Dombrovska „varonīgā” cīņa Briselē – tikai kārtējā reklāmas kampaņa

Pēc pompozās atgriešanās no Briseles, kur 7. un 8. februārī valsts premjers Valdis Dombrovskis kā jauns lauva esot it kā veiksmīgi cīnījies par budžetu, ko Eiropas Savienība piešķirs Latvijas attīstībai turpmākajiem septiņiem gadiem, ministru prezidents pašapmierināti smaida un citādu viedokli nepieņem, aizbildinoties, ka Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) kritika par slikti aizstāvētām Latvijas pozīcijām Briselē, esot vien kārtējais ZZS pārspīlējums. Visi pārējie esot laimīgi un apmierināti ar sasniegto. Un nevietā esot runas par Latvijas zemnieku interešu nodošanu, mūsu lauku turpmāku izputināšanu un noplicināšanu.

Te nu gribas iebilst premjeram un atgādināt, ka tā neuzskata tikai ZZS, tā uzskata paši lauksaimnieki un viņu organizāciju pārstāvji. "Rezultāts ir, bet nekāda gandarījuma nav. Šādu rezultātu varēja sasniegt, guļot mājā uz dīvāna, jo lauksaimnieku izvirzītās minimālās prasības tiks sasniegtas tikai 2020.gadā," ir sacījis Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes valdes loceklis Armands Krauze. Savukārt Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas valdes priekšsēdētājs Indulis Jansons uzsvēra: "Šis budžets nozīmē mazo saimniecību iznīcību, jo ar pašreizējo atbalstu tās nespēs attīstīties. Lielajām saimniecībām būs nedaudz vieglāk, tomēr arī tur šis atbalsts, izdalot pa gadiem, ir niecīgs - būs vien ko kādus traktorus nopirkt. Īsi sakot, jaunieši no laukiem ies prom, tas nu tagad skaidrs." No izmisumā esošajiem zemniekiem izskan vēl radikālāki viedokļi: „Ja ir šāds piedāvājums, tad mums tur nav ko darīt un no Eiropas jāstājas ārā!”, tā z/s Kalndunduri saimnieks Viesturs Liepiņš (DB, 11.02.13.).

To, ka pašreizējā valdības realizētā politika ir postoša Latvijas laukiem, ir ar neapbruņotu aci redzams. Daudzas mājas stāv tukšas, cilvēki aizbraukuši piespiedu ekonomiskajā trimdā, atstājot savus bērnus un vecākus. Vēl palikušie cerēja, ka ar jauno Eiropas budžetu situācija uzlabosies, cilvēku izredzes izdzīvot un savilkt galus kopā kļūs reālākas, ka mēs vairs nebūsim paši pēdējie saņemtā atbalsta apjoma ziņā Savienībā. Cerējām, ka tik izdaudzinātā solidaritāte un taisnīgums no neskaitāmo direktīvu un programmu rindām beidzot materializēsies arī dzīvē. Diemžēl izskatās, ka nu šīs cerības gaisušas, neskaitāmi lauku cilvēki lemti emigrācijai, daudzas mazās un vidējās saimniecības – iznīcībai. Un diemžēl jāsecina - šis Eiropas Savienības budžets ir kārtējais apliecinājums tam, ka Latvijas izaugsme Briselē nav prioritāte. Tā vietā, lai domātu par cilvēkiem un viņu labklājības celšanu, Eiropas birokrāti nesen ir nākuši ar priekšlikumu kā uzlabot cūku labturības noteikumus. Proti, cūkas esot ļoti inteliģenti dzīvnieki, tāpēc sivēniem aizgaldā noteikti ir jābūt rotaļlietām, lai viņiem jautrāka un interesantāka dzīve. Kādas aizkustinošas rūpes!

Un nu par skaitļiem. Latvijas sarunu vedēju „izcīnītais” finansējums reģionu atšķirību mazināšanai un attīstībai, salīdzinot ar citu valstu sasniegto, ir neveiksme. Tas ir samazinājies, salīdzinoši ar iepriekšējo plānošanas periodu, aptuveni par 500 miljoniem eiro. Stājoties Eiropas Savienībā, Latvija bija trešā trūcīgākā valsts. Lai gan ir pagājuši jau gandrīz desmit gadi kopš tā brīža, mēs joprojām esam trešā nabadzīgākā valsts Savienībā, apsteidzot vien Bulgāriju un Rumāniju, kuras turpmāk no Eiropas budžeta saņems vairāk nekā šobrīd. Ar šādi „izcīnītu” budžetu nākotnē mums par savu trešo vietu no beigām vēl var nākties pacīnīties gan ar Bulgāriju, gan Rumāniju.

Par tiešmaksājumiem. Latvija šobrīd saņem viszemākos tiešmaksājumus Eiropas Savienībā – 96 eiro par hektāru. Turpretim atsevišķas dienvidvalstis saņem nesalīdzināmi vairāk, piemēram, Malta - līdz pat 800 eiro par hektāru. Vai nākošajos septiņos gados kas mainīsies un mēs vairs nebūsim paši pēdējie? Pilnīgi nekas. Ja Igaunijas zemnieki nākamgad no Savienības budžeta par hektāru saņems 130 eiro lielu atbalstu, Lietuvas zemnieki – 148 eiro un Rumānijas zemnieki – 149 eiro par hektāru, tad mūsu lauku saimnieki tikai 109 eiro par hektāru. Līdz pat 2019. gadam tiešmaksājumi mūsu zemniekiem būs vismazākie visu Eiropas Savienības valstu starpā. Un sakiet, lūdzu, kā pie šādiem nevienlīdzīgiem nosacījumiem viņi var konkurēt ar savu produkciju vienotā Eiropas tirgū? Kur ir tā godīgā konkurence? Tādas nav. Tā vietā, lai valdība godīgi pateiktu, ka ir izgāzusies, mums tiek stāstīts, ka ar jauno budžetu apmierināta jau neesot neviena valsts. Meli! Laikam Dombrovskis domā, ka neviens nelasa citu valstu presi, bet tikai, mutes pavēruši, klausās viņa viedajos vārdos. Polija atklāti līksmo par savas valsts vadītāja Donalda Tuska necerētajiem panākumiem budžeta sarunās. Pats Tusks neslēpj savu prieku: ”Mēs esam nomocījušies, bet ļoti laimīgi, ka situācijā, kad Eiropas Savienība samazina savus izdevumus, mēs esam guvuši iespēju palielināt savējos. Polija ir izcīnījusi vislielāko finansējumu no visām 27 Eiropas Savienības valstīm. Tas ir liels mūsu panākums! Nedomāju, ka man vēl kādreiz savā mūžā izdosies paveikt savai valstij ko tik nozīmīgu.” Bet šie Polijas panākumi no gaisa nenokrita, visam pamatā ļoti sūrs un grūts darbs, skaļi paziņojumi par savām prasībām, reizēm pat draudi. Un rezultāts ir. Polija, kura jau līdz šim bija saņēmusi ļoti lielu Eiropas atbalstu, līdzšinējo aptuveni 102 miljardu eiro vietā turpmākajos septiņos gados saņems gandrīz 106 miljardus eiro.

Bet ko tad mūsu vadītājs? Šobrīd Ministru prezidents un iesaistītie ierēdņi mums steidz stāstīt, cik „varonīga” ir bijusi Latvijas valdības vadītāja cīņa par labākiem nosacījumiem turpmāko septiņu gadu Eiropas Savienības budžeta dalīšanas sarunās, kā Dombrovskis beigās palicis viens pats ar savām prasībām. Tomēr ir ļoti dīvaini, ka mūsu valdības vadītāja „varonīgo” cīņu citu valstu mediji nav īpaši pamanījuši. Ārvalstu presē par Dombrovska „cīnīšanos līdz galam”, nemaz jau nerunājot par Veto pielietošanas iespēju, ir diezgan pagrūti ko atrast. „EU Observer” īsi pirms izšķirošajām budžeta sarunām kā pēdējās neapmierinātās valstis min Bulgāriju, Rumāniju un Čehiju, bet Latviju pat nepiesauc. Tad nu jāsecina, ka visa tā uzpūstā „stāvēšana līdz galam un palikšana vienam pašam ar savām prasībām” ir paša premjera jau laicīgi organizēta publicitātes kampaņa Latvijas masu medijos, lai attaisnotu savu izgāšanos un iztapību Briseles birokrātiem. Un visas runas par to, ka Dombrovskis esot it kā bijis rokas stiepiena attālumā no Veto, ir blēņas.

Noslēgumā nākas konstatēt, ka esam guvuši rūgtu pieredzi un skaidru apliecinājumu tam, ka mūsu premjers nespēj pienācīgi aizstāvēt mūsu valsts un iedzīvotāju intereses. Vēlme izpatikt, nevēlēšanās konfrontēties ar eirokrātiem un iztapība atkal jau novedusi pie Latvijai nelabvēlīga rezultāta. Kārtējā Dombrovska kļūda, par kuru maksāsim mēs visi. Šobrīd risinājums ir tikai viens – to finansējumu, kuru premjers nevarēja izcīnīt no Eiropas Savienības budžeta, valdībai vajadzētu kompensēt no Latvijas valsts budžeta, vismaz līdz tādam atbalsta līmenim, kādu saņems Igaunijas un Lietuvas zemnieki. Protams, ja valdībai rūp Latvijas lauki un lauku cilvēku izdzīvošana.

Iveta Grigule, 11. Saeimas Eiropas lietu komisijas deputāte