Igors Meija: Rīga ir tikai mūsu, un svešiniekiem tā neko nav parādā!

Pastāstiet īsumā par sevi un to, kāpēc esat nolēmis balotēties Rīgas domē!

Esmu 56 gadus vecs triju pieaugušu bērnu tēvs, kurš jau ceturto gadu desmitu sauc sevi par rīdzinieku. 1990. gadā organizatoriski izveidoju Latvijas Zaļo partiju. Latvijas Universitātē esmu ieguvis augstāko izglītību tiesību zinātnēs. Nevienu dienu neesmu strādājis valsts darbā, bet visu savu aktīvo dzīvi esmu bijis uzņēmējs. Pēdējos desmit gadus nodarbojos ar būvniecību. Divi manis vadītie uzņēmumi dažādā statusā ir līdzdarbojušies vairākos Latvijā uzbūvētajos objektos. Redzamākie no tiem - Latvijas Nacionālā bibliotēka, Liepājas koncertzāle, Cēsu koncertzāle, biodīzeļa rūpnīca “Bioventa” Ventspilī, Rīgas Doma kora skolas un Emīla Dārziņa mūzikas skolas siltināšana, O. Vācieša muzeja krātuve Rīgā. Ar savu pieredzi projektu vadībā gribu palīdzēt Rīgas pilsētai rast risinājumus problēmām, ar kurām tuvākajos gados tai nāksies saskarties.

Kāds ir jūsu piedāvājums Rīgas vēlētājiem?

Uzskatu, ka ir trīs galvenās lietas, kuras steidzami jārisina. Pirmā ir mājokļu programma visplašākajā nozīmē. Tajā iekļaujas gan vecā dzīvojamā fonda atjaunošana, gan jaunu mājokļu būvniecība. Otrā ir mūsu zemnieku saražotās pārtikas apgāde Rīgas skolām un citām valsts un pašvaldības iestādēm. Šīm iestādēm jādod iespēja reāli atbalstīt mūsu valsts lauksaimniekus un jāatrod iespējas masveidā iepirkt pārtikas produktus no mūsu pašu ražotājiem. Kāds noteikti iebildīs - ir iepirkumu nosacījumi, konkurence utt. Es uz to atbildu īsi - aizbrauciet uz jebkuru Eiropas Savienības valsti un pamēģiniet tur iespiesties. Nav tur ne ļoti godīga konkurence, ne brīva iespēja kaut kur iespraukties. Nevienā sfērā. Pamēģiniet un tad runājiet, ka mums nevajag atbalstīt vietējos.

Trešā lieta ir transports. Esmu runājis ar cilvēkiem, kas šajā nozarē strādā gadiem, un secinājis, ka visas Rīgas apkārtnes teritorijas iespējams savienot tā, lai cilvēki nespiežas Rīgā iekšā ar mašīnām. Tas varētu būt liels, ambiciozs mērķis. Veicot rūpīgu “Rīgas satiksmes” revīziju, precīzi izvērtējot, kā tiek tērēta 140 miljonu eiro ikgadējā Rīgas budžeta dotācija, varētu pāriet uz bezmaksas sabiedrisko transportu, kas savienotu Rīgu ar visām Pierīgas teritorijām. Rīgas transporta sistēmas sakārtošana ir būtisks sekmīgas attīstības nosacījums. Lai jebkurš Rīgas un Pierīgas iedzīvotājs varētu ātri, ērti un izdevīgi no jebkuras vietas nonākt jebkurā citā viņu interesējošā vietā. Vēlreiz uzsveru, tas būtu liels, zaļš un ambiciozs mērķis. Bezmaksas transports ne tikai Rīgā, bet visā apkārtnē.

Šīs trīs lietas ir svarīgākās, ar kurām es kopā ar citiem cilvēkiem, kas ir ZZS sarakstā, eju uz vēlēšanām. Manuprāt, mūsu saraksts personāliju ziņā ir spēcīgākais no visiem, kas startē Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās, tāpēc šajās vēlēšanās es sagaidu uzvaru, un saku to nevis tādēļ, ka esmu šajā sarakstā, bet tāpēc, ka redzu, cik kompetenti un pieredzējuši dažādās jomās ir mūsu saraksta kandidāti. Tāpēc aicinu rīdziniekus, izvēloties starp partijas sarakstiem, atmest stereotipus un emocijas. Vērtējiet pragmatiski!

Mazliet sīkāk par katru no šīm lietām. Ko saprotat ar mājokļu programmu, un kāda ir plānotā rīcība?

Rīgas pašvaldības pārziņā esošās dzīvojamās ēkas lielākoties apsaimnieko “Rīgas namu pārvaldnieks” (RNP). Šobrīd RNP pārziņā ir 4000 ēku, lielākā daļa - mikrorajonos. Tie ir aptuveni 140 000 dzīvokļu. Ko pašlaik dara RNP? Lai atkratītos no atbildības, RNP darbinieki izbrauc uz kādu draņķīgu ēku, fiksē situāciju, ja nepieciešams, likvidē avāriju, bet kur ņemt naudu kapitālam remontam, lai izslēgtu avāriju iespēju?

Diemžēl šajā brīdī RNP funkcijas beidzas. Kā praktiski realizēt ēkas tālāko saglabāšanu, - to mājas iedzīvotājiem neviens nepasaka. Ir cilvēki, kuri spēj pašorganizēties, un ir cilvēki, kuri to neprot. Ja dzīvokļu īpašnieki savā starpā ne par ko nevar vienoties, ja namā nav līdera, kurš var pozicionēties kā dažādu viedokļu samierinātājs un lietu bīdītājs, tāds nams ir nolemts. Tur neviens neko nedarīs, un viss ies tikai uz leju.

Kāds risinājums?

RD ir jābūt struktūrvienībai, kas visu šo situāciju uzrauga un palīdz iedzīvotājiem pašorganizēties mājas sakārtošanai. RD pieder RNP, pilsētai ir budžets, galu galā, ir normatīvie akti, kas nosaka, kā jārīkojas avārijas stāvoklī, un atbilstoši tiem ir jārīkojas. Nevar cilvēkus atstāt likteņa ziņā. Taču vēl svarīgāk ir gādāt, lai avārijas situācijas nerastos, plānot un šos plānus īstenot. Tas ir milzīgs darbs, kurā nav iespējams iztikt bez pašvaldības un iedzīvotāju sadarbības.

Ja māju iedzīvotājiem apsaimniekotājs nepatīk, bet ir ļoti grūti no viņa aiziet prom? Apsaimniekotāju pārstāvji to labi apzinās, tāpēc arī īpaši necenšas. Izturas nevērīgi, un viņu galvenais uzvedības modelis kļūst - kaut kā atkratīties no katra prasītāja.

Zinu cilvēkus, kuri ir aizgājuši prom no RNP. Liela māja ar 130 dzīvokļiem. Ceļš ir viens - vajadzīgi daži aktīvisti, kuri zina, kā to izdarīt, aicina iedzīvotājus balsot par dzīvokļu īpašnieku biedrības izveidošanu. Biedrība māju pārņem no Rīgas pašvaldības savā valdījumā, un RNP ieskaita biedrības kontā visu uzkrāto, remonta darbiem paredzēto naudu. Tad tiek noslēgts līgums ar citu apsaimniekotāju, kurš strādā tirgū un kuram nav jārūpējas par 4000 māju. Mazākam apsaimniekotājam attieksme pret aprūpējamām mājām būs citāda. Ja par maka saimnieku kļūs dzīvokļu īpašnieku biedrība, arī situācija būs pilnīgi cita. Ja maks ir pie tevis, tad tu lem, ko gribi darīt tagad un ko - pēc tam.

Rīgas tirgū ir parādījušies apsaimniekotāji, kas mājas iedzīvotājiem piedāvā aizdevumu nama sakārtošanai un organizē arī pašu būvdarbu procesu.

Uzskatu, ka būtu jāaktivizē arī “Rīgas pilsētbūvnieka” darbība. Pilsētai ir jābūvē jauni mājokļi. Pašvaldības ar to nodarbojas visā pasaulē, un arī mums tas ir jādara. Pretējā gadījumā mēs nespēsim Rīgai piesaistīt vajadzīgos speciālistus - it sevišķi jaunos. Tie vienkārši negribēs strādāt un dzīvot Rīgā. Tieši jauniešiem vislielākā problēma pēc studiju beigšanas bieži vien ir iespēja tikt pie sava kvalitatīva mājokļa.

Par ēdināšanu.

Tā kā mēs esam ES dalībvalsts un daži politiķi savulaik parakstīja tādus iestāšanās nosacījumus, ka mūsu lauksaimniekiem pienākas vismazākie platību maksājumi ES, ir nostiprinājusies situācija, ka Polijai, Nīderlandei un citām ES valstīm ir izdevīgi eksportēt savu produkciju uz Latviju, bet pašmāju ražotājiem ir grūti - un reizēm pat neiespējami - konkurēt cenu ziņā.

Transporta izdevumus importa produkcijai kompensē dotāciju atšķirības. Rezultātā no Nīderlandes atvests tomāts sanāk lētāks nekā tepat Mārupē audzētais. Ne jau tāpēc, ka Mārupē sliktāk strādā un tur augstāka pašizmaksa, bet gan tāpēc, ka Nīderlandes tomātu audzētājs saņem krietni lielākas dotācijas. Līdz ar to valsts un pašvaldību rīkotajos iepirkuma konkursos mūsu pārtika tās cenu dēļ jau a priori nav konkurētspējīga.

Uzskatu, ka normāli būtu, ja iepirkuma procedūrā, piemēram, izglītības iestādēs vietējie pārtikas produktu audzētāji un ražotāji tiktu vērtēti atsevišķi. Skolas bērnu veselība ir vissvarīgākā. Šis jautājums mūsu apvienībai ir ļoti būtisks, tas ir steidzami jārisina.

Par transportu. Kādi būtu galvenie soļi?

Pirmais solis ir pilns “Rīgas satiksmes” audits, lai būtu skaidra saprašana, kur aiziet milzīgā RD dotācija un kāpēc mūsu sabiedriskais transports apēd divreiz vairāk naudas nekā Tallinā. Pašvaldības dotācija ir 140 miljoni eiro plus vēl ienākumi par biļetēm. Tallinā dotācija pilsētas sabiedriskajam transportam ir 70 miljoni eiro, turklāt šis transports talliniešiem ir bezmaksas.

Tātad “Rīgas satiksmes” rēķinos kaut kas neiet kopā. Ja mēs atsakāmies no dārgajiem e-karšu lasītājiem, lielās kontrolieru armijas, nepārmaksājam par degvielu, nepērkam “nanoūdeņus”, tad varbūt varam atjaunot bezmaksas sabiedriskā transporta projektu? Tas būtu mūsu mērķis.

Kādā veidā domājat pārsēdināt cilvēkus no privātām automašīnām uz sabiedrisko transportu?

Tas ir pieraduma jautājums. Daudzi ir tā pieraduši pie pārvietošanās personiskajā automašīnā, ka pat nestādās priekšā, kā tas ir, ‒ braukt ar sabiedrisko transportu. Viņiem šķiet, ka tajā pārvietojas kaut kādi “neadekvāti cilvēki”, “bomži”, kas nez ko viņam nodarīs... Lai gan tie, kas sabiedrisko transportu lieto ikdienā, redz, ka šāds vērtējums ir, maigi izsakoties, tālu no īstenības.

Liela loma ir ekonomiskajam aspektam. Akcīze degvielai kāpj, palielinās arī citas izmaksas, un ar katru gadu personiskā transporta uzturēšana kļūst arvien dārgāka. Nākotnē personiskais auto varētu palikt kā tāda luksusa lieta tālākiem pārbraucieniem. Ja ikdienā uz darbu vari aizbraukt ar sabiedrisko transportu - ātri, ērti un bez maksas, turklāt savienojumi ar Pierīgas pašvaldībām izveidoti gudri (ar mūsdienu tehnoloģijām var izstrādāt ļoti detalizētu un precīzu transporta sistēmu, kas jebkuru iedzīvotāju maksimāli ātri var nogādāt jebkurā vietā), tad kāpēc izmantot savu automašīnu?

Sabiedriskā transporta moderna attīstība būtiski mainītu Rīgas vidi. Gaiss kļūtu daudz tīrāks, pati vide - pievilcīgāka.

Eiropa šo ceļu jau sākusi. Pirms pāris gadiem biju Luksemburgā. Tur mašīnu plūsmas no rītiem uz pilsētu un vakarā no tās ārā bija tik lielas, ka pilsēta vienkārši smaka nost, stāvot ilgos sastrēgumos. Lai to novērstu, Luksemburgā ieviesa bezmaksas sabiedrisko transportu, jo tas izrādījās labākais veids, kā novērst šos ikdienas “korķus”. Viņi saprata, ka nav citas izejas. Uzskatu, ka šis ceļš jāiet arī mums.

Ja mēs palielinām sabiedriskā transporta plūsmu, turklāt šis transports ir par velti, tad noteikti jāpalielina transporta līdzekļu parks. No kurienes nauda?

Vēlreiz atkārtoju - mums ir 140 miljonu eiro dotācija plus biļešu nauda, bet Tallinā 70 miljoni eiro un jau tagad transports par velti.

Ja šai bezmaksas transporta sistēmai tiks pieslēgtas arī Pierīgas pašvaldības, tad arī tās varētu savu artavu sniegt šajā projektā. Lielākā problēma te ir tāda, ka koordinatora - vai vismaz atbalstītāja - loma jāuzņemas valstij, kura līdz šim drīzāk ir strādājusi pret.

Tomēr šāds mērķis ir vajadzīgs. Galvenais ir noteikt mērķi un no tā nenobīties. Vienmēr jau būs tādi, kuri atrunājas, ka to nevar un to nevar...

Jau minēju trīs mūsu pamatuzdevumus, bet nupat mēs nonācām pie vēl viena svarīga punkta - ceturtā - Galvaspilsētas likuma. Daudzi infrastruktūras, izglītības, masu pasākumu finansējuma, nodokļu sadalījuma, kārtības nodrošināšanas un citi jautājumi ir cieši saistīti ar valsti, un tos nevar operatīvi atrisināt pilsēta viena pati. Ir nepieciešama stratēģiska sadarbība, un, ņemot vērā politisko realitāti un tradīcijas, bez īpaša likuma, manuprāt, tas vienkārši nav iespējams.

Un šim jautājumam pakārtots ir vēl viens, finanšu patstāvības jautājums. Rīgas pilsētas budžets ir vairāk nekā miljards eiro gadā, pašvaldības uzņēmumu apgrozījums mērāms miljonos. Tāpēc galvaspilsētai vajadzētu savu norēķinu sistēmu.

Tālākā nākotnē pat varētu runāt par atsevišķu Rīgas banku, jo ‒ kāpēc gan barot svešzemju bankas, ja ar saviem resursiem droši varētu operēt paši?

Arī šeit noteikti atradīsies tādi, kas teiks, ka to nevar un to nedrīkst... Mēs tomēr dzīvojam paši savā valstī un paši lemjam, kā labāk. Cik komercbanku bankrotus un likvidācijas mēs vēl gribam piedzīvot? Arī pazudušajā PNB bankā iestrēga RNP nauda...

Pilsētas pārvaldes struktūrai jābūt maksimāli vienkāršai un loģiskai - pārvaldība, plānošana, finanses. Trīs bloki, lai jebkuru jautājumu varētu secīgi risināt.

Kādu redzat Rīgas vietu Latvijā?

Uzskatu, ka galvaspilsētas domes vadītājam ir jābūt arī valdības loceklim. Rīga šobrīd atrodas pazemojošā stāvoklī. “Saskaņas”/GKR (Nila Ušakova un Andra Amerika) valdīšanas laikā no agrākajām sešām pilsētas izpilddirekcijām palikušas tikai trīs. Agrāk bija sešas izpilddirekcijas ar savu budžetu un spēju ātri reaģēt uz iedzīvotāju vajadzībām, ārkārtas gadījumiem. Valstī realizējot tā saukto administratīvi teritoriālo reformu, vara tiek attālināta no iedzīvotājiem. Rīgā tas jau ir noticis fakts.

Pēdējā laikā bieži tiek izmantots jēdziens “apkaimes”. Rīgā tādas esot 58. Īsti nesaprotu, ko jēdziens “apkaime” nozīmē? Apkaimei nav skaidri iezīmētu robežu, itin nekāda statusa, pārvaldes struktūras un budžeta. Tādējādi “apkaime” tikai rada iluzoru priekšstatu par decentralizāciju.

Tiekoties ar apkaimju vēlētājiem, dzirdu viņu sūdzības par to, ka viņi pašvaldībai maksā iedzīvotāju ienākuma nodokli un nekustamo īpašuma nodokli, bet nejūt, ka šī nauda līdz viņiem kaut daļēji nonāktu atpakaļ. Pēdējos astoņos, desmit gados ielas, kādas bija, tādas ir palikušas, apgaismojums kāds bija - nekāds -, tāds arī palicis, skola remontēta netiek... Tā tas ir arī daudzos citos jautājumos.

Mūsu vēlēšanu sistēma neparedz deputātu izvirzīšanu, balstoties uz decentralizāciju. Kamēr par deputātiem nekļūs šo “apkaimju” pilnvaroti cilvēki, cilvēki ar “apkaimju” mandātiem, tikmēr ievēlētajiem RD deputātiem būs pašiem jāraugās tālāk par 5 km no rātsnama. Nebūt ne visiem ir tāda vēlēšanās. Apmeklējot pilsētas nomales, es pārliecinos, ka iepriekšējo sasaukumu deputātus tās īpaši nav interesējušas.

Bet var būt arī citādi! Piemēram, Stokholmā bez lielās rātes tās rajonos darbojas vēl arī 14 mazās domes, kurās iedzīvotāji ievēlē savējo vadību, balstoties uz autoritāti, nevis politisko piederību.

Ar to es gribu teikt, ka, saglabājot esošo vēlēšanu sistēmu, demokrātiskā pārstāvniecība galvaspilsētas pārvaldē nebūs pilnīga. Taču tas ir stratēģisks, mazliet tālākas nākotnes jautājums.

Bet uz jautājumu, kādu redzu Rīgas vietu Latvijā, atbildēšu īsi - Rīgai ir jākļūst tādai, lai ar to varētu lepoties gan paši rīdzinieki, gan visi Latvijas iedzīvotāji.

Publikāciju apmaksā Zaļo un zemnieku savienība