Vai ir jāiestājas par tautas vēlētu prezidentu?

Jā, aptaujas joprojām rāda, ka tauta tā vēlas. Bet, kad 1993. gadā Zemnieku savienība vāca parakstus tautas vēlētam prezidentam, tad  neizdevās savākt pat  pirmajam solim nepieciešamos desmit tūkstošus. Tas liek vaicāt, cik tā vēlme ir nopietna?  Vai tā nav tikai  protesta forma pret nīstajiem politiķiem, kuri to it kā nevēlas atļaut? Tiklīdz viņi to vēlas, tas vairs tautai nav vajadzīgs?    

Eiropa ir izmēģināti visi iespējamie valsts pārvaldes varianti.    

Ir bijušas absolūtās monarhijas un ir bijušas diktatūras. Vai gandrīz - diktatūras, kā pašreiz Krievijā un Baltkrievijā, un Azerbaidžanā.

Ir Lielbritānijas karaliste, kur visa reālā vara pieder premjerministram, bet karaliene tik vien kā reizi gadā nolasa parlamentā premjerministra akceptētu runu. Ir Vācija; tur Valsts  prezidentu ļoti pārdomātā kārtībā ievēl federālā parlamenta un federālo zemju parlamentu deputātu sapulce. Bet ko gan mēs daudz zinām par tās ievēlēto prezidentu Joahimu Gauku, ja visās nopietnās sarunās Vāciju tomēr pārstāv valsts kanclere Angela Merkele?

Savukārt runājot par  Igauniju, kur ir nedaudz  līdzīga prezidenta ievēlēšanas kārtība, - visi pazīstam prezidentu Hendriku Ilvesu,  bet par pašreizējo Igaunijas valdības vadītāju Tāvi Reivasu  ārpasaule nezina gandrīz neko.

Līdzīgi, gan Eiropas, gan ASV valstsvīri pazina un respektēja mūsu  prezidenti  Vairu Vīķi Freibergu, kaut gan viņa bija  ne tautas, bet Saeimas vēlēta, un pirmajā reizē tika ievēlēta  ar tikai 53  parlamentāriešu balsīm.

Teiktais  liek secināt, ka nav absolūtu patiesību: daudz ko nosaka gan paša prezidenta personība, gan katras tautas  nacionālās īpatnības, gan konkrētā situācija valstī, gan vēl citi faktori.

Tauta būtu ievēlējusi Raini vai Ulmani

Ja Latvijas Satversmē būtu  tautas vēlēts Valsts prezidents, tad 1922.gadā par tādu būtu kļuvis vai nu Ulmanis, vai Rainis. Ulmanis tādēļ, ka bija pierādījis ārkārtējas valstsvīra spējas Latvijai visgrūtākajā laikā - no neatkarības pasludināšanas līdz patiesai neatkarībai. Rainis tādēļ, ka ilgajos prombūtnes gados viņš un Aspazija tautas acīs bija kļuvuši leģendāri. Kā rakstījis Roalds Dobrovenskis,  tautai  „… par spīti  jebkurai loģikai šķita, ka ar viņu atbraukšanu  beigsies visu naids pret visiem, beigsies juku laiki un bezcerība, beigsies briesmīgais asiņainais laiks un visiem sāksies  jauna, cita dzīve: kā pirms kara, tikai labāka”.

Savukārt viens no sociāldemokrātu līderiem Felikss Cielēns liecina, ka „Vispārējie jūsmīgie apsveikumi, kādus viņš saņēma, pārbraucot 1920. gada aprīlī  viņā (Rainī) radīja ilūziju, ka visa tauta, visas partijas  grib, lai viņš arī politikā kļūtu par tautas un valsts vadoni.”  Taču  politikai Rainis nebija piemērots. „Daudzi gaidīja, ka viņa runātais būs tikpat varens kā viņa dzeja. Bet drīzi jau ziņkārība atplaka, klausītāju sejās bija vērojama vilšanās. Rainis runāja paklusi, nedroši, it kā vārdus meklēdams, sevi uz priekšu dzīdams, no zāles atskanēja replikas. Mūsu parlamentā patentētie politiķi pārākuma izjūtā noraudzījās uz Raini un Skalbi, kas bija deputāti, saukājot viņus pat par mākoņu stūmējiem,” atklāj Cielēns.

Saeimas vēlēts prezidents – Cielēna intrigu rezultāts 

Kad 1920. gadā jaunās  Satversmes sapulce sāka  spriest par Valsts prezidenta institūciju,  Latvijā vēl nebija nekādas parlamentāra darba pieredzes. Bija tika vēlme pēc maksimāli lielas demokrātijas. Par  paraugu un pamatu Satversmei ņēma Francijas, Lielbritānijas, Šveices, bet it īpaši Veimāras konstitūciju, kas tolaik tika uzskatīta par vienu no demokrātiskajām pasaulē. Tajā bija paredzēts gan tautas vēlēts parlaments, gan arī tautas vēlēts valsts prezidents, un viss rūpīgi izdomāts, lai abas varas būtu līdzsvarā.

Latvijas  sociāldemokrāti, kas Satversmes sapulcē  bija viskuplāk pārstāvēti, sākotnēji uzskatīja, ka  prezidents mūsu valstiņai nemaz nebūtu vajadzīgs, ka reprezentēt valsti arī turpmāk varētu parlamenta priekšsēdis, kā tas īstās Satversmes  veidošanas laikā jau notika.  Kad deputātu vairākums tomēr uzskatīja, ka bez prezidenta nevaram iztikt, tad  pēc sociāldemokrātu domām  šī amatpersona  bija  jāievēl  pašai Saeimai, jo,  tautas vēlēta,  tā  varētu  nonākt konfliktā ar tautas vēlētu parlamentu.

Tā kā Veimāras konstitūcijā  bija paredzēts tautas vēlēts prezidents, arī Satversmes komisijas vairākums tomēr izšķīrās  par  tādu, un visi bija pārliecināti, ka par to nobalsos arī Satversmes sapulces plēnums. Taču sociāldemokrātu galvenais runasvīrs Fēlikss Cielēns  nepadevās  un  šo nodomu izjauca, un viņa rīcību noteica nevis kādi dziļi teorētiski apsvērumu, bet gan  šauri politiska interese - neļaut prezidenta krēslā nokļūt tiem, kas sociāldemokrātiem un it īpaši pašam Cielēnam nepatika. To viņš pavisam atklāti atzīst atmiņu grāmatā „Laikmetu maiņā” (145.-146.lpp.)

„No Tautas padomes un Satversmes sapulces likumdošanas prakses zināju, ka ar runām vien plenārajā sēdē, cik labas tās arī būtu kā saturā, tā formā, var panākt mazāk, nekā ar pārliecināšanu, runājot ar katru deputātu atsevišķi. Uzmetu sarakstā tos deputātus, kas eventuāli varētu  pilnsapulcē balsot pret komisijas formulētiem pantiem valsts prezidenta jautājumā…. Sarunās lietoju arī citādus argumentus, nekā komisijā un vēlāk arī plenārajā sapulcē. Visus brīdināju, ka prezidents ar plašām pilnvarām var apdraudēt demokrātiju. Ir diezgan liela iespēja, ka tauta par valsts prezidentu ievēl Kārli Ulmani, jo par viņu balsotu zemnieki, labā spārna pilsoņi, latgalieši, minoritātes, daļa demokrātisko pilsoņu, kas baidītos, ka tautas vēlēšanās tiktu ievēlēts pretkandidāts sociāldemokrāts Rainis. Bet Ulmanis ir ne tikai goda, bet arī varas kārīgs.  Nevajag dot iespēju valsts prezidentam izdarīt no augšas nelikumīgu apvērsumu.”

Atraidījusi tautas vēlēta valsts prezidenta ideju, Satversmes sapulce attiecīgi apcirpa arī prezidentam paredzētās pilnvaras, jo kā gan tas izskatītos, ja Saeimas ievēlētais prezidents drīkstētu  padzīt  savus ievēlētājus. Satversme  neatstāja  prezidentam Saeimas atlaišanas tiesības, bet  atļāva tikai ierosināšanas tiesības šo jautājumu nodot tautas nobalsošanā.

Jāņa  Čakstes ceremoniālā stāja

Kā zinām, pirmā Saeima par valsts prezidentu ievēlēja Jāni Čaksti, kurš jau bija pierādījis savas spējas un neitralitāti, vadot Satversmes sapulci. Viņš izrādījās tam laikam gandrīz ideāls prezidents un daudziem tāds liktos arī pašreiz; it īpaši pašreizējā prezidenta Andra Bērziņa noniecinātājiem. Fēlikss Cielēns  raksta: „Šeit negribu vērtēt Jāņa Čakstes  darbību viņa valsts prezidenta amatā, bet tikai teikt pāris vārdus par viņa ceremoniālo stāju, kas nepieciešama augstajiem valsts amatiem, it īpaši tiem,  kuru uzdevumā ietilpst reprezentēt valsti  kā iekšienē, tā jo sevišķi uz ārieni. Karalistēs reprezentācija ir jo sevišķi svinīga, bet arī modernajās demokrātijās  tā tiek pildīta zināmās ceremonijās. 

Reprezentēties ar stāju, ar vārdiem, žestiem mazas valsts prezidentam ir īsta māksla. Demokrātiskas un mazas valsts prezidents nedrīkst pārspīlēt ceremoniju ar samākslotu teatrālismu, jo tad viņš var kļūt komisks. Tomēr  šādas republikas prezidents  nevar arī ar nolaistu galvu, vienkāršām  manierēm un pašapziņas trūkumu  reprezentēt  savu valsti, jo tad  viņu un valsti necienīs ne paša tauta, nedz diplomātiskie ārvalstu pārstāvji. Jānis Čakste jau Satversmes sapulces laikā, kad pagaidu konstitūcija  viņam uzlika arī valsts prezidenta pienākumus, bija atradis ļoti laimīgu vidus ceļu starp abām minētajām galējībām.”

Kāpēc pirmskara parlamentāro valdību mūžs bija tikai  10 mēneši?

Pirmskara  Saeimu  augstākais klupšanas akmens nebija prezidenta ievēlēšanas veids, bet gan pārlieku demokrātiskais vēlēšanu likums, pieņemts ar labu nodomu ļaut iekļūt parlamentā daudzo nacionālo minoritāšu pārstāvjiem un visdažādākajām interešu grupām. Šai pārliekajai demokrātijai Valsts statistikas pārvaldes direktors  Marģers Skujenieks pēc otrās Saeimas vēlēšanām 1925. gadā devis trāpīgu un iznīcinošu vērtējumu: „Kandidātu  sarakstu skaits ar katrām vēlēšanām palielinās. Tas ir viegli izskaidrojams ar to, ka Saeimas vēlēšanu likumā nav gandrīz nekādu apgrūtinājumu sarakstu iesniedzējiem. Vienīgais ir tas , ka zem katra kandidātu saraksta jābūt 100 vēlētāju parakstiem. Prakse ir pierādījusi, ka iegūt 100 parakstus nevienam nenākas grūti. Ir bijuši gadījumi, kur sarakstu parakstījuši 100 vēlētāji, bet pašās vēlēšanās par sarakstu nodotas tikai 14 balsis. Kandidātu sarakstus pieņemot izrādījās, ka atraidot sarakstu, kuram nebija ne mazākās cerības iegūt mandātu, iesniedzēji vienas stundas laikā savāca no jauna 100 parakstus  un savu sarakstu no jauna  iesniedza pārlabotā veidā.

Ievērojot to, ka 100 parakstu savākšana nav apgrūtinājums sarakstu iesniegšanai, kandidātu sarakstu un partiju skaits  ar katrām vēlēšanām pieaug. Satversmes sapulces vēlēšanās 25 partijas un grupas  iesniedza  57 sarakstus, pirmās Saeimas vēlēšanās 31 partija iesniedza 88 sarakstus un otrās Saeimas vēlēšanās 43 partijas un grupas iesniedza 141 kandidātu sarakstu. Ja arī turpmāk netiktu izdoti nosacījumi, kuri apgrūtina kandidātu sarakstu iesniegšanu un sarakstu skaita palielināšana turpinās līdzšinējā gaitā, tad  nākošās vēlēšanās ir sagaidāmi apm. 225 saraksti.

Ir saprotams, ka pie tādiem apstākļiem tikai mazākā kandidātu sarakstu daļa varēja cerēt  uz mandātu iegūšanu…  Otrās Saeimas vēlēšanās  no iesniegtiem 141 saraksta divas trešdaļas neieguva neviena mandāta.”

( Šis un iepriekš minētie skaitļi iegūti, saskaitot kopā visos piecos vēlēšanu apgabalos iesniegto sarakstu skaitu. A.B.)

Lai M.Skujenieka aprakstīto absurda lavīnu apturētu, trešās Saeimas sarakstu iesniedzējiem bija jāiemaksā  1000 latu drošības nauda, ko  bija iespējams atgūt tikai tiem, kas saņems vismaz vienu deputāta vietu. Tik un tā trešās Saeimas vēlēšanās piedalījās 120 saraksti, mandātus ieguva 54. Uz ceturto Saeimu startēja 103 un mandātus ieguva 57 saraksti.

Alfrēds Bērziņš, kurš savu politisko darbu sāka ceturtajā  Saeimā, raksta:  „Kas bija šie viena un divu vīru frakciju deputāti? Kur tie radās? Kāda bija viņu loma? Īstenībā tos nevarēja uzskatīt par kāda izteikta politiska virziena, nogrupējuma vai ideoloģijas pārstāvjiem. Tie bija gadījuma zvejnieki saduļķotos un nemierīgos politiskos ūdeņos. Solot neiespējamo un nomelnojot kā partijas, tā lielāko partiju deputātus, izmantojot partiju saimnieciskās neveiksmes vai atsevišķa deputāta kādu nosodāmu rīcību, viņi salasīja tik daudz balsu, lai uz tā sauktā „lielākā atlikuma” pamata iesprauktos Saeimā. Vairums viņu bija „vienas sezonas” putni. Tas nozīmē, ka nākošās vēlēšanās tie gadījuma vēlētāji, kas tos bija iebalsojuši, nodeva balsis par citu, kas solīja vairāk vai izmantoja asāku demagoģiju. Viņu dzīvošanas laiks vairuma gadījumos, tātad, bija trīs gadi. Un šie gadi bija jāizmanto. Sastādot valdību, šo vieninieku balsis bija nepieciešamas. Tās bija vienkārši jānopērk. Vieninieki parasti neinteresējās par  ministru vai viceministru amatiem. Maksa par balsi bija maksājama skaidrā naudā. Un tā nebija maza.. Agrāko naudas noguldītāju  partijas deputātam Vinteram prasības bija apaļi 60 000 latu par savu balsi…. Par vienu no šo „vieninieku” raksturīgākajiem reprezentantiem uzskatāms Opincāns no Latgales. Kā deputāta Opincāna, tā viņa sievas Teklas slāpes bijušas tik varenas, ka reti kad tas varējis  nosēdēt sēdēs, neieskrējis iestiprināties  kādā krodziņā.  Visbiežāk ceļš vedis uz „Alus avotu”, kas atradās turpat Saeimas nama tuvumā. Opincans savu „balsi” pārdevis pilnīgi zem cenas. Ja gadījušās kādas balsošanas, kurās bija ieinteresēta Zemnieku savienība,  viņš skaidri pateicis,  ka varot balsot tikpat labi par, kā pret vai nebalsot nemaz. Par pieciem latiem viņš tādās balsošanas reizēs pazudis no Saeimas, bet ja pēc pāris stundām  balsošana vēl nebija galā, nācies maksāt otrus piecus latus.”

Vēl daudz ļaunāki par vieniniekiem bija  ceturtajā  Saeimā ievēlētie  6 komunistu partijas deputāti, kas  sevi sauca par darba zemnieku un strādnieku pārstāvjiem un, slēpjoties aiz deputātu neaizskaramības, veica  savu valsts grāvēju darbu Padomju Krievijas uzdevumā.  Viņi to darīja ar cinisku  atklātību un bezkaunību. Izlietojuši Saeimas kārtības rullī atļauto laiku, viņi turpināja runāt, un Saeimas kārtības uzturētājiem tādu deputātu nācās ar varu aizvilkt no tribīnes. „Patiesībai muti neaizbāzīsiet!” – tāds vēl sauca, bet viņa vietā tribīnē jau kāpa nākamais komunistu frakcijas runātājs, un izrāde turpinājās. Tagad, kad visi zinām par tā laika šausmīgajām represijām Padomju savienībā,  par čekas moku kambariem, par Gulaga nometnēm Sibīrijā, ir amizanti  pārlasīt 4.Saeimas stenogrammas, kur fiksēts, kā šie runātāji, protestēdami pret it kā neciešamajiem apstākļiem Latvijas ieslodzījuma vietās, slavē PSRS cietumus, kuros notiekot  gan teātra izrādes, gan futbola spēles, gan citi kultūras un sporta pasākumi. 1933.gadā Saeimas pacietība tomēr beidzās – visi šīs frakcijas deputāti tikai izdoti tiesāšanai.

Kārlis Ulmanis meklēja izeju

Vājās un sadrumstalotās Saeimas traucēja izveidot stabilu valdību. Biežā valdību maiņa neļāva veidot  ilglaicīgu saimniecisko politiku. Par to, kā izkļūt no šīs absurdās situācijas, Kārlis Ulmanis  jau 1928.gadā runājis ar LZS frakcijas priekšsēdētāju Ādolfu Klīvi. Tas fiksēts Klīves grāmatā „Neatkarības gadi”.

„Es vaicāju Ulmanim, vai viņš ir pārliecināts, ka, grozot Satversmi, un izdarot prezidenta vēlēšanas ar tautas nobalsošanu, Latvija dabūs īsti darba spējīgu prezidentu,”- atceras Klīve. „Ulmanis no tiešas atbildes izvairījās un aprobežojās ar teicienu, ka visiem nopietni jāpiestrādā, lai tas tā būtu. Es vaicāju tālāk, kā Ulmanis to piestrādāšanu domā. Atbilde atkal bija nenoteikta: to redzēšot pēc tam, kad attiecīgais likums būšot gatavs. Arī šī atbilde mani neapmierināja, un es  uzstādītajam jautājumam  gāju pavisam konkrēti klāt. Es  minēju tādu variantu: ZS  uzstāda par kandidātu Ulmani, sociāldemokrāti  - Paulu Kalniņu. Ko darīs Centrs? Ko darīs latgalieši? Arī abas šīs grupas uzstādīs savus kandidātus. Droši var pieņemt, ka pirmajā gājienā neviens kandidāts nedabūs pietiekošu balsu skaitu. Sekas būs atkarīgas no vēlēšanu likuma noteikumiem. Ja par prezidentu skaitīsies  ievēlēts kandidāts, kas saņēmis visvairāk balsu, tad prezidents būs sociālists. Es pieņēmu, ka visvairāk balsu būs savācis Pauls Kalniņš, jo kā sociāldemokrāts viņš bez paša partijas, kura ir tā lielākā, visvairāk būs pieņemams visiem tiem elementiem, kas nevēlas redzēt Latvijā stingrību, un tādu ir daudz.. Šeit jāpieskaita komunisti, žīdi, krievi un lielākā daļa vāciešu. Ja likums prasīs balsu vairākumu no visiem vēlēšanu dalībniekiem, un notiks pārbalsošana starp diviem pirmajiem kandidātiem, kuri saņēmuši lielāko balsu skaitu, es pieņēmu, ka viens no tiem būs no LZS, pirms otrā un eventuāli galīgā vēlēšanu gājiena notiks līgšana un kaulēšanās, kā tas tagad notiek pirms valdības sastādīšanas. Katra partija un katra grupa  par savām balsīm prasīs  no nākošā prezidenta sev kaut ko, kādu līdzdalību valdībā.. Īstā solīšana un pārsolīšana notiks starp LZS un  sociāldemokrātiem, tā, kā tas pašreiz ir Saeimā. Un atkal priekšrocības būs sociāldemokrātiem, jo  viss, ko sociāldemokrāti solīs vidus partiju līderiem, ies uz pilsoņu, nevis uz strādnieku rēķina.”

Konsultēšanās ar Klīvi acīmredzot lika Ulmanim vēlreiz pārdomāt turpmākās darbības plānus. Turpmākos piecus gadus viņš pētīja dažādas citu valstu konstitūcijas un vēlēšanu sistēmas un laikam gan jau tad nāca pie atziņas, ka demokrātiskā ceļā panākt vajadzīgās izmaiņas Saeimā neizdosies. Tomēr to vajadzēja mēģināt.

Alfrēds Bērziņš grāmatā „Labie gadi” (133.lpp) raksta:

„1933. gada vasarā  pēc sociāldemokrātu frakcijas  pieprasījuma  sasauca Saeimas ārkārtas sēdi. .. Atrados runātāju tribīnē, kad no kuluāriem sēžu telpā ienāca K.Ulmanis un nolika man priekšā zīmīti ar uzrakstu – runājiet par satversmes reformas nepieciešamību. Jutos apjucis un nelaimīgs. Zemnieku savienība jau satversmes izstrādāšanas laikā cīnījās par tautas vēlētu prezidentu ar ievērojami plašākām pilnvarām, bet kādā virzienā konkrēti iet, lai  vajadzīgos grozījumus panāktu, nebijām izšķīruši. … To  arī pateicu vispārējos vilcienos, uzsvērdams  Saeimas prestiža trūkumu, neveiksmes un nepārtrauktās valdības maiņas. Īstenībā tā bija pirmā reize, kad no Saeimas katedras  atskanēja domas, ka satversmes grozījumi nepieciešami. Tajā pašā ārkārtējās sesijas sēdē Zemnieku savienības viedoklim pievienojās arī  deputāts M.Skujenieks, kas  reprezentēja  progresīvās apvienības trīs vīru frakciju.

Vairumam  deputātu satversmes grozīšanas ideja likās pilnīgi nepieņemama.”

Runa, ko Kārlis Ulmanis teica, iesniedzot Saeimā LZS sagatavoto Satversmes grozījumu projektu, skan kā ultimāts: „Mēs, projekta iesniedzēji, neatkāpsimies no ceļa, ko reiz esam atzinuši par pareizu. Mūsu apņemšanās ir negrozāma un mūsu griba ir nelokāma. Mēs neatlaidīsimies, mēs iziesim, ja būs vajadzīgs, cauri visiem posmiem, kamēr savu mērķi sasniegsim.”

1933. gada decembrī Zemnieku savienība sasauca partijas konferenci Latviešu biedrības telpās. Darba kārtībā bija satversmes grozījumu projekts. A. Bērziņš raksta, ka „…interese lauku ļaudīs par šo projektu bija tik liela, ka uz konferenci  ieradās vairāk nekā tūkstoš delegātu no visiem Latvijas novadiem, pārsniedzot pat partijas kongresu delegātu skaitu. No ilgām debatēm viens jautājums izlobījās  pavisam skaidrs: Zemnieku savienības  vadība un frakcija nedrīkst piekāpties tajā grozījumu daļā, kur prasīts tautas tieši vēlēts valsts prezidents ar stiprām izpildvaras funkcijām…”

„1934. gada pavasarī Saeima  noraidīja  LZS   Ulmaņa  iesniegto Zemnieku savienības satversmes grozījumu projektu… un Ulmanis kā toreizējais  ministru prezidents  izšķīrās par radikālāko – Saeimas un visu politisko partiju  darbības apturēšanu līdz jaunas satversmes izstrādāšanai un pieņemšanai tautas nobalsošanā.” .. (Alfreds Bērziņš, Labie gadi, 1963., Grāmatu Draugs, 136.- 137.lpp).

Te jāatgriežas pie Ādolfa Klīves izteiktajām šaubām: vai, pat pieņemot, ka LZS piedāvātie satversmes grozījumi tiktu pieņemti, Latvija būtu tikusi pie vēlamā stiprā prezidenta? Ceturtās Saeimas vēlēšanu rezultāti liek domāt, ka arī   prezidenta  vēlēšanās Ulmanis šajā amatā visticamāk netiktu ievēlēts. Droši vien viņš to saprata. Un riskēja, par spīti tam, ka 1933.gada 1.augustā pieņemtajā Sodu likumā par valsts apvērsuma organizēšanu bija paredzēts sods – spaidu darbi no 4 – 15 gadiem vai uz visu mūžu.

Kārlim Ulmanim tas nebija godkārības  mudināts solis. Ulmanis nevarēja pieļaut, pat nespēja pieļaut, ka paša dibinātā un celtā Latvija iznīkst bezatbildīgos un savtīgos  ķīviņos.

Atjaunotā  LZS turpina realizēt Kārļa Ulmaņa idejas

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Latvijas Zemnieku savienība LR Augstākajā Padomē bija pārstāvēta ar 7 deputātiem, un viņi, izmantojot LZS vecbiedru pieredzi aktīvi iesaistījās piektās Saeimas vēlēšanu likuma  izstrādāšanā.  LR Augstākā Padome šajā likumā veica  nedaudzus bet būtiskus grozījumus.  Atšķirībā no pirmskara Saeimas vēlēšanām, tika pazemināts vēlētāju minimālais vecums (no 21 līdz 18 gadiem) un ieviesta 4% barjera, kas pēc  tam tika paaugstināta līdz 5 %.

Vēl  likuma veidotāji atteicās no grozāmajiem sarakstiem.

Procentu barjera  ir būtiski samazinājusi Saeimā iekļuvušo partiju skaitu. 12. Saeimā, piemēram,  izdevās iekļūt tikai 6 partijām.

Raksta sākumā jau minēju, ka, ejot uz  piektās  Saeimas vēlēšanām,  LZS  aktualizēja arī savu priekšteču prasību par tautas vēlētu prezidentu.

Nepieciešamību pēc tautas vēlēta prezidenta LZS uzturēja arī pirms  sestās Saeimas vēlēšanām, bet arī šoreiz  nekādi konkrēti priekšlikumi satversmes grozīšanai netika piedāvāti. Šo pasivitāti acīgi izmantoja Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, kuras priekšsēdētājs Juris Bojārs  kopā ar vairākiem citiem tiesību zinātņu speciālistiem izstrādāja detalizētus Satversmes grozījumus.  Taču arī šie priekšlikumi nekādu tālāku virzību Saeimā neguva

2011. gadā  stafetes kociņu no sociāldemokrātiem pārtvēra tā laika Valsts prezidents Valdis Zatlers, vēl pēc tam – 2014. gadā -  Ingūnas Sudrabas  partija „No sirds Latvijai”.     

Jo tālāk, jo skaidrāk kļuva redzams, ka pēckara politiķi to dara savu reitingu celšanai pirms kārtējām Saeimas vēlēšanām, jo  aptaujas  taču rāda, ka iedzīvotāju vidū  tautas vēlēta prezidenta ideja joprojām ir populāra. Un, ja iedzīvotāji grib, tad – kā gan var nesolīt?

Vai Latvijai tiešām vēl joprojām vajadzīgs tautas  ievēlēts prezidents?  

Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes  katedras vadītājs  Dr. jur, Jānis Pleps šajā sakarībā raksta: „Ja kādam no starpkaru perioda Valsts prezidentiem - Jānim Čakstem, Gustavam Zemgalam vai Albertam Kviesim - rastos iespēja šodien atkal uz brīdi iekārtoties Valsts prezidenta darba kabinetā, viņi, visdrīzāk, gūtu pārliecību, ka Latvijā ir notikusi būtiska konstitucionālā reforma.

Pirmais  prezidents Jānis Čakste  tikai trīs reizes izmantojis savas veto tiesības un atgriezis Saeimai tās pieņemtos likumus otrreizējai caurlūkošanai. Un tikai vienu reizi iezīmējies nopietnāks politiskais konflikts ar Saeimas vairākumu, kad 1926. gada aprīlī Valsts prezidents apžēloja Andrievu Niedru…

Līdzīgi Valsts prezidenta pilnvaras īstenoja arī Gustavs Zemgals un Alberts Kviesis. ..Kviesis nenosūtīja nevienu likumu otrreizējai caurlūkošanai.”  

Pirmais pēckara dīls

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, tāpat, kā pirmās brīvvalsts laikā, Valsts prezidenta  reprezentācijas funkcijas  it veiksmīgi veica AP prezidija priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Arī  piektajā  Saeimā dominējošie  „Latvijas Ceļa”   politiķi bija pārliecināti, ka prezidenta loma būs tik pat nenozīmīga, kā Kvieša  vai Zemgala laikā.

LC prezidenta amatam  izvirzīja  Gunāru Meierovicu,  pazīstamā  pirmskara diplomāta un valstsvīra Zigfrīda Meierovica dēlu, kurš trimdā dzīvodams, bija  jau daudz paveicis Latvijas labā.  Meierovica priekšrocība bija viņa teicamās angļu valodas zināšanas, pazīšanās ar ASV politiķiem, popularitāte trimdas latviešu vidū.

LZS  no savas puses piedāvāja  Kārļa Ulmaņa brāļa mazdēlu Gunti Ulmani, kura galvenais trumpis bija radniecība ar  slaveno senci. Šim trumpim gan būtu daudz lielāks svars, ja prezidentu vēlētu tauta.

Abu valdošās koalīcijas partneru -  Latvijas Ceļa un Zemnieku savienības - attiecībās galvenā nozīme bija pavisam lietišķiem apsvērumiem. Zemnieku savienība bija uzņēmusies atbildību par lauksaimniecību; šī sektora uzturēšanai  bija nepieciešams liels materiālais atbalsts,  lai  to nodrošinātu,  LZS kategoriski pieprasīja arī finanšu ministra amatu.  Tāda  prasība Latvijas Ceļam šķita nepieņemama. Augstākais, ko viņi  piedāvāja kā kompensāciju, bija Valsts īpašuma valsts  ministra krēsls.  Zemnieku Savienībai tas šķita par maz.  Tad, lai topošā koalīcija neizjuktu, LC  upurēja  savu Prezidenta kandidātu.

Prezidenta amats un valsts ministra amats finanšu ministra vietā – tas zemniekiem šķita pieņemams darījums:  Guntis Ulmanis kļuva par valsts pirmo personu, pirmajam laikam turpat Saeimas namā viņam tika ierādīts kabinets, saklaušināta palīdze un sekretāre. Taču Ulmanis izrādījās sava slavenā radinieka cienīgs pēctecis, viņš nespēja samierināties ar to, ka Valsts prezidentam nav reālas varas.  Viņš cītīgi studēja pirmskara laiku zinošāko Satversmes  interpretētāju  Kārli Dišleru, konsultējās ar  Saeimas juristiem.  No šīm sarunām prātā palikusi  Saeimas priekšsēdētāja biedra  Andreja Krastiņa atbilde: „Prezidenta kungs! Varu nelūdz, bet ņem!”

Pēckara prezidenti  pāraug pirmskara prezidentus

„Ņemt  varu” Ulmanim ļoti palīdzēja tā brīža ārpolitiskā situācija. Notika intensīvas sarunas par okupācijas armijas izvešanu no Baltijas valstīm, lemšanā piedalījās gan ASV prezidents Bils Klintons  un Krievijas prezidents Boriss Jeļcins, un, protams, visu triju Baltijas valstu prezidenti. Te vairs nebija runa par Satversmē dotajām pilnvarām, nācās runāt kā līdzīgam ar līdzīgiem. Sarunās ar Jeļcinu īsti noderēja Ulmaņa krievu valodas prasme, kā arī līdzīgā mentalitāte. Visas sarunas bija Baltijas valstīm, tai skaitā Latvijai labvēlīgas. Okupācijas armija izvācās, Skrundas jauno lokatoru uzspridzināja …  Tas ārkārtīgi paaugstināja Gunta Ulmaņa  reitingus un  kļūt par nozīmīgu politisko spēlētāju ne tikai ārpolitikā, bet arī iekšpolitikā. Savas prezidentūras laikā Guntis Ulmanis ierosināja 12 likumus un otrreizējai caurlūkošanai nodeva 18 likumus!

Vairai Vīķei Freibergai liktenis  Prezidentes krēslu  piešķīra  valsts ekonomiskā uzplaukuma laikā, Aigara Kalvīša pareģoto „ septiņu trekno gadu”  pirmajā posmā. Visu savu enerģiju un prasmi viņa varēja veltīt ārpolitikai, kur  bija lieliska iespēja izmantot savas svešvalodu zināšanas un  intelektu.  Pārējo prezidentu vidū viņa varēja pretendēt uz pirmās lēdijas lomu.

Vaira Vīķe-Freiberga savas prezidentūras laikā ierosināja 9 likumus, otrreizējai caurlūkošanai nodeva 36 likumus, kā arī apturēja pēc savas iniciatīvas 2 likumu publicēšanu uz diviem mēnešiem Satversmes 72. panta kārtībā.

Darbības sākumā žurnālistu pazemots, arī prezidents Valdis Zatlers izrādījās īsti piemērots dramatiskajam banku bankrota un ekonomiskā burbuļa plīšanas laikam, kad valdībai vajadzēja lemt par nesaudzīgajiem taupības pasākumiem.  Valdis Zatlers ierosinājis 2 grozījumus Satversmē, 14 reizes ierosinājis dažādu likumu pieņemšanu, kā arī 13 reizes izmantojis veto tiesības un vienu reizi vērsies ar pieteikumu Satversmes tiesā. Viņš izdarīja  arī  to, ko pirms viņa neviens prezidents nebija uzdrošinājies darīt: izdeva rīkojumu rosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu.

Prezidentam  Andrim Bērziņam pārmet oratora dotību trūkumu, toties uzņēmēji  uzteic viņa uzņēmību, izlūkojot un veidojot  saimnieciskos kontaktus ar  Vidusāzijas valstīm un Ķīnu.  Uzņēmēji uzskata, ka  šie kontakti ļāvuši Latvijai  mīkstināt ES valstu un Krievijas savstarpējo sankciju  sekas.

Tās visas ir lietas, par ko nekas nav rakstīts Satversmē un kas tās radītājiem pat sapņos nebūtu rādījies. Jau pieminētais  Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes  katedras vadītājs  Dr. jur, Jānis Pleps  par to raksta:

„Jau šie Valsts prezidentu darbības rādītāji likumdošanas jomā rāda, ka šodienas konstitucionālajā sistēmā Valsts prezidents kļuvis par nozīmīgu politisko spēlētāju, kura faktiskā ietekme krietni pārspēj starpkaru perioda izpratni par Valsts prezidenta lomu parlamentārā sistēmā. Taču mums vēl jāņem vērā arī vairāki šo Valsts prezidentu konceptuālie lēmumi, kuru pieņemšana nez vai izpelnītos atzinīgu Fēliksa Cielēna vērtējumu. Guntis Ulmanis droši vien vēsturē jau ir palicis ar nāvessoda moratoriju, aktīvo darbību Krievijas armijas izvešanā un Latvijas virzību uz Eiropas Savienību un NATO. Vairas Vīķes-Freibergas prezidentūrai būs raksturīgs ārpolitiskais spožums, politiskā autoritāte un būtiska ietekme uz daudzu lēmumu pieņemšanu. Savukārt Valda Zatlera ultimāts Saeimai pēc janvāra grautiņiem Vecrīgā un ierosinātā Saeimas atlaišana vēl ir pārāk svaigā atmiņā. Papildus tam mums vēl šobrīd klāt ir nākusi "prezidentālisma" pieredze pēc Saeimas atlaišanas.

Tāpat šodienas konstitucionālajā iekārtā Ministru kabinetu sastādīšanā Valsts prezidenta loma ir ārkārtīgi būtiski pieaugusi, sākot no izvēles starp politisko partiju piedāvātajiem Ministru prezidenta amata kandidātiem un beidzot ar veto tiesībām atsevišķu ministru nominēšanā un saturiskām prasībām Ministru kabineta iecerētajai darbībai.”

Vēlreiz atkārtoju: visi pēckara Saeimu vēlētie prezidenti izrādījušies piemēroti savai tā brīža situācijai un uzdevumiem. Vai te izpaudusies deputātu gudrība un atbildība? Vai  akla laime? Vai  Gunārs Meierovics un Ilga Kreituse  būtu bijuši izdarīgāki par Ulmani? Vai Vaira Paegle un Raimonds Pauls spožumā pārspētu Vairu Vīķi Freibergu? Vai  Aivars Endziņš ar prezidenta pienākumiem būtu ticis galā labāk par Zatleru? Vai tauta būtu atradusi labākus kandidātus? To varam tikai minēt.

Tautas vēlētie Lietuvas prezidenti

Salīdzinājumam  varam pavērtēt mūsu tuvāko kaimiņu veiksmes un neveiksmes. Lietuvā  prezidentu ievēl tauta. Uz Ukrainas notikumu fona Lietuvas tautas ievēlētā pašreizējā prezidente Daļa Gribauskaite šķiet īpaši spoža ar savu drosmi pateikt Krievijas  prezidentam Vladimiram Putinam nepatīkamas patiesības. Taču  tie paši vēlētāji iebalsoja augstajā amatā „lidojošo prezidentu” Rolandu Paksu, ko nācās novākt impīčmenta ceļā, jo Lietuvas specdienesti  bija atraduši pierādījumus Rolanda Paksa sakariem ar starptautiskiem noziedzīgajiem grupējumiem, savukārt Valsts drošības departaments nodevis Lietuvas parlamenta spīkeram Artūram Paulauskam dokumentus par Paksa un viņa padomdevēja nacionālās drošības jautājumos sakariem ar šādiem grupējumiem.     

Te jājautā: kā gan Lietuvas tauta varēja ievēlēt šādu prezidentu un  kas un kāpēc  viņu ievēlēja?

„Rolands Pakss dzimis 1956. gada 10. jūnijā Telšos. Viņam ir divas augstākās izglītības: 1979. gadā Pakss beidzis inženierceltniecības institūtu Viļņā, bet 1984. gadā — Ļeņingradas Civilās aviācijas institūtu. Pakss bijis iekļauts Padomju Savienības akrobātiskās pilotāžas izlasē, Lietuvas augstākās pilotāžas izlasē, viņš ir vairākkārtējs Lietuvas čempions akrobātiskajos lidojumos.    

Nopietnu politisko karjeru Pakss sāka 1997. gadā, kad no partijas saraksta tika izvēlēts par Viļņas pilsētas padomes locekli, bet pēc tam kļuva par Lietuvas galvaspilsētas mēru. Divas reizes (1999. un 2000. gadā) kļuva par valsts premjerministru. Precējies, audzina divus bērnus. Hobijs — augstākā pilotāža, autosacīkstes.    

Lietuvas prezidents Rolands Pakss nekad nav baudījis to cilvēku mīlestību, kas sevi dēvē par eliti. Uzvalkotos politiķus, kuri sevi sauc par «tautas skolotājiem», noved šausmās tikai šā cilvēka parādīšanās, kad viņš īsi apcirptiem matiem ādas jakā kopā ar rokeru bandu traucas pa galvaspilsētas ielām vai arī lido ar lidmašīnu zem tiltiem. ..    

Par Rolandu Paksu, ņemot vērā ļoti zemo vēlētāju aktivitāti (vēlēšanās piedalījās tikai 53 procenti balsstiesīgo iedzīvotāju), balsoja 55 procenti vēlētāju. Uz otro prezidenta termiņu vēlēšanās kandidējošais Valds Adamkus ieguva 45 procentus balsu, lai gan par viņu aktīvi aģitēja visas vadošās Lietuvas politiskās partijas.    

Rekordlielu atbalstu Rolands Pakss ieguva krieviski runājošajā Visaginē, kur pārsvarā dzīvo Ignalinas atomelektrostacijas darbinieki, kā arī «nelietuviskajā» Šalčinskas rajonā, kur ieguva 80 procentus vēlētāju balsu.” (Edmunds Lukaševičs, „Vakara Ziņas”  - 2003.gada 15.novembrī).  

Kā ievēlē Igaunijas Valsts Prezidentu?

Saskaņā ar Igaunijas Republikas Konstitūcijas 79. pantu Valsts prezidentu aizklātā balsošanā ievēlē Rīgikogu. Par ievēlētu tiek uzskatīts prezidents, ja tas ir saņēmis vairāk nekā divu trešdaļu Rīgikogu atbalsta – tātad vismaz 68 no 101 parlamenta deputāta balsīm. Tas nozīmē, ka par prezidentu kļūst tas cilvēks, kas saņēmis gan valdošo, gan arī opozīcijas partiju pārstāvju atbalstu. Ja neviens no kandidātiem nav ieguvis vajadzīgo balsu skaitu, tad nākamajā dienā notiek jauna vēlēšanu kārta. Pirms otrās kārtas atkal tiek izvirzīti jauni kandidāti. Ja arī otrajā kārtā neviens no kandidātiem uz lielo posteni nesaņem pietiekami lielu atbalstu, tad tajā pašā dienā divi kandidāti, kuri saņēmuši lielāko balsu skaitu, turpina cīņu trešajā kārtā. Ja Valsts prezidents netiek ievēlēts arī šajā kārtā, Rīgikogu priekšsēdis mēneša laikā sasauc vēlētāju kolēģiju, kuras sastāvā ir visi Rīgikogu un vietējo pašvaldību pārstāvji. Katras pašvaldības padome izvirza vismaz vienu pārstāvi vēlētāju komisijai. Tam noteikti jābūt Igaunijas Republikas pilsonim. Vēlētāju kolēģijai ir jābalso par vienu no diviem Rīgikogu izvirzītiem kandidātiem uz prezidenta posteni, kuri saņēmuši visvairāk Rīgikogu balsu.    

Šajā gadījumā ļoti liela loma ir tieši mazo pašvaldību pārstāvjiem, kuru skaits ir neproporcionāli liels. Un tieši mazo pašvaldību atbalstu var uzskatīt par izšķirošo prezidenta vēlēšanās 2001. gadā, kad pie varas nāca Arnolds Rītels, kurš bija ļoti populārs lauku reģionos. Bet pēc pieciem gadiem tikai ar pavisam nelielu balsu pārsvaru vēlēšanu kolēģija par prezidentu izvēlējās Rītela oponentu - Tomasu Hendriku Ilvesu. Viņš jau pirmajā vēlēšanu kārtā saņēma 174 vēlētāju atbalstu (uzvarai bija nepieciešamas 173 balsis). Savukārt viņa vienīgo konkurentu Arnoldu Rītelu atbalstīja 162 kolēģijas locekļi.Igauņi atteicās no tautas vēlēta prezidenta!    

Igaunijā ir bijusi tikai viena reize, kad bijusi noteikta citādāka prezidenta vēlēšanas kārtība – kad 1992. gadā valstī tika veidota jauna politiskās varas sistēma pēc Igaunijas neatkarības atgūšanas. Toreiz pirmās tiesības vēlēt prezidentu bija tautai, taču, tā kā neviens no kandidātiem nesaņēma vairāk kā 50% balsu, Valsts prezidentu beigās ievēlēja Rīgikogu.    

Kā vēsta Igaunijas institūta veidotā interneta enciklopēdija par Igauniju (www.estonica.org), tad pašreizējo prezidenta vēlēšanu kārtību  paši igauņi  diezgan bieži tomēr kritizē, jo daudzi uzskata, ka šādā veidā tauta ir pārāk attālināta no procedūras. Cilvēki, kas nepiekrīt šim viedoklim, norāda: gadījumā ja prezidenta, kas šobrīd pilda tīri simboliskas valsts galvas funkcijas, vēlēšanas tiktu nodotas tautas rokās, varētu rasties zināmi draudi. Piemēram, pamatojoties uz tautas mandātu, Valsts prezidents varētu sākt pieprasīt sev pilnvaras, kādas neparedz konstitūcija. Tādējādi, lai izvairītos no tā, ka Valsts prezidents pārvērstos par aktīvu politiķi, viņam netiek dota iespēja apelēt pie tautas, kura būtu viņu ievēlējusi, vēlmēm.”

Pēcvārds.

Manuprāt, nevajag izraut vārdus no dziesmas. Galvenā un svarīgākā ir sakārtota, izlīdzsvarota, pārdomāta un praksē pārbaudīta valsts pārvaldes sistēma.  Tikpat svarīgi ir, lai šī sistēma būtu atbilstoša attiecīgās sabiedrības domāšanas veidam, tradīcijām, mentalitātei. (Padomju Savienība izdarīja traģisku kļūdu, novācot Afganistānas karali. ASV tāpat kļūdījās, novācot Sadamu Huseinu un ar to pašu izjaucot Islāma pasaules stabilitāti. ES ideologi ir naivi, domājot, ka Baltkrievijā Lukašenko diktatoriskās prezidentūras vietā jārada  kāda rietumu demokrātijai atbilstoša sistēma).

Man šķiet, ka pašreiz no Visas tautas vēlēta prezidenta  idejas arvien attālināmies, nevis tai tuvināmies. Lai visas tautas vēlētam prezidentam būtu autoritāte, tam patiešām arī IR JĀBŪT VISAS TAUTAS, VISU VĒLĒTĀJU IEVĒLĒTAM,   bet realitātē līdzdalība vēlēšanās kļūst arvien mazāka – jo  „mana balss tik un tā tur neko neizšķirs”,  „nav jau neviena, par kuru varētu balsot”,   „ja nezinu par ko balsot, tad vismaz negribu būt starp tiem, kas ievēlējuši kārtējos „nekompetentos”,  „pērkamos”, utt. varasvīrus” , utt., utt.

Otrs attaisnojums, kāpēc visas tautas vēlēta prezidenta ideja nav aktuāla:  ka mums NAV KĀRĻA ULMAŅA! Mums nav populāra, visiem zināma, nesavtīga VALSTSVĪRA, kam varētu droši šo amatu uzticēt.

Šie divi faktori ir tie,  kuru dēļ  no VISAS TAUTAS VĒLĒTA PREZIDENTA IDEJAS varētu atteikties arī Latvijas Zemnieku savienība, kas konsekventi šo ideju līdz šim  vienmēr ir aizstāvējusi, bet it īpaši uzstājīgi  to  aizstāvēja 1933. un arī vēl 1993. gadā.

Taču trīsdesmito gadu sākumā - ceturtās  Saeimas vēlēšanās - piedalījās 80% vēlētāju,  piektās  Saeimas vēlēšanās,  1993. gadā – pat 89,9%.  Savukārt 12. Saeimas vēlēšanās – vairs tikai 57%, bet Latgalē vēl par 10 % mazāk.            

Tas nozīmē, ka, balsojot par diviem kandidātiem, uzvarai pietiktu   pat ar 25 % no visām vēlēt tiesīgo balsīm. Vai tādam būtu tiesības sevi uzskatīt par visas tautas vēlētu? Un  kāda autoritāte gan būtu Prezidentam, par kuru   balsojis tikai katrs ceturtais vēlēt tiesīgais  iedzīvotājs?

Tauta pēc neatkarības atjaunošanas  jau ir vēlējusi 9 parlamentus, un ne ar vienu no tiem nav bijusi mierā. Nezinu pat nevienu atsevišķi ņemtu deputātu, kurš būtu atzīts par īsti labu. Kāds pamats cerēt, ka tauta  būs mierā ar pašas vēlētu prezidentu?

Aivars Berķis.