Aivars Berķis - Nepārstājiet dāvināt ziedus!

Reiz Latvijā dzīvoja Ādams un Ieva. Viņiem bija skaista lauku sēta, kupls ganāmpulks   un sakopti lauki. Viņu mīlestība uzliesmoja  Rīgā studentu gados.  Iesākumā Ievai bija cits pielūdzējs, bagāts tēvadēls, kas  meitenes vizināja ar auto un aicināja uz  restorānu.  Ādamam toreiz nebija ne auto, ne naudas, bet bagāto tēvadēlu viņam tomēr izdevās pārspēt. Dzimumdienas rītā viņš ienāca Ievas istabiņā ar veselu klēpi pasakaini skaistu rožu.  Tas bija vēl padomju laikos, kad ziedu veikalos varēja nopirkt tikai kaktusu podiņus.

Saskrēja meitenes no citām kopmītnes istabiņām, apbrīnoja rozes un tincināja Ādamu: “Stāsti, kā pie tādiem tiki?” 

- “Atradu labu padomu vienā Remarka grāmatā”, - puisis noslēpumaini atteica.

Viņi apprecējās. Ievas vecāki atguva savus īpašumus un pierunāja jauno ģimeni atriezties laukos. Iesākums bija grūts, arī turpmākie gadi grūti: vajadzēja atjaunot ēkas, uzplēst atmatas, gādāt darba rīkus un mašīnas. Bet jaunie saimnieki  kala arvien jaunus nākotnes plānus, un, mīlas un ieceru spārnotiem,  neviens darbs viņiem nelikās par smagu.

 Tad uzradās kaimiņš, glīts un iznesīgs puisietis.  Interesants sarunu biedrs.  Ieaicināts istabā, atzinīgi novērtēja  tās gaumīgo iekārtojumu,  un Ieva viņam izrādīja arī saimniecību, bez mitas slavēdama  savu Ādamu, kas to visu izveidojis.

- “Strādīgs, strādīgs! Var redzēt, ka īsts darba rūķis”, - kaimiņš piekrita. – “Bet vai drīkstu pavaicāt, kad viņš tev pēdējo reizi dāvāja ziedus?

Ievu pēkšņais jautājums samulsināja. Viņa pat nespēja uz to atbildēt, jo atmiņā bija palikušas tikai kopmītņu istabiņā saņemtās rozes.

- “Kāpēc jādāvina, ja man pašai savs puķu dārzs!” – viņa norādīja uz mājas priekšā izveidotajām dobēm.
- “To dārziņu tu pati sev esi uzdāvinājusi. Vīra pasniegtie ziedi ir tūkstoš reizes vērtīgāki, jo  liecina, ka viņš savu sieviņu  joprojām augstu vērtē un mīl.”
- “Tā tāda  pilsētas vīrieša runa. Lauku vīri savu mīlestību un uzmanību apliecina ar darbiem”, - Ieva atcirta un saīgusi izvadīja kaimiņu pa vārtiem.  
Pēc dažām dienām kaimiņš atnāca atkal un mīļi smaidīdams pasniedza saimniecei nārbuļus, laikam tepat mežmalā saplūktus. Ne ņemt, ne sviest sejā..  Ieva paņēma, jo skaidrs, ka tas  tikai tāds kaimiņa joks.  Viņa  tomēr nopriecājās, ka Ādams to neredz.
Tanī vasarā kaimiņš ciemojās  bieži, un nekad nenāca tukšām rokām. Meža zemeņu buntīte, pīlādžu zars ar sarkanām odziņām… Un puķes! (Dažs ziediņš gan izskatījās kā tepat viņas dārziņā paslepus noplūkts.) Bet uzslavām pa vidu vienmēr arī dzēlieni par saimnieka neizdarībām, ko Ieva arī pati ar laiku sāka pamanīt un nespēja pie sevis paturēt. 
- “Vai maz zini, ka visi kaimiņi par mums smejas:  citugad būšot jākar zobi vadzī, jo tevis iesētie rudzi nemaz netaisoties dīgt!” – viņa reiz pārmeta.
- “Tas tāpēc,  ka sauss rudens. Kad sāks līt, gan jau sadīgs,” - Ādams  turējās pretī. 

Pēc dažām dienām  cits pārmetums: “Par mani tu pēdējā laikā nemaz neliecies zinis! Uz Dziesmu svētkiem neaizbraucām, uz Rīgas teātriem jau trīs gadus neesam bijuši! Un solījumus par ceļojumiem uz Parīzi, Romu un Venēciju jau sen esi piemirsis!”

- “Piedod, sieviņ! Bet tu taču labi zini, ka man nebija laika stāvēt garajās biļešu rindās. Un ārzemju ceļojumiem mums pašreiz nav naudas. Bija jāpērk degviela, minerālmēsli, tīršķirnes sēkla. Bija jāar, jākultivē un jāsēj…
- “Jā, jā, jā… Jāar, jākultivē, jāsēj,” - Ieva  mēdījās.  -  Bet sējumi melni, un visi kaimiņi smejas!”

Tā nedēļu pēc nedēļas, līdz kamēr Ādams pacēla cepuri un aizgāja.  Viņa vietā iegātņos, kā jau varēja paredzēt,  ienāca kaimiņš. Tas bija pavisam cita maluma vīrs: diendienā slavēja  sievas daiļumu un čaklumu, pats ar  lauku darbiem sevi nemocīja, naudiņu pelnīja,  tirgojot Ievas dārzā sagrieztos ziedus.  Tos, kas sāka lasīt morāli par slinkošanu, atsēdināja ar vienu trāpīgu teicienu: “Aizejiet  un paskatieties, kas man par  rudziem!”

Kaimiņa pēdējo argumentu nebija iespējams apstrīdēt: rudzi, kaut vēlu dīguši, toties bija  lieliski pārziemojuši un vasarā auga kā mūris. Un kurš gan vairs atcerējās, ka tie Ādama sēti.
  
Šīs fabulas mācība īsa: godātie darbarūķi, nepiemirstiet savām sieviņām dāvināt ziedus!

Šī mācība attiecas uz visu cilvēku saimi.

Uz mūsu vecākiem, jo bez viņiem mūsu nebūtu.
Uz mūsu vec-vectēviem, kas pirms simts gadiem izveidoja Latvijas valsti. 
Uz nacionālajiem partizāniem, uz padomju laiku disidentiem, kas par savu spītu un uzdrošināšanos maksāja ar dzīvību vai gariem ieslodzījuma gadiem.
Uz tiem, kas 1989. gadā sadevās rokās Baltijas ceļā un 1991. gada janvārī stāvēja uz barikādēm.
Uz tiem, kas spēja atjaunot savas zemnieku saimniecības, kas spēja izveidot plaukstošus uzņēmumus… 
Šo uzskaitījumu varētu papildināt  un papildināt, jo gandrīz katrs ir kaut ko vērtīgu paveicis. Ko līdz, ka viņus kaut kad agrāk  esam slavējuši un daudziem arī ordeņus iedevuši, ja pēc tam viņi tikuši aizmirsti.

Cilvēks dzīvo tikmēr, kamēr kāds viņu atceras.

Godātie uzņēmēji! Nepaejiet vienaldzīgi garām saviem darbiniekiem, jo katrs labs vārds, katra vietā pateikta uzslava cilvēku spārno, bet nevērība nokauj darba sparu un garu. 
Visbeidzot, godātie politiķi! Nepārstājiet izrādīt uzmanību saviem vēlētājiem arī vēlēšanu starplaikos! Ja jūs to nedarīsiet, jūs neglābs nekādi   viņu labā paveiktie  darbi. Atnāks kaimiņš un viņiem pajautās:
- “Bet sakiet, kad jūsu ievēlētie deputāti un ministri jums pēdējo reizi dāvāja ziedus?” 

Skaistus Ziemassvētkus un veiksmīgu  2019. gadu!

Aivars Berķis.