru. Jo kāpēc gan vācietis pārdeva maz brauktu mašīnu? Gan jau tāpēc, ka ar tās vainām pats netika galā!

Bet bija arī pretējs gadījums – kad laimes sajūta dzemdēja nelaimi.  Vasarā bija jauki aizvadīts kursa salidojums un  izdevies  Fraternitas Rusticana komeršs. Biju laimīgi nosvinējis 79.dzimšanas dienu.  Meita visus dārza darbus bija apdarījusi.   Tajā liktenīgajā reizē, līdz vēlai nakts stundai strādājot, biju pabeidzis  problemātisku nodaļu Zemnieku savienības vēstures grāmatai. No rīta pamodos gandarīts un ar sevi apmierināts.  Bet  tas  9. oktobra  rīts bija ar salnu,  un  istabas vēsas. Meita, mazliet apslimusi, vēl gulēja blakus istabā. Iedomājos: iekurināšu krāsnis. Vispirms taupības krāsniņu mansarda stāvā – jo tā ātri piesilda telpu. Pēc tam lejā īsto podiņu krāsni -  tā iesilst gausāk, bet ilgāk turas silta.  Iekurināju, uzvārīju kafiju… Bet augšā, mansarda stāvā tāds dīvains troksnis. Kāpju lūkot: siena un grīda ap krāsni jau liesmās!  Vēl  šķita, ka spēšu tikt galā. Uzšļācu pus spaini ūdens. Bet  tā izrādījās totāla kļūda. Ūdens momentā pārvērtās tvaikā,  liesma, tvaika mutuļa mesta, kā sarkana lauva triecās man pretī. Nosvilināja matus, applaucēja seju un rokas. Sapratu, ka tai nekā nespēšu izdarīt. Ieskrēju blakus istabā, izrāvu no gultas vēl nepamodušos meitu. Viņa vēlāk  draugiem stāstīja: “Mēs ar tēti kā divi cirkus tīģeri lēcām caur degošu stīpu!”  

Tālāk viss  gāja pēc Mērfija likuma: izsauktie ugunsdzēsēji  vispirms iebrauca nepareizā ceļā. Kad beidzot ieradās, iemeta savas šļūtenes  mūsu pus – izžuvušajā dīķī, pierāva tās ar dubļiem, pēc tam tīrīja… Pēc tam izsauca citu mašīnu – jau ar ūdeni  cisternā. Bet mana būdiņa tikmēr sparīgi dega. Palika nojume, pirmā stāva mūra sienas, palika pagrabs. Pats galvenais -  palika neskartas visas ievārījuma burkas, ko mēs ar meitu vasaras garumā bijām saražojuši!

Ugunsgrēkā sadega ~ 3000 grāmatas, ko biju no Rīgas uz dārza māju pārvedis. Bet vai tas ir zaudējums? Otrreiz  es tāpat tās nebūtu lasījis. Sadega visas vēstules, ko savā mūžā biju saņēmis un  saglabājis, naivi cerēdams, ka vecumā būs daudz brīva laika to šķirošanai, izvērtēšanai  un varbūt izmantošanai. Bet tāda vecuma stadija man vēl joprojām nav pienākusi. Protams, sadega mēbeles, gan vecas, gan nesen pirktas, sadega segas, spilveni, palagi – savesti tām retajām reizēm, kad visa radu saime jāizguldina.

Lielākais zaudējums  tomēr – ka sadega viss LZS vēstures rakstīšanai savāktais arhīvs – kādas sešas kastes  ar avīžu izgriezumiem un arī ar oriģināliem dokumentiem.  Sadega arī dators ar visu, ko biju paspējis uzrakstīt. Bet šo zaudējumu aizritējušajos divos mēnešos jau esmu aizpildījis, jo mana galva jau nenodega; apsvila tikai mati.

Māja?  Mājas celšana bija mans sports un mans vaļasprieks. Tāds pats, kāds manam dēlam un mazdēliem ir riteņbraukšanas sports. Viss viņu brīvais laiks paiet sacensībās un nauda – riteņu lāpīšanā un labāku riteņu gādāšanā.   Gala rezultāts – plauktos saliktas balvas. Mans brīvais laiks  pagāja, zāģējot mežā baļķus,  vedot uz gateri, apzāģējot, ēvelējot, naglojot, jaucot betonu, mūrējot.  Tas bija mans sports, mana pašapliecināšanās, ka neesmu tikai  “spalvaskāta jājējs” un “plāno galdiņu urbējs”, bet varu paveikt to pašu, ko katrs kārtīgs lauku vecis. Man pat negribējās nevienu citu pieaicināt, lai nebūtu jādalās nopelnos.     Un vasarās es tur tiešām jutos kā paradīzē!   Taču, objektīvi skatoties, jāatzīst, ka  mūsu paradīzē manu kaimiņu – tādu pašu māju cēlāju – kļūst arvien mazāk, jo  gurķus, tomātus un kartupeļus var nopirkt veikalā, un atvaļinājumu daudz interesantāk pavadīt ārzemju ceļojumā.   Pēc manis mana būda tāpat nevienam nebūtu vajadzīga. No tāda viedokļa raugoties, zaudēts nav gandrīz nekas;  ir nodedzis tikai viens godalgu plauktiņš ar tajā ielikto vienīgo balvu – trīsdesmit gadu ilgumā būvētu māju. Kuras reiz nebija un kuras nav atkal.

Ugunsgrēks apliecināja arī, ka pasaulē  ir daudz labu cilvēku un ka man ir daudz draugu. Ja dažus nosauktu, citiem būtu nodarīts pāri. Ja gribētu pieminēt visus, tad būtu jāveido speciāls pielikums.  Arī katra ieguldījums ir grūti salīdzināms.  Jaunie  sabrauca palīgā novākt gruvešus: meitas  spodrināja apkvēpušās glāzes, puiši pacēla uz rokām gruvešiem piepildītās ķerras un izbēra tās tieši kravas mašīnā – tik stipri viņi bija.  Savukārt bijušie kolēģi, kam ķerru cilāšana būtu par smagu, saziedoja naudu “jauna datora pirkšanai”  un gala iznākumā ir  mani iedzinuši stūrī, jo tās naudiņas pilnībā pietiek, lai  nopirktu ne tikai datoru, bet arī sijas un spāres. Tad nu redzēsim, vai vēlreiz spēšu tās sasliet.

Faktiski tajā dienā man ļoti laimējās: paspēju laikā pamanīt  notiekošo. Ja būtu izgājis dārzā, mana Ieviņa būtu tur sadegusi!!!   Esam dzīvi, paēduši, un neesam arī bezpajumtnieki, jo Rīgas dzīvoklis jau mums palika. Un grāmatu plaukti arī te pilni ar sējumiem.

14. decembrī biju Imanta Ziedoņa fonda “Viegli”  Ziemassvētku koncertā Dzelzceļa  muzejā.  Uzstājās Renārs Kaupers, Jānis Holšteins-Upmanis (Goran Gora), Māra Upmane-Holšteine, Raimonds Gusarevs, Jānis Strapcāns, Kārlis Kazāks, viesmākslinieki un visi fonda "Viegli" veidotāji.  Telpā nebija sēdvietu, stāvējām; man bija laimējies nostāties pavisam tuvu muzicētājiem. Viņi to darīja tik azartiski, ka neviens zālē nevarēja palikt vienaldzīgs.  Viņi dejoja uz paaugstinājuma, un mēs zālē dejojām (dīdījāmies, mīdījāmies, šūpojāmies) līdzi viņu mūzikas ritmā. Vēroju kādu jaunu sievieti, kas  bija netālu no manis. Viņa bija viena, izskatījās nelaimīga, kā divas dienas vāzē bez ūdens noturēts  zieds.  Bet sākās koncerts, viņa sadūšojās, sāka kautrīgi dungot līdzi, un, tāpat, ka visi pārējie, šūpojās mūzikas ritmā. Un iedegās arvien vairāk!  Un manu acu priekšā kļuva par desmit gadiem jaunāka! Daiļa, gracioza, laimīga, iekārojama!  Koncerta izskaņā visa milzīgā telpa bija pilna ar laimīgiem cilvēkiem, kuriem vairs neeksistēja viņu ikdienas rūpes.  

Tā visa nebūtu bijis, ja mēs būtu sēdējuši kaut kur zālē ērtos krēslos. Tur mēs būtu tikai vērotāji. Tur mūzikas pazinēji  saklausītu katru nepareizi izdziedātu frāzi un smalkā toņa zinātāji spriedelētu par solistes zābaku (ne)-atbilstību uzvilktajai kleitai. No malas vērojot, daudzas lietas šķiet greizas, nepareizas un noniecināmas.

Es biju laimīgs tāpēc, ka stāvēju tik tuvu mūziķiem, dungoju un dīdījos līdzi. Es biju laimīgs, jo jutos līdzdalīgs.

Ir grūti objektīvi izvērtēt laiku, kurā mēs dzīvojam.  Bet mūsu maz- mazbērni varbūt par mums  sacīs: kā gan viņiem ir laimējies! Viņi bija piedzimuši īstajā laikā, un vissvarīgākajā brīdī atradās īstajā vietā!

Lai ļaunas domas neaptumšo Ziemassvētkus!

Lai nepietrūkst laimīgu brīžu 2016. gadā!

Un lai Liktenis ir saudzīgs pret tiem, kuriem mēs nespējam palīdzēt!
                                                         
                                                                                                                  Aivars Berķis.